Ir dienas, kuras atceras uz visiem laikiem. Tāda manā biogrāfijā būs otrdiena, kad ar divriteni, pārvarot Sudetu kalnus, ar Jāni Šipkovu šķērsojām Polijas/Čehijas robežu, dodoties uz Prāgu. Velosipēdu ceļojuma devītais posms izvērsās 127,30 kilometru garš, pa reljefu, sniegu, krusu, spēcīgu lietu un +3 grādu aukstumā ziemeļrietumu pretvēju.
Devīto dienu sākām ar Vroclavas vecpilsētas pasta nodaļas apmeklējumu, no kurienes Jānis uz mājām nosūtīja paciņu ar liekajām mantām. Sūtījums svēra 5,5 kilogramus. Atbrīvošanos no svara viņš vislabāk izjuta, kad tuvojāmies Čehijas robežai, kur sākās Sudetu kalni. Ilgāku laiku braucot augšup, ir jūtams katrs kilograms. Īpaši tādiem hobija tipa velosipēdistiem kā mums.
I just finished cycling 127.30 km in 9h:36m:50s with Janis Sipkovs using #Endomondo #endorphins http://t.co/QTIeZbiTi5— Gatis Kreceris (@kreceris) April 28, 2015Iepriekšējā vakarā, veicot izpēti interneta meteo vietnēs, gatavojāmies lietum. Polijas ceturtajā lielākajā pilsētā Vroclavā rīta pusē nokrišņi nebija spēcīgi, taču vēlāk tie pieņēmās spēkā. Čehijas robežai tuvojāmies lēni. Ceļš pārsvarā veda augšup, brauktuve ir šaura, satiksme diezgan blīva un segums raupjš, bedrains. Arī vējš lielākoties ir krūtīs.
Pie pusdienu galda pēc veiktiem 52 kilometriem abi novelkam kurpes, kuras ir pilnībā slapjas. Tādējādi kājas nedaudz sasilst, atpūšas. Tās mums vēl būs ļoti noderīgas, jo priekšā ir Sudetu kalni. Tobrīd vēl īsti nenojautām, ar ko būs jācīnās, lai gan zinājām, ka tā nebūs nekāda pastaiga.
Laikapstākļiem kļūstot arvien riebīgākiem, pamazām esam izmirkuši līdz ādai. Cimdi ir slapji, pēdas mirkst ūdenī, un ir nežēlīgi auksti. Ārā temperatūra ir tikai 3 grādi plusā, bet reālā sajūta it kā -1. Vienā brīdī konstatēju, ka nejūtu ne abas pēdas līdz potītēm, ne roku pirkstus, ar kuriem jābremzē. Apavos centos pakustināt kāju pirkstus, taču kustību nesajutu. Iespējams, bija. Savukārt plaukstas regulāri savilku dūrēs un ar dvašu mēģināju kaut nedaudz sasildīt. Nedaudz siltāk kļuva, bet tikai uz dažām sekundēm.
Tādiem apstākļiem īsti nebijām gatavi. Braucot nožēloju brīdi, kad Vroclavas B&B viesnīcas miskastē izmetu cimdus, domājot par lieko svaru, kas jāvelk līdzi. Aukstajos grādos tie lieti būtu noderējuši. Ar Jāni vienojāmies, ka kaut kas lietas labā jādara. Piestājām Kamienna Gora pilsētiņas veikalā, kur mans ceļojuma biedrs nopirka avīzi un pie augļu stenda paņēma četrus maisiņus. Avīzes aptinām ap pēdām, pa virsu maisiņus, ievilkām kājas kurpēs, cerot, ka kļūs siltāk. Īsti gan tas nelīdzēja, bet tobrīd svarīgi bija sevi noskaņot psiholoģiski. Jānis arī uzvilka otru kārtu - bikses un vēl vienu jaku.
Maisiņš vaig pic.twitter.com/CcSkYVSCSU— Janis Sipkovs (@energodata) April 28, 2015Ceļš turpinājās lēnā tempā, jo vēl pēdējos kilometrus rāpāmies Sudetos. Mūsu sejās atplauka smaids, kad ieraudzījām robežas zīmi ar uzrakstu Česka republika. Pie tās uzņēmām selfiju un aši turpinājām braukt, jo sāka satumst. No robežas punkta ripojām tikai lejā, līdz nonācām Trutnov pilsētā, zinot, ka tur ir vairākas viesnīcas. Pirmā, kas celta astoņdesmitajos gados, mums derēja bez jebkādām ierunām.
CZ @energodata pic.twitter.com/iy5WckGRPq— Gatis Kreceris (@kreceris) April 28, 2015Un tomēr esmu gandarīts un lepns par savu kolēģi, kurš ne reizi neizrādīja neapmierinātību, nečīkstēja un netaisījās mest plinti krūmos. Apstākļus pieņēmām tādus, kādi tie bija. Savstarpējā sadarbība, pieejot situācijai no gaišās puses, padarīja mūs stiprākus. Kļuva skaidrs, ka varam viens uz otru paļauties.
Trešdien, iespējams, nonāksim galapunktā - Prāgā. Iespējams, jo līdz galvaspilsētai jābrauc aptuveni 150 kilometru. Nav zināms, vai spēsim tos veikt, bet skaidrs, ka uz šādu mērķi iesim.