Mūsdienu sabiedrību audzina ar domu, ka no sākuma ir jāveido karjera un tikai pēc tam jārada bērni, ka vispirms ir jādzīvo pašiem sev, jāpaceļo, jānopērk dzīvoklis un daudz kas cits. Par to, kā tieksme pēc materiāliem labumiem spēj izraisīt neauglību, stāsta pieredzējusi Latvijas psihoterapeite Aina Poiša.
– Pastāv uzskats, ka psiholoģiskā neauglība ir aizsargmehānisms, kas pasargā no pēcnācējiem nelabvēlīgos stresa apstākļos. Kā jums šķiet, vai Latvijā tas ir raksturīgi?
– Mums visiem ir pieredze, ko nozīmē būt bērnam, un, ja pieredze ir slikta, tad veidojas aizsargmehānisms «es neesmu gatavs no sevis palaist jaunu būtni», jo es uzskatu, ka bērnam būt ir grūti, sāpīgi, es negribu šīs sāpes nodot tālāk. Sākotnēji cilvēki vienmēr vairāk paņem visu negatīvo, bet, ja, to izanalizējot, var saprast un pieņemt šo situāciju, atrodot kādu zeltainu maliņu, ja ar analīzes palīdzību iznāk izvilkt pozitīvus momentus, bieži vien izdodas mainīt šo attieksmi.
– Bet ja cilvēkam ir bijusi laba bērnība, taču šobrīd viņš domā par karjeru, jaunu dzīvokli, kredītu, vai tas var ietekmēt viņa spēju ieņemt bērniņu?
– Bieži vien mūsu dzīve, ieskaitot kredītus, tieksmi pēc karjeras un materiāliem labumiem, ir iešana pret dabu. Mūsu laikā lietām ir nenormāli milzīga nozīme, kad ārējie aksesuāri it kā piešķir vērtību: ja man būs karjera, es būšu vērtīgs, ja man būs māja, es būšu vēl vērtīgāks, ja es izbraukāšu puspasauli, man būs, par ko runāt ar citiem cilvēkiem… Ir vesels saraksts, ko vajag izpildīt, lai apzinātos savu vērtību. Tam tiek tērēti gadi, un tikai pēc tam cilvēki apzinās, ka viņi ir gājuši pret dabu, jo reprodukcija ir visveselīgākā 20 līdz 30 gadu vecumā, kad cilvēks vēl nav tik ļoti sabojājis savu veselību un kad enerģijas vēl ir pietiekami daudz. Tomēr šodien mēs tik pārliecināti ejam pret dabu ar šo patēriņa vērtību sistēmu, kura nosaka, ka vispirms tev vajag to, to, to un to, lai tu būtu stabils… Un tad, kad tu beidzot esi stabils, izrādās, jau ir pienācis vecums un veselības vairs nav. Mūsdienu cilvēks ļoti domā par sava ego vajadzībām, nevis par savas dzīves uzdevumu, un tas tiešām mēdz bloķēt reproduktīvo veselību, kad grūtniecība vienkārši nenotiek.
Bērns vienmēr pārbauda cilvēka nesavtību, vai viņš ir gatavs dot. Bieži vien jaunajām māmiņām ir ilūzija, ka bērns ir bezgalīgi mīļš un kluss, viņu var sapucēt un pa naktīm viņš gulēs, tāds reklāmas bērniņš. Bet pēkšņi izrādās, ka pa naktīm viņš neguļ, visu laiku prasa uzmanību un jaunajai mammai vairs nav savas dzīves – tas ir šoks. Mammas domā, ka bērns pakļausies viņu interesēm, bet izrādās – ir otrādi! Tas mēdz ļoti pārsteigt.
Šobrīd mēs arvien vairāk domājam par sevi un savam vēlmēm, savukārt ģimenes vērtība ir stipri mazinājusies. Klasiskā ģimene, kuras ietvaros visas lomas ir skaidras, šodien ir sastopama arvien retāk. Šobrīd mēs skrienam prom no bērna tuvāk patēriņam un sava ego interesēm, tas arī rada šo statistiku, ka pēc 30 jau ir grūtāk tikt pie bērniņa, jo, ņemot vērā stresu, slimības un vecumu, pāris vairs nav tik auglīgs. Tad tu vari sēdēt savā skaistajā mājā, maksāt savus lielos kredītus, bet nekādi mazi solīši netipina pa šo māju. Tad sākas panika, jo gadi skrien ļoti ātri, cilvēks sāk tērēt naudu ārstēšanai.
Tas nenozīmē, ka vajag dzemdēt, kad pāris vēl īsti tam nav gatavs. Politikai taču arī ir liela nozīme: mēs daudz runājam par demogrāfiju, bet maz darām tās labā. Vecākiem ir jādomā par to, vai viņi ir spējīgi kaut ko dot bērnam, un bieži vien viņi it kā grib bērnu, bet zemapziņā baidās no slodzes, baidās, ka viņiem neizdosies, un tad jau organisms pasargā pāri no pēcnācējiem, tad bērniņa ieņemšana nenotiek.
