«Nekad, nekad mūžā es vairs negribētu atgriezties savā dzimtajā pilsētā un ieraudzīt Oļega un mammas žūpošanu» - tā sarunā ar portālu TVNET saka Liene, kura bērnībā piedzīvoja patēva sitienus, dzeršanu un pazemojumus. Viņa savus pārdzīvojumus nenovēlētu pat savam lielākajam ienaidniekam.
Kur pazudis tētis?
Liene savu atmiņu stāstījumu par bērnībā piedzīvoto sāk ar gaišiem notikumiem: «Kad iedomājos par saviem pirmajiem dzīves gadiem, atceros tos pozitīvus. No mammas nostāstiem zinu, ka biju diezgan mierīgs un kluss bērns. Mamma mierīgi varēja aiziet uz veikalu vai pie kaimiņienes, atstājot vienu mājās, jo nekādas lielās blēdības nedarīju. Kur mani nolika spēlēties, tur arī atrada, atnākot mājās. Mamma daudz strādāja un reti bija mājās, bet par tēti manā atmiņā nav failu.
Kad biju maza, domāju, ka man vispār nav tēta, bet pusaudzes gados vecmāmiņa pastāstīja, ka tētis mūs ar mammu pametis, pirms es vēl biju piedzimusi.
Laikam viņam bijusi sava ģimene, bet ar manu mammu – ārlaulības sakars, kura auglis esmu es. Mamma nekad negribēja runāt par manu tēti. Viņa parasti strupi noteica: «Neuzdot jautājumus, uz kuriem es negribu atbildēt!» No vecmāmiņas uzzināju, kā tēti sauc, bet tā arī neesmu uzdrošinājusies viņu uzmeklēt un izrunāties. Īsti arī nezinu, ko lai viņam saku...
Mamma satiek Oļegu
Atskatoties uz savu bērnību, tagad saprotu, ka mana dzīve izmainījās aptuveni sešu gadu vecumā, kad mamma iepazinās ar savu nākamo vīru. Līdz tam nebiju redzējusi mājās svešu vīrieti. Īsti neatceros, kā viņš ienāca mūsu dzīvoklī, bet jau sākumā jutu, ka mammas klātbūtnē viņš pret mani izturējās citādi, nekā divatā ar mani esot. Man kā bērnam tas nepatika, tāpēc visādi centos izvairīties no viņa sabiedrības.
Tiesa, tas bija visai grūti, jo mamma tāpat kā iepriekš daudz strādāja, bet Oļegs vakaros deva priekšroku zvilnēšanai pie televizora vai iedzeršanai ar drauģeļiem. Sākotnēji viņš mēdza iedzert pa kluso no mammas un pudeles brāļus mājās neaicināja, bet te laikam vietā teiciens: «Aug buciņš, aug radziņi.»
Sapratis, ka mamma ir viņā iemīlējusies, Oļegs atļāvās arvien vairāk.
Jāatzīst, ka viņš tik tiešām bija pievilcīgs vīrietis, kurš, ja gribēja, spēja savaldzināt sievietes.»
Lienei bija laba galva un tāpēc skolā veicās labi, bet arvien biežāk meitene sāka pēc skolas nevis doties mājās, bet gan klaiņot pa pilsētu, lai nebūtu jāredz iedzērušais patēvs un viņa izdarības. «Atceros, ka bieži vien viņš mani sagaidīja mājās, guļot uz dīvāna pie ieslēgta TV ekrāna. Priecājos, ja viņš bija aizmidzis, un pārvietojos pēc iespējas klusāk, lai tikai viņu nepamodinātu, jo tad viņš bija nikns. Viņš lamājās par katru sīkumu, un nekādi nevarēju viņam iztapt. Jau sākumskolas klasēs gatavoju viņam vakariņas, jo vienkāršākus ēdienus mācēju uztaisīt jau sešu septiņu gadu vecumā. Mamma man bija atļāvusi darboties ap gāzes plīti jau agrā vecumā.
Iepazīšanās ar patēva siksnu
Bieži vien Oļegs kliedza, ka viņam negaršo manis gatavotais ēdiens, ka istaba nav pietiekami tīra, ka esmu pārāk skaļa un vispār neprotu uzvesties.
Reiz viņš paņēma mani aiz čupra un teica, ka tagad laiks pārmācīt tādu neklausīgu meiteni, kāda esmu es.
Godīgi sakot, neatceros, kas īsti notika, bet zinu, ka sāpēja ļoti, ļoti. Viņš nežēloja savu bikšu siksnu...
