Par to ir jārunā! Bērnu tiesību eksperte komentē vardarbības situāciju Latvijā

FOTO: marboston, CC BY-ND 2.0

Sabiedrības attieksme pret vardarbību ir mainījusies un, lai progress nepārvērstos regresā, par šo tematu ir jārunā, pārliecināta Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece Laila Rieksta – Riekstiņa. Sarunā ar «Apollo» inspekcijas vadītāja atbildēja uz vairākiem ar vardarbību pret bērniem saistītiem jautājumiem, tostarp pastāstīja, kā atpazīt varmāku un kas patiesībā slēpjas aiz apgalvojuma, ka mūsdienās bērni kļuvuši daudz nežēlīgāki. 

Pēdējā laikā esam dzirdējuši par vairākiem gadījumiem, kad no seksuālās, fiziskās un emocionālās vardarbības cietuši bērni. Kādas ir jūsu pārdomas šajā jautājumā?

Es ļoti ilgi strādāju šajā jomā un ļoti labi redzu, kā mainās sabiedrības attieksme. Ir jārunā, jo bez runāšanas jau nekas nenotiks. Atceros, ka pirms desmit gadiem attieksme pret vardarbību bija pavisam citādāka. Liela daļa sabiedrības uzskatīja – ko tie bērni iedomājas, ka viņi visu var atļauties. Daļa joprojām domā, ka lielākais ļaunums ir tas, ka bērnus nevar sist. Par to ir jārunā, jo citādāk attieksme nemainīsies.

Skolotāji mēdz teikt – bērniem ir par daudz tiesību, viņi par daudz atļaujas.

Tas nav saistīts ar vardarbību un bērna tiesībām. Vairāk tas ir saistīts ar pedagogu profesionalitāti. Mēs tiekamies ar skolotājiem, kuri ar prieku un sajūsmu stāsta par saviem bērniem. Viņi nesaka, ka bērni ir mežoņi. Kāpēc vienus skolotājus bērni ciena? Kāpēc ir tādi skolotāji, kas par bērniem runā tikai labu un, kāpēc ir tādi, kas saskata tikai slikto? Tas iznāk abpusēji. Ja skolotājs saskata bērnos briesmoņus, bērni viņu arī nemīl un neciena.

Kā vērtējat pēdējā laika medijos izskanējušos gadījumus, kuros ir cietuši bērni?

Ja skatāmies policijas statistiku par dzimumnoziegumiem, tā ir ļoti mainīga. Ir gadi, kad gadījumu skaits ir salīdzinoši liels. Ir gadi, kad mazs. Noķerot vienu Imantas pedofilu - cik tur jau nebūs cietušo. Tas notiek vienā gadā un tad liekas, ka tajā gadā ir pedofilu skaita pieaugums. Patiesībā tas ir viens cilvēks, bet noziegumi, kurus viņš ir izdarījis vairāku gadu garumā, ir atklāti vienā gadā. Pateikt, ka tagad ir ļoti daudz pedofilu un viņi visi izmanto bērnus, īsti pamata nav. Taču - jo vairāk cilvēku atpazīst, jo vairāk par viņu ziņo. Tādas lietas, kas agrāk tika noklusētas, vienkārši nonāk policijas redzeslokā.

Seksuālās vardarbības fenomens ir tas, ka ļoti bieži par to runā tikai tad, kad cilvēks jau ir pieaudzis. Tad, kad mums bija uzticības tālruņa akcija, īpaši šogad raksturīgi bija tas, ka zvanīja pieauguši cilvēki un stāstīja par to, ko viņi ir pārdzīvojoši bērnībā. Ir pagājuši jau vairāki desmiti gadu un viņi saka, ka viņi nevienam par to nav stāstījuši.

Man liekas, ka ir sasniegta kritiskā masa sabiedrības informētības ziņā un arī attieksmes ziņā. Vēl piecus sešus gadus atpakaļ pastāvēja viedoklis, ka meitenes pašas vainīgas, velk pārāk īsas kleitas. Reizēm bija gandrīz tāda sajūta, ka izmantots ir varmāka. Nav bijis vienkārši iespējams turēties pretī visiem kārdinājumiem. Šobrīd šādas runas tikpat kā nevar dzirdēt. Tāpēc teicu, ka ir jēga runāt, bet rezultātu nevar gaidīt uzreiz.

Sabiedrības informētība sasniegusi tādu pakāpi, ka cilvēki par to vairāk ziņo un runā - tas ir viens. Bet otrs, protams, ka interneta vide dod pedofiliem tādas iespējas, kādu agrāk nebija. Īsā laikā var atrast daudz vairāk upuru.

Nereti no seksuālas un fiziskas vardarbības bērns cieš ģimenē no tuviem cilvēkiem. Ja tas notiek vairāku gadu garumā, vai tiešām apkārtējie to tā vienkārši var nepamanīt?

Ja runājam par varmāku, kas ir ģimenes loceklis, tad nereti kāds no ģimenes kaut ko nojauš vai reizēm arī bērns izstāsta un meklē palīdzību, tikai ne vienmēr bērnam notic. Tas, kas ir raksturīgi šādiem varmākām, viņi vispirms cenšas iegūt uzticību un radīt par sevi iespaidu kā par ļoti labu, pozitīvu cilvēku. Tad, kad bērns saka, ka šis cilvēks viņam uzmācas, vieglāk ir noticēt pieaugušajam, kurš saka – jā, es neļāvu aiziet uz diskotēku, tāpēc man tagad atriebjas, nekā noticēt bērnam.

Ja mēs runājam par pedofiliem, kas meklē savus upurus internetā, ir iespējams, ka patiešām neviens no apkārtējiem to nenojauš, bet lielākā daļa seksuālo noziegumu tomēr tiek pastrādāti tuvu cilvēku vidū.

Ģimenes locekļiem tomēr vajadzētu pamanīt to, ka bērns negrib ar šo cilvēku uzturēties, baidās palikt ar viņu divatā. Ir dažādas pazīmes. Internetā ir ļoti plaši pieejama informācija par to, kādas pazīmes ir bērniem, kuri cieš no seksuālas vardarbības, kas raksturīgs varmākām, kā viņi mēdz uzvesties.

Kā atpazīt varmāku?

Katram no viņiem ir savas rīcības modelis un šie cilvēki ir ļoti labi psihologi. Katrs gluži neapzināti izvēlas metodi, kas šo bērnu ietekmē. Ja runājam par svešiem cilvēkiem, tad tie ir cilvēki, kuri parasti meklē iespēju uzturēties tādās vietās, kur pulcējas bērni, kaut arī viņiem nav nekādas vajadzības tur atrasties.

Tie ir cilvēki, kuri meklē iespēju iepazīties ar bērnu, palikt ar viņu divatā bez citu cilvēku klātbūtnes. Visvairāk par to ir jāuztraucas darba devējam tajās iestādēs, kurās uzturas bērni. Jāizturas ļoti piesardzīgi.

Turpinājums sekos...

Uz augšu