Vajag ievērot līdzsvaru. Ir dažādi gadījumi, cilvēku iekšējais vecums ir ļoti atšķirīgs: ir divdesmitgadnieki, kuri ir ļoti nobrieduši un var uzņemties atbildību par bērnu pat bez tāda pamatojuma, kas kotējas ārpasaulē, proti, karjera, māja, dzīvošana sev. Ir ļoti jauki, kad tā dzīvošana sev izdodas, bet varbūt būtu vērts mainīt lietu kārtību, varbūt, ja mēs darītu otrādi, mēs neko nebūtu nokavējuši.
Bērni izaug diezgan ātri, cik tur īstenībā vajag – kādus piecus gadus? Tieši trīsdesmit gadu vecumā cilvēki bieži vien sāk apzināties, ko viņi patiesībā grib. Kad cilvēks sāk studēt trīsdesmit gadu vecumā, tad viņš ir tuvāk tai sajūtai, ka «tas varētu būt mans», jo 18–20 gadu vecumā ir ļoti grūti saprast, ko es dzīvē gribu darīt. Kamēr tu nezini, kas tu īstenībā esi, ir vērts savu ego nedaudz «piefrizēt», izaudzinot vienu bērniņu, tajā pašā laikā interesējoties par kaut ko, lasot, mācoties – tas jau visu laiku ir iespējams! Un, izpildot šo dzīves uzdevumu, palaižot dzīvē bērnu, jau ir jādomā par piemēru, ko mēs viņam rādām. Tas būtu ideāls laiks nopietnām studijām, iedvesmojot bērnus darīt to pašu. Man ir viena paziņa, kurai ir ap trīsdesmit un divi bērni. Viņa saka tā: «Bērniem taču ne vienmēr vajag to aprūpi kā mazajiem, man jau vajag domāt par sevis attīstību, par izglītību. Bērni skatīsies uz mani, un es gribu būt labs piemērs!» Vienmēr ir vērts paskatīties uz sevi ar bērnu acīm, jo mazuļiem ir ļoti svarīgi redzēt, ka vecāki paši ir motivēti attīstīties un mācīties, nevis tikai runā par to. Un tā ir atbilde uz jautājumu, kā lai motivē bērnus mācīties: darīt to pašiem. Bērniem ir ļoti svarīgi praksē redzēt visu, ko vecāki saka. Ar nobriedušāku prātu mums ir vieglāk saprast, ko mēs vēlamies sasniegt dzīvē. Briedums ir tad, kad cilvēks var pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir, kaut ko viņš vēl grib sasniegt, ir gatavs darīt kaut ko, lai to dabūtu, bet ne par katru cenu.
– Jo cilvēks turīgāks, jo viņam ir mazāk bērnu, kā arī bieži vien vairāk problēmu ar reprodukciju. Kāpēc tā?
– Psiholoģiskā neauglība stresa dēļ ir bagātnieku slimība. Tādi cilvēki ir uzbūvējuši savu dzīvi tā, ka bērnam tur nav vietas, jo ārēji viss izskatās superīgi, bet iekšienē ir auksti. Ir brīnišķīgi uzcelta māja, bet nav sirds klātbūtnes, jo katrs pārī dzīvo it kā uz savas planētas. Nabagajās ģimenēs bieži vien nav daudz mērķtiecības, striktuma, agresivitātes, ko pieprasa karjeras veidošana, bet ir sirds, un tādu ģimeņu dzīve ir tuvāka dabai. Tur ir runa par prioritātēm: sirds vai patēriņš. Bērnam taču vajag mīlestību un uzmanību, nevis lai viņu pērk ar rotaļlietām, ceļojumiem utt. Viņš vēl ir mazs un neko neredz no Romas, bet viņu jau ved uz turieni, it kā izglītojot. Nu tas jau nav atbilstoši vecumam.
– Kam psiholoģiskā neauglība ir vairāk raksturīgā – sievietēm vai vīriešiem?
– Sievietēm. Vīrieši ir nedaudz izturīgāki.
– Irīna Svjackeviča, psiholoģijas doktore, teica, ka neviena neauglīga sieviete patiesībā negrib bērnu un tādā veidā organisms pasargā viņu no nevēlamas grūtniecības.