Mammai neko neteicu, kaut sūrstēja nežēlīgi. Negribēju viņu apbēdināt, jo jutu, ka viņai Oļegs daudz nozīmēja. Tagad domāju, ka viņa tolaik patiesībā nepazina Oļegu un viņa patieso dabu. Kad mamma bija klāt, patēvs pret mani izturējās pilnīgi citādāk, pat tēloja labvēlību. Es arī viņu nenodevu, jo nojautu, ka tā būs labāk.
Reiz, kad ierunājos mammai par to, ka Oļegam garšo grādīgie dzērieni un viņš draudzējas ar nepatīkamiem onkuļiem, mamma mani norāja, lai nejaucos pieaugušo darīšanās. Nezinu, vai viņa toreiz bija kaut ko teikusi Oļegam, bet nākamreiz patēvs uz mani bļāva vēl pamatīgāk un sita vēl spēcīgāk.
Šķiet, ka patēvs, mani sitot, izlika visu savu niknumu par savu neizdevušos dzīvi.
Bet, iespējams, viņš bija tīri apmierināts ar savu dzīvi – mamma bija reti mājās, ļāva viņam izpausties pa mūsu dzīvokli un daudz netraucēja viņa izklaidēs.
Protams, ar laiku mamma sāka arvien skaidrāk nojaust, kāds patiesībā ir Oļegs. Vismaz es domāju, ka viņai vajadzēja to redzēt. Neesmu ar viņu par to runājusi, jo ir pārāk sāpīgi atcerēties bērnībā piedzīvoto. Lai nebūtu jāredz, cik nožēlojamā stāvoklī patlaban atrodas mana mamma, esmu pārvākusies uz Rīgu un par viņas gaitām dzirdu tikai no bijušajiem klasesbiedriem, ko šad tad satieku Rīgā.
Dzīve vienās bailēs
Mani pamatskolas gadi pagāja kā murgā. Mana mīļākā vieta bija skola – mācījos labi un uzvedos tā, lai skolotājām nebūtu lielu pretenziju pret mani. Domāju, ka neapzināti baidījos, ka tikai viņas nepasūdzas manai mammai vai pat Oļegam, kurš mani varētu kārtējo reizi noslānīt.
Toties pēc skolas, ejot mājās, ikreiz jutu bailes un nepatiku. Es biju tik ļoti sabaidīta, ka staigāju ar uzrautiem un uz priekšu saliektiem pleciem.
Centos būt pēc iespējas klusāka un nemanāmāka, lai tikai Oļegu neaizkaitinātu.
Vēl sliktāk man klājās, kad mamma, nespēdama atbrīvoties no Oļega klātbūtnes savā dzīvē, sāka žūpot līdzi. Viņa sāka kavēt darbu un strādāt paviršāk. Arī mamma sāka iedzert pa vakariem kopā ar Oļegu un viņa kompāniju. Šķiet, ka sākumā pudele viņus vēl vairāk satuvināja.
Bet tad viņš sāka sist arī mammu. Saukāja līdzīgos vārdos, kā bija dēvējis mani. Biju lieciniece tam, ka patēvs mammu pazemoja gan emocionāli, gan fiziski, bet pieļauju, ka arī seksuāli viņš nebija pats labākais un saudzīgākais partneris. Gan jau, ka agresija bija arī tajā jomā.
Pa kluso mēģina tikt prom no mājām
Lai nebūtu jāredz dzīvoklī notiekošais, kas nomāca arvien vairāk, meklēju visas iespējas, kā tikt prom no dzimtās pilsētas. Tas nebija tik viegli, jo biju nepilngadīga. Bet man palīdzēja nejaušs gadījums – reiz aizbraucu līdzi draudzenei, kas vēlējās mācīties cita rajona vidusskolā. Pa kluso no ģimenes pieteicos mācībām tajā skolā.
Ļoti nopriecājos, ka mani uzņēma, bet baidījos teikt mammai. Domāju, ka mani nemūžam nelaidīs un dabūšu vēl vairāk. Bet nez kāpēc mamma neko neiebilda. Varbūt sirds dziļumos saprata, ka tādā veidā dod man iespēju izrauties no dzīves zemākajiem slāņiem, kur viņa bija nokļuvusi.
Viņas atļauja man doties uz cita rajona vidusskolu gan bija vienīgais atbalsts, ko skolas laikā no viņas saņēmu. Ar pārtiku un naudu viņi man palīdzēja minimāli, jo droši vien visu nodzēra. Kaut kā pati iztiku.
