Pēdējā laika skandāli, kas saistīti ar «Vienotību», nevienam vien vēlētājam likuši aizdomāties par to, vai šī partija nevarētu izjukt. Par skandāliem «Vienotībā», Valsts prezidenta amata kandidātiem un 12.Saeimas sasaukuma deputātu problēmām ar likumu intervijā portālam «Apollo» pastāstīja bijusī labklājības ministre un Saeimas deputāte Ilze Viņķele (V).
-Dzintara Zaķa balsu pirkšanas skandāls, skandalozā Jura Vidiņa iespējamā izslēgšana no partijas «Vienotība» – vai šie abi notikumi varētu būt iemesls partijas šķelšanās sākumam?
-Manuprāt, šo divu gadījumu dēļ šķelšanās riski nav. Drīzāk šķelšanās riski var rasties no tā, ka mēs vienkārši nespējam piedāvāt sabiedrībai rīcību un lēmumus, kas būtu nepieciešami. Tos es uzskatu par lielākiem riskiem šķelšanai. «Vienotībai» nepieciešama rīcībspējas atjaunošana. Ja mēs to nevaram, tad var parādīties riski izjukt. Daļa cilvēku partijā nebūs ar mieru vienkārši mierīgi pavadīt savas dienas Saeimā un četru gadu laikā neko neizdarīt, kas būtu nepieciešams valsts attīstībai.
-Daudzi «Vienotības» politiķi ir izteikušies negatīvi arī par partijas valdes priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu. Kā jūs vērtējat Āboltiņas darbību partijā?
-Āboltiņas kundzei viennozīmīgi ir lieli nopelni «Vienotības» veidošanā, kas bija sarežģīts posms, trim partijām sanākot kopā un salīdzinoši gludi tapt par vienotu organizāciju. Bez šaubām, viņas organizatoriskās prasmes un taktiskās iemaņas uz varas saglabāšanu ir apbrīnojamas. Jāatzīst, ka mums visdrīzākajā laikā jāsaņemas un jāatjauno savu rīcībspēju, kas bija laikā, kad Valdis Dombrovskis bija premjers. Tas laika posms varēja patikt, varēja arī nepatikt, bet bija skaidrs, kādēļ Latvijas politiskajā kartē «Vienotība» ir vajadzīga, jo bija nosprausti sasniedzamie mērķi. Cik daudz šajā jomā Āboltiņas kundze spēs izdarīt, redzēsim. Viņa ir pieredzējusi politiķe.
-Ņemot vērā skandālu ar partijas jaunatnes organizācijas pārstāvi Jāni Egliņu, cik efektīva ir «Vienotības» ētikas komisija?
-»Vienotības» ētikas komisija līdz pēdējā laika notikumiem ir bijusi pietiekami korekta, un nevar saprast, kas ir noticis – vai nu kolēģiem stress bijis par lielu, vai nu tur bijis kāds spiediens no partijas vadības, jo vairāki lēmumi ir bijuši vienkārši neloģiski. Tam vairāk nav nekāda sakara ar ētikas komisijas kompetenci. Tas pats skaļi izskanējušais ieteikums nelietot «Twitteri» – tur jābūt īpaši alternatīvi apdāvinātam, lai kaut ko tādu varētu piedāvāt. Šāds piedāvājums nav pat saskaņā ar Satversmi un garantētajām vārda un izteiksmes brīvībām. Iespējams, ka kolēģi netur stresu, tāpēc arī dara dažādas muļķības. Tā paša Vidiņa gadījumā biedru sarakstē ir vēl 15-20 cilvēku, kuri tur dzīvo un izpaužas tā, kā grib. Viņi ir samērā līdzīgi izteiksmes formās – gan Vidiņš, gan citi, kas tur raksta. Ja izceļ tikai Vidiņu, tā ir selektīva pieeja.
-Jūs pieminējāt šos neloģiskos lēmumus. Kādi tie ir?
-Spilgtākais - ieteikums nelietot «Twitteri» un šī ieteikuma pamatojums, taču vēl ir dīvaina rīcība saistībā ar Vidiņa izteikumu vērtējumu. Iesniegums no Rēzeknes par viņu ir saņemts pagājušā gada novembra beigās, taču tiek skatīts tikai tagad, krietnu laiku pēc partijas kongresa.
-Vai ar «Vienotību» saistītie skandāli ir mazinājuši jaunu biedru pievienošanos partijai?
-Izteiktāks partijas biedru skaita pieaugums ir vērojams pirms vēlēšanām, it īpaši pirms pašvaldību vēlēšanām. Nevar teikt, ka tagad partija aug milzu tempā, bet noteikti tās ķezas, kas pavada «Vienotību» pēc vēlēšanām, arī varētu būt viens no iemesliem. Kādēļ cilvēki stājas partijā pirms vēlēšanām, ir loģisks pamatojums. Neuzskatu, ka tas ir slikti, jo partija jau tam ir domāta, lai tā būtu kā platforma startam vēlēšanās.
-Šajā pavasarī būs Valsts prezidenta vēlēšanas. Vai Andris Bērziņš būtu pelnījis iespēju tikt pārvēlētam šajā amatā?
-Andris Bērziņš nav gluži tā tipa valsts prezidents, kas Latvijai šobrīd būtu vajadzīgs. Ja mēs lūkojamies uz bijušajiem prezidentiem, tad par tādu īsti aktīvu varētu runāt tikai par vienu – Vairu Vīķi – Freibergu. Latvijas prezidenti nekad nav īpaši «dzirksteļojuši» un bijuši ārkārtīgi aktīvi un pamanāmi. Mazai valstij kā Latvijai vismaz pirmajām trim amatpersonām būtu jābūt pietiekami spilgtām, lai mēs nepazustu Eiropas Savienībā.
-Kurš, pēc Jūsu domām, būtu ideāls prezidenta amata kandidāts?
-Sāksim ar izskanējušajām kandidatūrām. Manuprāt, prezidenta amatam patiešām ļoti cienīga kandidāte būtu Sandra Kalniete. Viņai ir diplomātiskā pieredze, viņa ir starptautiski atpazīstama, ar labām svešvalodu zināšanām, ārkārtīgām darbaspējām. [Egils] Levits – arī visnotaļ cienījama kandidatūra.
-Piemēram, kā vērtējama Mārtiņa Bondara kandidatūra?
-Bondara kungs ir ļoti iederīgs tur, kur viņš šobrīd strādā – tas ir Saeimā.
-Sociālajos medijos arī Jūs esiet minēta kā viena personām, kura nākotnē varētu kļūt par Latvijas prezidenti. Vai Jūs sevi redziet šādā amatā?
- Nē, es pilnīgi noteikti neredzu sevi šajā amatā. Tas darbs ir ļoti specifisks, un ja nu kāds darbs man šķiet «ne pa kaulam», tad tas ir Valsts prezidenta amats.
-Kādēļ pēc Jūsu domām, 12.Saeimas sasaukuma deputāti ļoti bieži iekuļas nepatikšanās ar likumu, salīdzinot ar iepriekšējiem sasaukumiem?
-Saeima reprezentē sabiedrību kopumā, Saeimu var uzskatīt par sava veida sabiedrības spoguli. Notikumi Saeimā arī parāda, kāda pašlaik ir sabiedrība, ar kādām vērtībām, kādiem uzvedības modeļiem. Tikai Saeimā tas parādās tādā kariķētākā, sakāpinātākā formā.
