Kas mūs nenogalina, padara stiprākus. Tāds ar Jāni Šipkovu ir mūsu brauciena moto pēc piedzīvotās visai smagās ceturtās dienas velosipēdu ceļojumā no Bauskas līdz Čehijas galvaspilsētai Prāgai. Smagās, jo aptuveni 80 no 133 kilometrus (brauciena līdzšinējais rekords) garās distances no Suvalkiem līdz Lomžas pievārtei veicām pret brāzmainu pretvēju.
Ieturējuši brokastis vienā no Suvalku hosteļiem pie zviedru galda, ap pulksten 9 sākām kārtot mantas, lai dotos ceļā. Iepriekšējā vakarā pēc interneta meteo lapās ieraudzītā uzmācās bažas par ceturtdien solīto rietumu vēju. Mēs braucam uz rietumiem. Jau ar veiktajiem pirmajiem metriem kļuva skaidrs, ka šī diena būs sūra, kā arī bija. Ļoti spēcīgs pretvējš mums pūta sejā, un uz priekšu tikām tikai ar lielām pūlēm. Tā tas turpinājās vairāk nekā pusi dienas.
Sarunas mūsu starpā bija par skarbajām vēja brāzmām, pauguriem un navigēšanu, kas kļuva par pārbaudījumu tālākajām ceļojuma dienām. Tie tobrīd bija galvenie un vienīgie sarunu temati. Cenšoties noīsināt distanci, izvēlējāmies lauku ceļus, kur nav liela satiksme. Tomēr vienā vietā navigācija mūs pievīla – nācās braukt pa sliktas kvalitātes grants ceļu. Citas izejas nebija. Mans divritenis šauro riepu dēļ ir domāts asfalta segumam, tāpēc mocījos ne pa jokam, jo riepas grima smiltīs un gandrīz divreiz novilku uz mutes.
Laimīgi tikuši prom no meža/lauku ceļa, nopriecājāmies par asfaltu kā tādu, bet vējš spītīgi turpināja pūst ģīmī ar lielu jaudu. Mana mīļotā draudzene Dina pa telefonu informēja, ka Rīgā arī brāzmains vējš, tāpēc raizējusies, vai nebūs mūsu pretinieks. Tik mīļi!
Mokošais ceļš izraisīja spēku zudumu, lielu apetīti, tādēļ meklējām iespēju uztankoties. Un atkal kebabs. Katrs izēdām pa lielam šķīvim cūkgaļas kababa, es paņēmu vēl klāt vienu burgeru, Jānis vēl vienu kebabu lavašā. Tā bijām izsalkuši!
Pēc barības uzpildes kļuva vieglāk. Galvenokārt jau mentāli. Saņēmām visus spēkus un devāmies Lomžas virzienā. Par galamērķi noskatījām Stavitskiju, cerot tur atrast naktsmājas, bet benzīntanka operatore cerības sagrāva. Viņa stingri apgalvoja, ka pilsētā naktsmājas neatradīsim, tuvākais hostelis esot 16 kilometru attālumā. Ar Jāni saskatījāmies, nospļāvāmies un gāzām tantes norādītajā virzienā.
Pa tumsu ieradāmies neatsaucīgas saimnieces ceļmalas hostelī. Pēc vairākiem mēģinājumiem ar benzīntanka pārdevēju sarunājām riteņu novietni kaut kādā tumšā bardaka noliktavā. Hosteļa numuriņš - bezgaumības paraugs, šeit iekšā tālbraucēji smēķējuši. Smārds diezgan ass. Jā, un neatsaucīgā saimniece mūs iegāza ar internetu. Solīja, taču nekā. Viss pēc tik grūtas dienas ir pieciešams.
Piektajam posmam plāna nav, ja neskaita to, ka zinām - ir jātuvojas Prāgai.