1969. gadā, kad Nīls Ārmstrongs izkāpa uz Mēness, tika uzskatīts, ka tā ir pirmā reize, kad uz Zemes pavadoņa atrodas dzīvība. Mēness tika uzskatīts par “mirušu akmeni”, kura iekšienē trūkst vulkānisko aktivitāšu, kas vajadzīgas, lai varētu izveidoties atmosfēra un attīstīties mikrobi. Tomēr tagad zinātnieki, iespējams, atklājuši pretējo.
Pētījumā, kas publicēts zinātniskajā žurnālā “Astrobiology”, zinātnieki raksta, ka uz Mēness pirms 4 miljardiem gadu bijuši tādi apstākļi, kuros varēja attīstīties vienkāršas dzīvības formas. Tas ir aptuveni tas pats laiks, kad dzīvība radās uz Zemes.
Tajā laikā no Mēness iekšienes izdalījās lieli daudzumi karstu gāzu, to skaitā arī ūdens tvaiks. Rezultātā radās ne tikai atmosfēra, bet tvaiks kondensējās, un uz Mēness veidojās arī ūdens baseini.
“Izskatās, ka tajā laikā Mēness bija apdzīvojams. Ūdens baseinos uz tā virsmas noteikti varēja attīstīties mikrobi. Ja šādi apstākļi uz Mēness bija pietiekami ilgu laiku, tad Mēness virsma noteikti bija biezi apdzīvota,” atklāja astrobiologs Dirks Šulcs-Makušs (Dirk Schulze-Makuch).
Pētījums ir balstīts uz informāciju, kas ievākta neseno kosmosa misiju laikā un pēc lunāro iežu un augsnes paraugu analīzes.
“Esmu pārliecināts, ka pašlaik uz Mēness dzīvības nav, tomēr reiz tas bijis visai aktīvs pavadonis,” piebilda Šulcs-Makušs.
