Iepriekš sarunā ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas «Gaiļezers» bērnu psihiatrijas klīnikas ārsti - psihiatri Lauru Ķeveri noskaidrojām, kas valstij būtu jādara, lai bērns tiktu pasargāts no dažāda veida vardarbības, un kādi seksuālās vardarbības veidi pastāv. Piedzīvota seksuālā vardarbība uz bērnu var atstāt neizdzēšamas sekas. Arī sabiedrības aktivitāte un iesaistīšanās šo jautājumu risināšanā varētu būt lielāka, apliecina Ķevere, norādot arī uz citām problēmām.
Kas ir pedofilija?
Es domāju, ka pedofilija ir patoloģija. Mūsdienās norma ir, ja dzimumakts notiek starp diviem pilngadīgiem cilvēkiem pēc savstarpējas vienošanās. Ja tas notiek ar nepilngadīgu cilvēku, kurš no tā cieš un, kuram šo notikumu sakarā var mainīties gan psihes, gan personības struktūra un var rasties kādi citi traucējumi, tā nav norma.
Cik nopietna problēma Latvijā ir seksuālā, fiziskā un emocionālā vardarbība pret bērniem?
Tā ir ļoti liela problēma. Tie nav kaut kādi atsevišķi gadījumi, kas parādās presē. Viens piekauts bērns, viens izvarots, viens, kurš izkritis pa logu, vai izdzēris kaut kādu šķidrumu. Vecāki, kas to pieļauj, ir tādi paši mūsu sabiedrības locekļi. Agresija izpaužas visādos veidos gan tieši, gan netieši.
Kādu ietekmi uz bērnu rada šāda trauma un kā tā var izpausties pēc tam?
Tas rada ilgā laika periodā traumu un arī izmaiņas. Ir ļoti grūti pateikt, kas ar to bērnu būs pēc 20, 30 gadiem. Vai viņam paliks personības līmenī kādas izmaiņas vai tur būs dažādas trauksmes saslimšanas. Ir aprakstīti daudzi gadījumi, kad arī pieaugušā vecumā var būt dažādi traucējumi, kas saistīti ar seksualitāti.
Ir pētījumi par to, ka cilvēki, kas bērnībā ir seksuāli izmantoti, aiziet pa prostitūcijas ceļu. Vai ir otra galējība, kad vispār neveido attiecības. Vēl droši vien ir arī citi varianti. Es pati nestrādāju ar pieaugušiem, bet zinu gadījumus, kad atnāk pieaugušais ar sūdzībām par trauksmi, panikas lēkmēm un ilgākā laika periodā izrādījās, ka agrāk bērnībā ir notikusi seksuāla izmantošana.
Domāju, ka aina ir ļoti daudzveidīga. Tas atkarīgs no katra cilvēka personības, kā viņš to ir uztvēris, kādā vecumā tas ir noticis, cik tuvs cilvēks to ir izdarījis. Ļoti daudz faktoru.
Vai rehabilitācijai ir jābūt ilgstošai?
Ļoti individuāli. Man ir arī grūti pateikt, cik Latvijā rehabilitācija ir pieejama lauku reģionos. Rīga ir cits stāsts. Reizēm tālāk no lielām pilsētām ir pavisam cita aina.
Mums ir bijuši bērni no maziem lauku reģioniem, kur ir vēl grūtāk tikt pie vardarbības fakta. Cilvēki viens otru pazīst, neviens par otru īpaši ziņot negrib.
Tā ir kaut kādā ziņā sabiedrības atbildība – kaimiņi negrib iejaukties, speciālisti mēģina atbrīvoties, sūtot no vienas instances uz otru, gan skolā, gan slimnīcā, gan visur citur.
Kāpēc notiek šāda veida vardarbība pret bērniem? Kā to var izskaidrot?
Iespējams, ka šie pieaugušie arī savā bērnībā ir bijuši vai nu seksuāli izmantoti, vai arī cietuši no vardarbības, ja izslēdzam to, ka viņiem ir nopietnas psihiskas saslimšanas. Atkarības vielu lietošanas brīdī. Droši vien, ka tas ir ekspertīzes jautājums.
Vai seksuāli vardarbīgi vairāk ir tieši vīrieši?
Vairāk vīrieši, bet ir arī sievietes. Reizēm ir tā, ka mammām ir aizdomas par to, ka tēvs vai vectēvs bērnu seksuāli izmanto, bet viņas ir atkarīgas personības un izliekas to neredzam.
Kāpēc tā notiek?
Viņas vienalga mīl to vīrieti un bez viņa nevar dzīvot.
Bez vectēva?
No viņa varbūt vairāk bail, bet, ja tas ir viņas vīrs, tad viņa nevar savu dzīvi bez viņa iedomāties. Bērns ir otrā vietā. Aiz vīrieša.
Cik daudz jūs varat palīdzēt šādās situācijās?
Protams, ka mēs runājam ar vecākiem, skaidrojam. Mums ir arī jāziņo vecākiem par to, ka vērsīsimies sociālajā dienestā, bāriņtiesā vai policijā. Mēs nevaram pa kluso paziņot un neko vecākiem neteikt.
Visbiežāk ģimenei ir noliegums un pie mums vairs nākt negrib. Citreiz ir ļoti liels naidīgums un pretenzijas. Saka, ka sūdzēs mūs tiesā. Mēģina to pavērst kā par tādu vardarbību no mūsu puses. Diezgan dažādi.
Izklausās, ka mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz cilvēku ar psiholoģiskām problēmām.
Es domāju, ka ne vairāk kā citās sabiedrībās. Jautājums ir par to, cik tas ir apzināts un cik daudz par to runā. Varbūt pēdējā laikā vairāk.
Ja kaut kas tāds ir nodarīts ar visādā citā ziņā veselu bērnu, tad par to daudz vairāk runā un uztraucas. Ja tas ir izdarīts ar bērnu, kuram ir garīga atpalicība, vai, kurš ir invalīds, varbūt tad tas nešķiet tik satraucoši.
Katrā ziņā tā ir ļoti liela un smaga problēma. Vienā brīdī ir sašutums, un pēc tam nomierinās. Protams, vajadzētu daudz vairāk par to domāt un meklēt risinājumus, kā palīdzēt bērniem šādos gadījumos.
Sabiedrībai būtu vairāk jāiesaistās?
Sabiedrība diezgan aktīvi ziedo naudu bērniem ar dažādām problēmām. Darbojas ļoti daudz dažādi portāli un notiek labdarības pasākumi. Vardarbības jautājumā aktivitāte nav tik liela.