Austrumu partnerības politikai grūti būt sekmīgai, kamēr nav skaidrs, kam šī politika īsti ir paredzēta, norāda Rietumvalstu eksperti. Eiropas Savienībai būtu jāveic iekšējs audits, lai saprastu, kādēļ ne visas partnerības valstis redz Briseli kā atbildi savām problēmām, un ne vienmēr pie tā vainīga Krievija, šovakar ziņo LTV raidījums «de facto».
Iepriekšējam Austrumu partnerības samitam Viļņā bija turpinājums, ko neviens negaidīja: Ukraina pēdējā brīdī atteicās parakstīt ciešākas sadarbības līgumu ar Eiropas Savienību; tauta izgāja Kijevas ielās; prezidents Viktors Janukovičs muka; Krievija pievienoja sev Krimu; un turpina atbalstīt karu Ukrainas austrumos.
Ukrainas notikumi reizē piešķīra Austrumu kaimiņu politikai citu svaru, bet kompromisa meklējumi no visām pusēm neļāva neko būtisku Rīgā sasniegt.
No sešām austrumu partnerības valstīm divu – Baltkrievijas un Azerbaidžānas – prezidenti uz Rīgu neatbrauca.
Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašeno savu režīmu būvējis sazobē ar Maskavu, taču karadarbība Ukrainā likusi viņam vērties arī Eiropas Savienības virzienā. Lukašenko kļuva par namatēvu Ukrainas miera sarunās. Viņa pašreizējo spēli tulko gan kā vēlmi pēc iespējas dārgāk pārdoties Krievijai, gan kā bailes no tās.
«Pēc Ukrainas konflikta Baltkrievijas vara saprata – ja šodien «Krima ir mūsu», tad rīt Putinam arī «Baltkrievija var būt mūsu». Tas ir trauksmes signāls, kas licis uzlabot attiecības ar Eiropas Savienību, lai nodrošinātu palikšanu pie varas,» saka Aļes Beļackis, baltkrievu cilvēktiesību centra «Vyasna» priekšsēdētājs. Tajā pat laikā Baltkrievija negrib neko mainīt pašā valstī. Lukašenko nesteidzas ar pēdējo politieslodzīto atbrīvošanu.
Cilvēktiesības un preses brīvība vēl zemākā vērtē ir Azerbaidžānā. Starptautiskā analītikā centra «Region» priekšsēdētājs Razi Nurulajevs stāsta, ka Azerbaidžānas valdība revolūcijā Ukrainā vaino Eiropas Savienības institūcijas un starptautiskās nevalstiskās organizācijas. Tādēļ tagad Azerbaidžānā aizliegts ārvalstu finansējums nevalstiskām organizācijām.
Vairāki samita dalībnieki no Azerbaidžānas nerunāja kameras priekšā un neuzstājās diskusijās, atzīstot, ka delegācijas sastāvā ir cilvēki no drošības iestādēm, kas vērsīs represijas viņu uzskatu dēļ.
Azerbaidžānai politiska tuvināšanās ar Eiropas Savienību ir vajadzīga vismazāk, tai turību nodrošina gāze un nafta. Neizskatās arī, ka Brisele var līdzēt atrisināt Kalnu-Karabahas konfliktu ar Armēniju.
Armēnija bez Krievijas aizsardzības nevar noturēt Kalnu-Karabahu. Ne bez Krievijas spiediena, Armēnija 2013.gadā pievienojās Eirāzijas Ekonomiskajai savienībai, par spīti tam, ka tās lielākais tirdzniecības partneris ir Eiropas Savienība.
«Tā bija Krievijas rīcība, lai iznīcinātu Armēnijas un Eiropas Savienības attiecības. Tagad, kad Armēnija ir piespiesta pievienoties Eirāzijas Savienībai, mēs nesagaidām tiešu Krievijas spiedienu,» saka Reģionālo studiju centra direktors Ričards Giragosjans.
Salīdzinot ar Baltkrieviju, Azerbaidžānu un Armēniju, mērķtiecīgi Eiropas Savienībai tuvojas Moldova, Gruzija un Ukraina. Nākamgad stājas spēkā līgums par Ukrainas pievienošanos brīvās tirdzniecības zonai, taču bezvīzu režīmu Ukraina un Gruzija Rīgā vēl nepanāca, par ko īpaši vīlušies ir gruzīni.
«Pēc pēdējās domu aptaujas mums ir parādījies 31% piekritēju Eirāzijas Savienībai. Tam ir savi iemesli - pirmkārt, post-padomju valstīs ļoti spēcīgi strādā Krievijas propaganda un Krievija nesamierināsies ar šo valstu demokrātisku attīstību. Otrs – tas, ka ES nespēja aizstāvēt no Krievijas Ukrainu, tas arī ietekmēja Gruzijas iedzīvotāju viedokļus,» stāsta Nato Bahiašvili, Ģeopolitisko studiju starptautiskā centra priekšsēdētāja.
Moldovai jau ir bezvīzu režīms ar Eiropas Savienību, taču liela daļa sabiedrības tomēr atbalsta pievienošanos Krievijas vadītajai savienībai, neraugoties uz to, ka Krievija pērn nobloķēja Moldovas lauksaimniecības preču ievešanu.
«Tagad mēs saskaramies ar sarežģītiem izaicinājumiem. Ir politiski un ekonomiski spēki, kas neatbalsta vienošanos ar Eiropas Savienību. Jo daudzi nosacījumi apdraud viņu ietekmi valstī,» skaidro Viktors Čirila, Ārpolitikas asociācijas «APE» izpilddirektors. Moldova gribētu sevi redzēt par Eiropas Savienības dalībvalsti, bet saprot, ka nevajag likt pārlieku augstas cerības.
Rīgas samitā tika citēta bijušā Zviedrijas ārlietu ministra Karla Bilta frāze, ko viņš izteica iepriekšējā samitā Viļņā: «Putins jums izsaka piedāvājumu, kuru jūs nevarat noraidīt; Eiropas Savienība jums izsaka piedāvājumu, kuru jūs nevarat saprast.»
Ukrainas notikumu dēļ Vācija kļuvusi vēl aizdomīgāka pret jaunu dalībvalstu parādīšanos, un tā ir slikta ziņa, ka progress šajā jomā ir atkarīgs no Krievijas viedokļa, uzskata Eiropas Reformu centra ārpolitikas direktors un bijušais Lielbritānijas vēstnieks Rīgā Īans Bonds.
«Vispirms Eiropas Savienībai ir jādefinē, kam austrumu partnerība ir paredzēta. Pašlaik tā nav nekas. Tā nenoved pie dalības, bet arī nenoved pie partnerības bez dalības. Eiropas Savienībai ir jāuzlabo komunikācija. Ir daudz pārpratumi austrumu partneru valstīs un pašā savienībā,» saka Bonds.
Kenana institūta direktors Metjū Rodžanskis pauž, ka Eiropas Savienībai ir jāveic iekšējais audits, lai saprastu, kādēļ Briseles politika pret atsevišķām partnerības valstīm nestrādā: «Kaimiņi neredz ieguvumus, viņi redz bailes, spiedienu.»