Ja godīgi, pat nezinu, kā es varēju izdzīvot trīs gadus gandrīz bez naudas.
Kāds kādu latiņu iedeva, kaut ko nopelnīju, pa vakariem strādādama dažādus pagaidu darbiņus. Dažreiz ar kabatas naudu padalījās kāda skolas biedrene, bet dažreiz iztikšanai iedeva vecmāmiņa. Kad varēju, gāju uz kafejnīcu traukus mazgāt un galdus vākt. Tas bija labs darbs, jo biju ne tikai siltumā, bet arī paēdusi.»
Joprojām kauns par pagātni
Kaut kā pabeigusi vidusskolu, kuras laikā meitenei bija kaut cik labas sekmes, viņa uzdrīkstējās iestāties arī augstskolā, kur patlaban apgūst sabiedrībā diezgan bieži izplatītu un mūsdienās vajadzīgu profesiju sociālā jomā. Tās nosaukumu Liene lūdz neminēt, jo baidās, ka viņu varētu sazīmēt un tas atstātu nelabvēlīgu iespaidu uz viņu. «Es vēl joprojām kaunos par savu pagātni un, ja vien nav īpašas nepieciešamības, izvairos par to runāt,» viņa saka, kaut saprot, ka pati neko apkaunojošu nav darījusi.
Arī ar savu puisi, ar kuru ir kopā jau ilgāku laiku, izvairās runāt par ģimeni, kuras viņai īsti nav. «Protams, man ir neērti, ka viņam ir liela un stabila ģimene - mīloši vecāki un māsa, bet man tā īsti nav neviena tuvinieka. Pirms pāris gadiem nomira mans vienīgais tuvais cilvēks - vecmāmiņa, bet citus radiniekus nevēlos satikt,» Liene saka.
Murgainās naktis
Kad jautāju, kā bērnībā piedzīvotā vardarbība ietekmē viņas šodienas dzīvi, meitene uzreiz stāsta par savām miega problēmām. Lai gan bieži vien dienas ir garas un nogurdinošas, viņa cieš no miega traucējumiem. Diezgan regulāri Lienes naktsmieru iztraucē murgainas ainas, kas neļauj normāli izgulēties.
Sapņos viņa atkārtoti piedzīvo gan Oļega sitienus, gan mammas un patēva kopīgās iedzeršanas.
Pārdzīvotais ir tik spēcīgs, ka pēc tam grūti atkārtoti aizmigt. Tāpēc nereti Liene no rīta jūtas vēl iztukšotāka nekā pēc smagas mācību un darba dienas.
«Kad strādāšu labāk atalgotā darbā, aiziešu pie kāda speciālista, kurš varētu man palīdzēt atbrīvoties no bērnības atmiņām, kas regulāri velkas līdzi. Pagaidām turos pašas spēkiem un pateicoties zināšanām un prasmēm, ko apgūstu skolā. Mans galvenais mērķis ir pabeigt augstskolu, lai pēc tam varētu palīdzēt bērniem, kas, līdzīgi kā es bērnībā, cietuši no vardarbības.
Manā gadījumā Oļegs nebija seksuāli uzmācīgs, bet zinu, ka daudzās situācijās patēvi arī izvaro savu sievu meitas vai nodara viņām citādi pāri. Šajā ziņā varu būt laimīga, ka manus locekļus skāra tikai patēva roku un bikšu siksnas sitieni.»
Atmetusi domu par pašnāvību
Kopumā meitenei ir gaišs skats nākotnē. «Pusaudzes gados biju domājusi par pašnāvību, bet tagad man vairs tādu domu nav. Gribu dzīvot, palīdzot sev un citiem,» Liene izstaro optimismu, piebilstot, ka
nekad, nekad mūžā vairs negribētu atgriezties savā dzimtajā pilsētā un ieraudzīt Oļega un mammas žūpošanu.
«Es ļoti ceru, ka man tas nekad vairs nebūs jādara. Ja es varētu kaut kā palīdzēt savai mammai, es darītu visu, lai viņu no turienes izvilktu, bet pirms pāris gadiem, kad biju aizbraukusi pie viņas parunāties, redzēju, ka viņa ir pārāk dziļi tajā iekšā. Mana mamma bija kļuvusi vienaldzīga pret savu nožēlojamo stāvokli. Viņa, kas kādreiz bija izteikti tīrīga sieviete, vairs nerūpējās par savu ārieni un, godīgi sakot, mani pārņēma liels žēlums, viņu tādu redzot. Es nevienam savam ienaidniekam nenovēlētu redzēt tādus skatus.»
