Pēdējo mēnešu laikā pastiprināta uzmanība tiek veltīta bēgļu jautājumam. Bailes no nepazīstamās kultūras pieaug, taču neskatoties uz sabiedrībā valdošo ne pārāk pozitīvo noskaņu, Latvijā ik dienas islāma ticībā pāriet kāds katolis, pareizticīgais vai neticīgais. Latvietes Jana un Asma islāmu pieņēmušas pirms pāris gadiem un nu abas dalās savās sajūtās par to, kā ir dzīvot saskaņā ar islāma reliģiju valstī, kurā islāmu nepazīst, lai neteiktu - neatzīst.
Jana islāma reliģiju pieņēmusi jau pirms teju trīs gadiem, savukārt Asmai apritējuši divi gadi kopš saskaršanās ar musulmaņu kultūru un islāma ticības pieņemšanu. Abas sievietes ir latvietes, un vēl pirms pāris gadiem dzīvojušas pavisam citādāku dzīvi – Jana kā neticīgā, Asma – katole.
Lai gan daudzi Latvijā uzskata, ka sievietes Islāmā pāriet tikai, lai tiktu vīru - muslimu pieņemtas, Jana un Asma Islāmu pieņēma pēc pašu izvēles, un, patiesībā, citādāk arī parasti nenotiek, jo Korāns aizliedz ticību uzspiest.
Kamēr sabiedrībā aktīvi noris diskusijas par imigrantu pieplūdumu valstī, abas sievietes atzīst – islāmticīgajiem tiek pievērsta pastiprināta uzmanība, lai arī ne visi migranti, kas ieradīsies Latvijā, būs musulmaņi.
Pēc 11. septembra terorakta cilvēki masveidā pieņēma islāmu
«Pirmo reizi par islāmu vairāk dzirdējām saistībā ar 11.septembra notikumiem Amerikā, bet vai tāpēc tagad visi musulmaņi ir teroristi? Islāms ir liels bieds rietumu sabiedrībai, bet tas, kas tiek atspoguļots kā negatīvs, ieinteresē vēl vairāk,» atzīst Jana. Islāms un islāmticīgie, kurus iepazina abas latvietes, bija kas pavisam cits. Tā bija mīlestības un mierpilna reliģija, kura nevarēja neuzrunāt.
Viņa stāsta, ka tieši negatīvās informācijas dēļ, kas tiek izplatīta par šo reliģiju, cilvēkiem rodas interese uzzināt - «Vai tiešām ir tik slikti, kā runā?» Viņa atzīst, ka dzirdēts – pēc 11. septembra notikumiem cilvēki masveidā sāka pieņemt islāmu.
Vaicājot par teroristu aktivitātēm, ko piekopj grupējums «Islāma valsts», Jana skaidro, ka islāmā nav atļauts nogalināt otru cilvēku, te runa ir par politiku.
Savukārt Asma atzīst, ka negatīvā attieksme rodas no nepilnīgās informācijas, kādu iedzīvotāji par islāma reliģiju dzirdējuši.
«Piemēram, ir dzirdēts, ka cilvēki domā – islāmā ļauts izvarot mazas meitenes, bet Korānā nekas tāds taču nav minēts...no kurienes tas viss?» Arī Jana piebilst: «Ir grēks runāt par to, ko mēs nezinām.»
Pret arī pašu ģimenes: «Tu mani gribi kapā iedzīt?»
Pāriešana islāmā bijusi abu pašu izvēle, taču ne tikai sabiedrība, bet arī sieviešu ģimenes sākotnēji bijušas pret.
Jana atceras, ka mammas pirmie vārdi, kad meita izstāstījusi savu interesi par islāmu bijuši: «Tu mani gribi kapā iedzīt?» Viņai esot bijis ļoti bail...
«Mamma domāja, ka esmu palikusi traka, bet tad mēs ar vīru aizbraucām pie viņas ciemos, un vīrs pateica: «Mēs esam musulmaņi, tagad dosimies lūgšanā, tāpēc nevarēsim kādu laiku atsaukties!» Viņa sākumā vēroja mūs, bet tad saprata, ka neesmu viena, viss taču ir kārtībā un pašlaik mana mamma to ir pieņēmusi.»
Arī Asmas stāsts ir līdzīgs: «Runāju ar mammu par islāmu, bet viņa pateica uzreiz, ka, ja pieņemšu islāmu, tā būs nodevība, jo, ja tu esi piedzimis kā kristietis, tev arī jānomirst kā kristietim.»
Asma atceras pirmo reizi, kad mamma ciemojusies pie viņas un vīra, kurš nāk no Ēģiptes: «Kad mamma pirmo reizi atbrauca ciemos pie mums un ieraudzīja vīra jaku pie citām virsdrēbēm, viņa saprata, ka teiktais par muslimu vīrieti tomēr ir patiesība, un palikusi stāvam durvīs, atteicās ienākt tālāk. Vīrs nāca sasveicināties un viņas lepnums neļāva turpināt stāvēt uz sliekšņa. Tagad, gandrīz pēc diviem gadiem, viņa stāsta, ka viņai ir vislabākais znots pasaulē.»
Lai gan latviešu sabiedrība pagaidām ir tālu no šīs reliģijas izprašanas, Jana un Asma atzīst – mošejā ik dienu kāds pieņem islāma ticību.
Turpinājums sekos...