Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
/nginx/o/2018/07/28/11057641t1ha58b.jpg)
Kāda drosmīga jauna sieviete no Austrālijas vārdā Felīcija vietnē «YouTube» publicējusi īsfilmu, kurā, zīmējot uz tāfeles, izstāsta savu stāstu par bērnībā piedzīvoto vardarbību ģimenē un pēcāk pusaudžu gados seksuālo vardarbību no vienaudžu un darba devēja puses.
Felīcija piedzima 1992.gada 1.maijā. Tā kā mamma ģimenē bija pelnītāja, tad bērnu pieskatīšana bija uzticēta tēvam. «Tēvs nebija labs tēvs. Piemēram, reiz, kad viņam neizdevās sataisīt man matus, viņš vienkārši paņēma un nogrieza tos īsus kā zēnam,» viņa atceras. Arī no bērnu dienas centra viņu devās savākt trīs gadus vecākais brālis, jo tēvs to gluži vienkārši atsacījās darīt.
Viņš mēdza savus bērnus arī sist – ar vadiem, šļūteni, ar dunkām. «Mēs visu laiku raudājām. Ja mamma centās iejaukties, viss beidzās ar to, ka viņa tikai pie kārtējās zilās acs.»
Tēvs arīdzan spēlēja azartspēles un no ģimenes mājokļa kredīta naudas nospēlēja 70 tūkstošus Austrālijas dolāru (aptuveni 44 tūkstošus eiro). Viņam bija arī mīļākā. Šī iemesla dēļ mamma centās tēvu izmantot, lai izspiestu naudu, taču arī viņai pēcāk uzradās mīļākais.
Kad Felīcijai bija pieci gadi, kādu dienu viņa iegāja garāžā un izdzirdēja, ka no automašīnas bagāžnieka dzirdamas skaņas. Viņa atvēra to un ieraudzīja tur guļam tēva mīļāko. Viņa bija sasieta, viņas mute aizlīmēta, bet pie sievietes ķermeņa bija piesieti ķieģeļi. Tēvs viņu grasījās iemest ūdenī.
1997.gadā Felīcijas tēvs tika «iesēdināts» cietumā. «Mums bija jāatmaksā nospēlētā nauda, tāpēc mamma daudz strādāja. Katru nedēļas nogali mēs visi devāmies viņu apciemot, tāpēc neko citu brīvdienās darīt es nedrīkstēju. Skolā es nevienam nedrīkstēju stāstīt par to, kas ar mūsu ģimeni bija noticis, tāpēc man viss bija jāpatur pie sevis. Ja kāds jautāja, kur ir mans tēvs, man bija jāsaka, ka viņš ir jūrnieks un devies tālā darba braucienā,» stāsta Felīcija.
Felīcija dalās pārdomās arīdzan par savām sajūtām, kad sāka iet vidusskolā: «Es nekad nejutos tik skaista kā citas meitenes, man šķita, ka es esmu neglīta. Es sāku krāsoties, nēsāt rotaslietas un veidot matus. Es sāku justies arvien labāk. Man šķita, ka esmu laimīgāka, pacēlās mana pašapziņa.»
Kādu dienu kopā ar savu labāko draudzeni, ar kuru draudzējāmies jau kopš pamatskolas, viņas kā vienmēr brauca kopā autobusā mājās no skolas. Autobusā bija zēni, kas bija Felīcijas draudzenes brāļa draugi. «Viņi sāka mūs aiztikt intīmās vietās. Mēs teicām viņiem «nē» un «izbeidziet», bet viņi neklausījās. Mani aiztika arī viņas brālis. Kad pateicu draudzenei par to, viņa teica, ka es meloju. Pēc šī atgadījuma mēs vairs nedraudzējāmies. Viņai uzradās jauni draugi, un es jutos ļoti vientuļi.»
