Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Incidents, kas savulaik varēja novest pie ļoti traģiskām sekām Latvijai

FOTO: RIA Novosti/Scanpix

Šonedēļ apritēja 21 gads kopš noslēgts līgums, kas ļāva no Latvijas izvest Krievijas armiju. Tam sekoja svešā karaspēka armijas bāzu pārņemšana. Tomēr kāds vēstures grāmatās ne pārāk plaši aprakstīts incidents varēja novest pie ļoti traģiskām sekām Latvijai.

Kā svētdien vēsta TV3 raidījums «Nekā Personīga», tālajā 1994.gadā zemessargi un policisti arestēja līdz tam par neaizskaramiem uzskatītos divus Krievijas armijas ģenerāļus un aizveda nezināmā virzienā. Krievijā ģenerāļu nolaupīšana izsauca zibenīgu reakciju – karaspēka vienībās Latvijas pierobežā izsludināja kaujas gatavību. Krīzes atrisināšanai politiķiem Rīgā bija dotas dažas stundas.

Kā izteikušies vairāki notikumu aculiecinieki – maksa par notikušo varēja būt arī Latvijas neatkarības zaudēšana.

Notikums, kas varēja mainīt Latvijas nākotni

1994.gads. Jau četrus gadus Latvija atguvusi neatkarību, bet šeit joprojām atradās Krievijas armijas bāzes. Augstākā padome bija lēmusi, ka pašvaldībām pamazām jāpārņem armijas īpašumi, bet armijnieki nesteidzās. Rīgas Vidzemes priekšpilsētas valdes priekšsēdētājs bija Andrejs Ručs. Viņš pārvaldīja Juglu, Teiku un Purvciemu. 1994.gada 7.janvārī Ruča priekšpilsētas valde nolēma, ka jāsāk pārņemt viņu teritorijā esošās armijas ēkas.

«Piektdien es saņēmu birojā no Ruča izpildkomitejas lēmumu, ka viņi pirmdien pārņem īpašumu Krustabaznīcas ielā 9. Nu tas nekas slikts nebija. Tas atbilda likumam un es principā teicu viņam, lai viņš pārņem. Bet nekur jau nebija rakstīts, kā viņš to taisās pārņemt. Un viņš pēc tam atsaucās uz mani, ka ar mani bija saskaņots viņa darbības, kaut gan es diemžēl nezināju,» stāsta Ilgonis Upmalis, bijušais Krievijas armijas īpašumu pārņemšanas biroja vadītājs

Šajās ēkās Kurstabaznīcas ielā patlaban atrodas Nacionālie bruņotie spēki. Tolaik tā bija viena no lielākajām armijas bāzēm Rīgā. Bija zināms, ka vienā no ēkām glabājas dokumentācija par visiem armijas īpašumiem tuvējā apkārtnē, ko izpildkomiteja vēlējās iegūt sev. Lai sarunām būtu svars, uz tām tika uzaicināts arī politiķis Juris Dobelis.

«10.janvāra rītā piepalīdzot 13.Zemessardzes bataljonam un pašvaldības policijai mēs pienācām pie šīs ēkas Krustabaznīcas ielā 9a un vienkārši pateicām tiem, kas nāca uz darbu, ka iekšā jūs netiksiet neviens, kamēr nebūs izveidota komisija, kas izlems, ko tālāk darīt ar tiem dokumentiem,» stāsta bijušais Augstākās padomes deputāta O.Kostandas palīgs Juris Dobelis.

Ieradušies trīs ģenerāļi, vairāki apakšpulkveži un pulkveži. Sanākuši arī ap 15 zemessargi un policisti. Visi apsēdušies ap galdu un sākuši strīdēties. Aktīvāk pret bāzes pārņemšanu iebilduši ģenerāļi Nikolajs Tailakovs un Anatolijs Vodopjanovs.

«Šinī brīdī ģenerālis Tailakovs uzreiz pasaka tā – Ak, jūs šitā? Nu tad mēs laidīsim darbā savu trieciengrupu. Kā viņš krieviski teica – atbloķēšanas grupu. Jo mēs bijā nobloķējuši visu. Nu mūsu puiši bija ar ieročiem. (...) Andrejs bija galvenā persona Vidzemes priekšpilsētā. Priekšsēdētājs. Viņš bija tas, kurš piecēlās kājās un pateica – mēs jūs arestējam un izraidām no Latvijas teritorijas,» stāsta Dobelis.

Abus ģenerāļus saslēdza roku dzelžos, izveda no telpām, iesēdināja vienā no zemessargu mikroautobusiem un aizveda nezināmā virzienā. Dobelis skaidro – tik asa rīcība bija nepieciešama, lai paglābtu zemessargus un policistus no draudoša armijnieku uzbrukuma. Ģenerāļi izvesti aiz Rīgas robežas un paslēpti tur pat Berģu mežos.

«Es pats te nebiju jo tanī brīdī jau mēs bijām saņēmuši zvanu no Valsts pirmās amatpersonas – no Gunta Ulmaņa, kurš aicināja Andreju Ruču uz pārrunām.

Ručs saka – es bez Dobeļa nekur nebraukšu. Labi! Ņemiet to Dobeli līdzi.

Kamēr jūs ar prezidentu, tikmēr ģenerāļi te mežā, ja?