– Jā, tas tiešām tā varētu būt. Turklāt ir daudz sieviešu, kas aktīvi kaut ko dara, lai risinātu šo problēmu, bet tomēr dziļi zemapziņā nevēlas bērnu, un tas tā bieži vien ir. Jo tādos gadījumos tas ir vienīgi prāts, kurš saka, ka viņam vajag un gribas, bet sirds klusē. Dažreiz tas tā ir baiļu dēļ, piemēram, no dzemdībām, sāpēm, reizēm ir bail no attiecībām ar vīrieti. Dažreiz kādas psiholoģiskas traumas vai atkal stresa dēļ pat sekss ir apgrūtinošs, kaut gan par to ļoti maz runā. Sieviete pacieš, kaut gan īstenībā negrib to seksu… Ķermeņa atmiņa ir ļoti spēcīga: ar prātu mēs cenšamies sevi pārliecināt, ka viss ir kārtībā, tomēr īstenībā nav, un ķermenis ar šo zemo libido pasargā sievieti gan no grūtniecības, gan no dzimumattiecībām. Tas izpaužas dažādi: visizplatītākais ir spontānais aborts vai ovulācijas trūkums, dažreiz ovulācija ir, bet «zvaigznes nesakrīt» un apaugļošana nenotiek. Mūsdienu sievietēm ir raksturīgs šāds apburtais loks: stresa dēļ sieviete nevar ieņemt bērniņu, sāk stresot vēl vairāk un spēja ieņemt bērniņu vēl samazinās. Sieviete it kā skrien pa iekšējo apli: cerība – zaudējums – cerība – zaudējums. Protams, ka no tā nogurst, samazinās imunitāte un līdz ar to – auglība.
– Vai tad vienkārši nedomāt par šo problēmu?
– Jā, vajag vienkārši palaist vaļā šo problēmu. Vienā brīdī vienkārši vairs nav spēka skriet. Sievietes iet gulēt ar šo domu, mostas ar to, neatstājot laiku kaut kādām citām domām, citām darbībām. Tas ir kā ar dzērājiem: viņš dzer, jo viņam ir emocionāli slikti, pēc tam viņam ir kauns par to, ka viņš dzer, un viss sākas no jauna. Vajag palaist vaļā šīs domas, atbrīvoties. Ja skrien visu laiku, paliks tikai sliktāk.
– Vai Latvijas iedzīvotāji ir gatavi atzīt, ka pastāv kādas psiholoģiskas problēmas? Vai mums tas tomēr nav raksturīgi? Cik bieži pie Jums nāk pāri ar neauglības problēmām?
– Tā ir ļoti jutīga problēma, par kuru ne visi ir gatavi runāt. Drīzāk simptomi liecina par kādu citu problēmu, un tikai laika gaitā izrādās, ka ir vēl arī tāda. Piemēram, pāris sāk strīdēties un nāk pie psihologa, un tad lēnā garā mēs nonākam līdz saknei. Pāris vaino viens otru, bet nav gatavi atzīt, ka tāda problēma pastāv. Vienmēr ir vieglāk meklēt vainīgo, nekā apvienoties un meklēt risinājumu. Šis negatīvisms sakrājas iekšā un parādās sadzīviskos jautājumos, citās situācijās. Mēs neesam amerikāņi un vēl neesam gatavi runāt par šo jautājumu, jo būt slimam mūsu sabiedrībā nozīmē būt vājam, bet vājie neizdzīvo. Līdz ar to mēs cenšamies slēpt gan emocionālas, gan fiziskas problēmas.
Kaut gan tendence pamazām mainās, ir daži pazīstami cilvēki, kuri atklāti runā par savu depresiju un ar savu piemēru pierāda, ka cilvēks ir daudz sarežģītāka būtne nekā mums šķiet, ka gan depresija, gan neauglība ir tāda pati slimība kā gripa, kurā neviens nav vainīgs. No neauglības nav jākaunas, jākautrējas, jo ir apstākļi, kurus mēs nevaram ietekmēt, un tā nav viena cilvēka problēma – tā ir pāra problēma, un to vajag risināt kopīgiem spēkiem. Nevajag slēpt šo problēmu, lai tikai kāds neuzzina, un sadzīvot ar to, ir jāmeklē risinājums. Mediķi arī norāda, ka, jo ātrāk sāk nodarboties ar šo problēmu, jo vieglāk ir sasniedzami rezultāti: laiks šajā gadījumā nav draugs, bet gan ienaidnieks.
Protams, nav jākrīt panikā, ir nedaudz jāpasēž un jāpagaida, bet nevajag ievilkt šo jautājumu un kautrēties iet pie ārsta. Protams, ir mazāk jādomā par šo problēmu, nevajag pārdzīvot, jo iespējas attīstās, ir daudz jaunu risinājumu, mēs jau neesam 18. gadsimtā.
Jāteic gan, ka laukos dzīve ir veselīgāka un tādu problēmu ir daudz mazāk. Bet ko tad mums visiem tagad darīt – skriet uz laukiem? Arī utopija! Mums ir visa par daudz: kaitīgu elementu dzīvē, stresa, darba, patēriņa… Ārēji mēs ilgāk paliekam jauni, ir vairāk kosmētisko līdzekļu, bet iekšienē novecošana bija un paliek, un neko mēs nevaram darīt.
Galvenais, lai ir mīlestība, tad kopīgiem spēkiem ir iespējams tik galā ar jebkuru problēmu.