«Kādu dienu no cietuma man piezvanīja tēvs. Viņš apsaukāja mani ar dažādiem lamuvārdiem un draudēja, jo biju pārtraukusi viņu apciemot,» viņa stāsta. Felīcijai sākās depresija un panikas lēkmes.
«Es darīju lietas, ar kurām nelepojos. Es darīju sev pāri un tiešām nožēloju to. Es lieliski pratu noslēpt savas jūtas, jo neviens nepamanīja to, kas ar mani notika. Nevienu tas arī neinteresēja. Neviens man nepalīdzēja. »
Felīcijas labākā draudzene no pamatskolas atkal vēlējās kļūt par viņas draudzeni. Viņas satuvinājās. Abas meitenes izlēma kopā meklēt darbu, un viņas to atrada kādā ātrās ēdināšanas restorānā. Jau no pašas pirmās dienas priekšnieks sāka viņas aiztikt un «berzēties» gar meitenēm. Felīcijas draudzene darbu pameta, taču ar Felīciju šis murgs turpinājās divu gadu garumā katru mīļu darba dienu.
Kādu dienu restorāna menedžeris novērošanas kamerā ieraudzīja, ka Felīcija kārto savu kreklu. Viņš saglabāja šo videomateriālu un parādīja to pārējiem. Viņš tika atlaists un neviens nezina, kas ar viņu pēc tam notika.
Kad Felīcijai bija 15, kādā ballītē viņa iepazinās ar Dilonu. Viņai puisis šķita jauks. Kādu dienu viņi satikās pēc skolas. Dilons sāka viņu aiztikt un bāzt rokas aiz drēbēm. Felīcija teica Dilonam, lai pārstāj, taču viņš neklausījās. Viņi vairs nekad nesatikās.
Pēc pāris mēnešiem Felīcija satika Metjū. Metjū bija 17 gadus vecs. Brālis uzzināja, ka viņa tiekas ar Metjū, un viņam tas nepatika, tāpēc kopā ar saviem draugiem Metjū piekāva. Taču tas nebija šķērslis abu jauniešu mīlestībai, un viņi turpināja draudzēties.
2008.gadā Felīcijas tēvs iznāca no cietuma, un viņi ar māti izšķīrās. Gadi gāja, Felīcija pabeidza skolu un sāka strādāt par māsiņu. 2010.gadā viņa pēkšņi sāka justies slikti. Felīcijas māte lika viņai veikt grūtniecības testu. Tas bija pozitīvs. Māte nostādīja Felīciju grūtas izvēles priekšā – vai nu taisīt abortu, vai pamest mājas. Felīcija atteicās atbrīvoties no bērniņa, un māte pēc dažām nedēļām nomierinājās.
2011.gadā pēc vairākiem sarežģījumiem grūtniecības laikā un smagām dzemdībām piedzima Felīcijas un Metjū dēls Džeikobs. Jaunie vecāki bija neizsakāmi laimīgi. Pēc četru gadu kopdzīves Metjū Felīciju bildināja. Viņa, protams, piekrita, jo jauenieši mīl viens otru un savu mazo Džeikobu.
Jaunajai sievietei bijusi smaga bērnība un grūta dzīve, turklāt viņa nekad tā arī nebeidza uzdot sev mokošos jautājumus par to, kāpēc tēvs ar viņu bērnībā tā izrīkojās. Bērnībā un pusaudžu gados piedzīvotā vardarbība vienmēr ir palikusi klātesoša.
Vēlāk viņa uzzināja, ka tēvam ir atklāta šizofrēnija. Viņi nav runājuši viens ar otru vairākus gadus, taču Felīcija to ļoti gribētu, vien viņa nezina, kā to izdarīt.
Felīcijas stāsts par laimi ir ieguvis skaistu pavērsienu. Viņa mīl Metjū, Metjū mīl viņu, un viņi abi kopā mīl savu mazo Džeikobu, kurš nosaukts par godu Felīcijas brālim. «Viņš ir perfekts un padara mūsu ikdienu daudz gaišāku,» priecīga stāsta Felīcija.