Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)
/nginx/o/2018/07/28/11061825t1hd102.jpg)
«Paralīze miegā» ir biedējošs stāvoklis, ko cilvēki visā pasaulē mēdz piedzīvot brīdī starp miegu un pamošanos. Šajā mirklī cilvēks nespēj pakustēties un domā, ka viņam blakus atrodas kaut kas vai kāds, kas varētu apdraudēt viņa dzīvību, pat izjūt fizisku diskomfortu.
Šis fenomens plaši tiek izmantots dažādos šausmu trilleros, apspēlējot ideju, ka esot šādā stāvoklī, cilvēks patiesībā sastopas ar ļauno garu vai spoku.
Vairāki cilvēki ir dalījušies savos stāstos ar «Mail Online», izklāstot savu pieredzi ar šo savādo fenomenu, kad prāts it kā ir pamodies, bet ķermenis vēl nē. Tas ir brīdis, kad sapņi ielaužas realitātē. Lūk, daži no šiem biedējošajiem stāstiem!
«Man ir 62 gadi. Atceros, ka sešu gadu vecumā naktī pamodos ar sajūtu, ka kaut kas atrodas manā istabā. Likās, ka kāds sēž man blakus un nospiež krūtis. Es nespēju pakustēties. Pēc brīža es izlauzos no šī stāvokļa un aizskrēju pie vecākiem.»
«Pavisam nesen piedzīvoju ko pavisam šausminošu. Es apgūlos gultā blakus vīram, kurš bija aizmidzis un kā parasti miegā krāca. Pēkšņi izdzirdēju, ka atveras durvis un kāds ienāk guļamistabā, nostājas pie mana vīra un čukst: «Vai es varu iekāpt gultā? Es domāju, ka tā ir viena no mūsu meitām, tāpēc atbildēju, ka var, domājot, ka viņai rādījies slikts sapnis. Tad dzirdēju, kā kāds nostājas manā gultas pusē. Es sajutu, ka mani parauj aiz rokas un čukst: «Man ir auksts. Vai varu iekāpt gultā?» Es atvēru acis un ieraudzīju savu septiņus gadus veco dēlu, kurš pirms pāris mēnešiem tika nogalināts. Bailēs sastingu. Vēlējos izlēkt no gultas un apskaut viņu, bet kaut kas man teica, ka tas patiesībā nav mans dēls. Atceros, ka centos pakustināt roku, lai pieskartos vīram un pamodinātu viņu, bet nevarēju pat parunāt. Pēc brīža piecēlos gultā sēdus un sāku trīcēt no sarūgtinājuma, ka tas tomēr nebija mans dēls.»
«Septiņdesmito gadu sākumā es dienēju Vācijā. Tajā laikā kopā ar savu ģimeni dzīvoju dzīvoklī Minhenē. Es piedzīvoju «paralīzi miegā» vairākas reizes un tieši ceturtdienas naktīs. Katru reizi pamodos pārbijies. Guļamistaba šķita ledus auksta. Mēģināju sevi pārliecināt, ka istabā neviena nav. Pārējiem ģimenes locekļiem par notikušo nestāstīju, lai viņus nenobiedētu. Taču pēc dažiem mēnešiem mana sieva sacīja, ka tieši ceturtdienu naktīs nevēlas istabā palikt viena. Arī viņa juta, ka istaba kļūst ledus auksta. Viņa uzstāja, ka to jutusi nevis miegā, bet nomodā. Pēc laika no dzīvokļa aizgājām un tajā ievācās mans kolēģis. Es jautāju, vai viņš nav manījis kaut ko dīvainu un viņš man atvaicāja: «Vai tu domā ceturtdienu naktis?» Šīs dīvainās sajūtas, kad kāds it kā atrodas manā istabā un nospiež manas krūtis piedzīvoju, kad biju jaunāks. Un tas notika visai bieži.»
«1979. gadā piedzīvoju ko ļoti savādu. Mēs ar vīru un mūsu diviem bērniem bijām ceļojumā Kanāriju salās. Nakts laikā bērni modās un kliedza. Jautāju dēlam, kas noticis, bet viņš sacīja, istabā redzējis vīrieti, kurš draudējis un mēģinājis pamodināt mazo māsiņu. Es, protams, teicu, ka tas bija tikai slikts sapnis. Taču kādu nakti jutu, ka mans vīrs it kā rāpo pa gultu uz manu pusi, taču tas nebija viņš, bet gan kaut kas daudz lielāks un smagāks. Biju pārbijusies un jutu, kā tiek nospiestas manas krūtis. Man bija sajūta, ka tas nav cilvēks. Tas bija kaut kas ļauns. Es centos pakustēties, lai ieslēgtu lampu, bet nespēju. Zinātnieki apgalvo, ka tas ir murgs, ko cilvēks redz brīdī, kad vēl līdz galam nav pamodies. To es it kā saprotu, bet kāpēc mēs visi redzam vienu un to pašu murgu?»