Jā. Viņi tur lūdza, lai viņiem noņem roku dzelžus, lai viņiem ļauj nokārtot vajadzības. Tad viņiem puiši bija teikuši – tā pat pamēģini. Vienvārdsakot - tāds sīks humors,» turpina Dobelis.

1994.gadā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa rezidence atradās Maikapara namā. Kad ziņa par ģenerāļu arestu sasniedza prezidentu, tieši tobrīd tur notika Nacionālās drošības padomes sēde. Bija ieradušies vairāki ministri un arī drošības iestāžu vadītāji. Krīzes novēršana sākas nekavējoties.

«Adjutants ienāca un pateica.. Ļoti tādā norūpējušā balsī, ka ir ļoti bīstama situācija valstī izveidojusies. Ir krievu armijas cilvēki kaut kur savākti un aizvesti. Neticēju. Tad pienāca vēlreiz un pateica, ka tā ir. Tad mēs apspriedi pārtraucām un apspriedāmies šaurākā lokā – ko lai dara,» atceras Ulmanis.

Dobelis kopā ar Ruču ieradās pie prezidenta. Ručs sacēla skandālu, kad viņam apsardze lika pirms sarunas aiz durvīm atstāt savus šaujamos.

«Viņš atnāca ar divām pistolēm. Divām. Un par manu tādu tā laika samērā mierīgo uztveri liecina tas, ka es teicu – nu labi – vienu, lai atstāj apsardzei un ar otru, lai nāk iekšā. Viņš atteicās kaut ko ziņot, kaut ko teikt, kur ir, jo tāda vispārēja neziņa valdīja,» stāstīja Ulmanis.

Latvijas drošības dienesta vadītājs Juris Vectirāns saņēma tiešu Valsts prezidenta rīkojumu – atrast nolaupītos ģenerāļus un atbrīvot. Jau bija sākušies satraukti zvani no Maskavas. No politiķiem Rīgā tika prasīta nekavējoša rīcība – ģenerāļus sveikus un veselus nogādāt atpakaļ armijas bāzē. Bijušas ziņas, ka militāristi varētu to izmantot, lai sarīkotu provokāciju.

«Pēcāk jau mēs pēc kāda laika mēs uzzinājām, ka vienai pusei nebija vajadzīgs tāds labvēlīgs atrisinājums. Bija jau nevis sagūstīti ģenerāļi vajadzīgi, bet krituši varoņi. Latvija tad būtu parādā Krievijai uz ļoti ilgiem laikiem un ļoti nopietni.

Ap 15 000 karavīru atradās tajā laikā Latvijā. Tajā skaitā arī speciālas vienības, kas, kā zināms, aiziet vienmēr beidzamās. Un es domāju, ka viņas bija spējīgas rīkoties. Jo viņas ne tikai spēja rīkoties, viņas arī man liekas diezgan labi kontrolēja arī sakarus, tā pat kā mēs varbūt daļēji... Un apmēram zinājām to situāciju – kā viņa attīstās un tiešām izlēmīga rīcība noveda pie tā, ka mēs šo konfliktu atrisinājām divu stundu laikā. Situācija bija nopietna,» sacīja Vectirāns.

Vectirānam zvanījis viens no ķīlnieku apsargiem. Viņiem izskaidrots, ka sācies starptautisks skandāls. Policisti un zemessargi piekrituši sadarboties. Vectirāns ar savu vienību ieradies iepriekš norunātā vietā Berģu mežā, pārņēmis abus ģenerāļus un ar vīriem nogādājuši viņus atpakaļ Rīgā.

Ruču atbrīvoja no darba un pret viņu ierosināja krimināllietu. Izmeklēšana ilga vien dažus mēnešus. Tā paša gada augustā Latvija noslēdza Krievijas armijas izvešanu un zuda jēga lietu turpināt.

Par situācijas nopietnību liecina iekšlietu ministra Ģirta Valda Kristovska uzstāšanās Saeimā divas nedēļas vēlāk. Pēc Kristovska teiktā – «Krievija dažu stundu laikā bija izsludinājusi kaujas gatavību tādās karaspēka daļās, kuru bruņota iejaukšanās varēja likvidēt Latvijas valstisko neatkarību».

Pats ģenerāļu arestētājs Ručs turpināja karjeru kā namu pārvaldnieks Vidzemes priekšpilsētā. Iekūlās vairākos skandālos un no publiskās dzīves nozuda. Arī agrākie līdzgaitnieki viņu vairākus gadus vairs nav sastapuši.

«Tas viss bija tāds laiks, kad vajadzēja reaģēt ļoti bieži bez iepriekšējas sagatavošanās. Ka vajadzēja uz vietas nolemt ko darīt. Nu kā redzat – beidzās laimīgi viss,» atminas Dobelis.

«Krievijas agresīvās aprindas vēl nebija tik konsolidētas kā tās ir tagad, lai viņas varētu Latvijā šo gadījumu izmantot provokatīviem pasākumiem. Tagad, protams, daudzi priecātos un būtu prezidentam daudz grūtāk to jautājumu risināt. Bet vēsturē viņš ir palicis kā tāds latviešu strēlnieka drosmes atblāzma. Skaidrs, ka labi, ja mēs varam ar smaidu to notikumu atcerēties,» – tā Ulmanis.