S 24.10.2020.

Mammu, nenogalini mani!

FOTO: FranUlloa, CC BY-SA 2.0

Lai gan glābējsilītes visā pasaulē ievērojami samazina infanticīdu - vēsturisku fenomenu, kas pastāvējis visos laikmetos un visās sabiedrībās, turklāt lielākoties bijis sociāli akceptēts, jaundzimušos turpina nogalināt arī mūsdienās. Nereti bērna atstāšana glābējsilītē ir mātes izsvērts, racionāli pamatots lēmums un labākais risinājums mazulim.

Pirmdien Rēzeknes slimnīcas glābējsilītē tika atstāts trīs dienas vecs mazulis. Viņš ir 34. zīdainis, kas kopš 2009. gada atstāts kādā no astoņām Latvijas glābējsilītēm. Šobrīd 3,3 kilogramus smagā puisēna veselības stāvoklis ir labs, ārstēšana nav vajadzīga, un drīzumā bērns nonāks pie jaunajiem vecākiem.

Miruši zīdaiņi kā pēdējais trauksmes zvans

Glābējsilītes priekšrocība ir tāda, ka tajā atstātajam bērnam ir atradeņa statuss, tāpēc aptuveni desmit dienu laikā viņš nonāk pie jaunajiem vecākiem un pēc pusgada tiek adoptēts, saka projekta «Baby Box - vieta bērna dzīvībai» vadītāja Laura Zvirbule. Turpretim, ja mamma no bērniņa atsakās dzemdību namā, nākas izpildīt daudz formalitātes, ko sievietes ne vienmēr vēlas, un līdz bērna adopcijai paiet trīs mēneši, kas mammai tiek doti pārdomām.

«Bērnunamā, kur mazulis pavada pirmos trīs dzīves mēnešus, personāls nedrīkst viņu pārāk bieži ņemt rokās, izrādīt mīlestību un pārlieku bieži kontaktēties, lai bērniņš nevienam nepieķertos. Bērnam tā ir trauma uz visu dzīvi. Vēlāk viņam ir grūtības integrēties jaunajā ģimenē un arī ģimenei ir sarežģīti uzņemt bērnu, kas pieradis pie atšķirīgas vides,» saka glābējsilīšu projekta vadītāja.

Glābējsilītes nosaukumā ir ietverts projekta galvenais mērķis - glābt mazā cilvēka dzīvību. Tāda, kurš nav gribēts, gaidīts un mīlēts. Tādu, ko mātes atstāj mežā, iemet miskastē vai dīķī. Viņu ir ne mazums. Un ne visi tiek atrasti - tāda ir skaudrā dzīves realitāte.

Pārvarot birokrātiskos šķēršļus, institūciju un sabiedrības neizpratni, darbs pie glābējsilīšu ieviešanas sākās 2006. gadā - laikā, kad mediji rakstīja par 11 Latvijas teritorijā atrastiem mirušiem jaundzimušajiem. Tas bija trauksmes signāls, kas nozīmēja, ka steidzami kaut kas jādara, stāsta Laura Zvirbule. Pirmā glābējsilīte 2009. gadā tika uzstādīta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas teritorijā - zīmīgā vietā, kur 2007. gadā tika atrasts bērniņš, ko mediķi nodēvēja par Jāni Laimīgo.

«Bija plānots Latvijā izveidot piecas glābējsilītes, bet vairākas pašvaldības gribēja būt sociāli atbildīgas, tāpēc šobrīd tās ir astoņās pilsētās,» saka projekta virzītāja.

Infanticīds pasaulē nav nekas jauns - miruši zīdaiņi tikuši atrasti visos laikos. 12.gs. pāvesta Innocenta III sirds vai lūza, kad viņš pavasaros redzēja, kā kopā ar ledus gabaliem pa upi peld grozi ar mirušiem zīdaiņiem. Pēc viņa pavēles netālu no Vatikāna tika uzbūvēta īpaša vieta ar rotējošu platformu sienā, kur sieviete, neviena nepamanīta, varēja atstāt savu mazuli. Drīz Itālijā šādas vietas bija pie katras baznīcas.

Mūsdienās vietas, kur atstāt jaundzimušos, ir daudzās valstīs - Itālijā, Ungārijā, Dienvidāfrikā, Vācijā, Beļģijā, Čehijā, Austrijā, Šveicē, Slovākijā, Japānā. «Grūti nosaukt valsti, kurā nebūtu mehānisma, kas ļautu saglabāt bērna dzīvību,» saka Laura Zvirbule. Vācijā pirmā kapsula bērnu dzīvības glābšanai, tā dēvētā babyklappe, tika uzstādīta 2000. gadā Hamburgā pēc tam, kad centrālā parka miskastē tika atrasti miruši dvīņi. Kopš laika, kad Vācijā ir izveidoti 75 identiski inkubatori, atkritumos atrasto mirušo zīdaiņu skaits valstī ir ievērojami samazinājies. Pārņemot Latvijas glābējsilīšu pieredzi, arī vairākās Krievijas pilsētās ir uzstādīti baby box analogi ar cerīgu nosaukumu колыбель надежды*. «Krievijā ir daudz apgabalu ar atšķirīgu kārtību, tāpēc ne visur ir baby box. Krievijā cīnās par to, lai atstātie bērni nonāktu ģimenēs, nevis bērnunamos, kā bijis līdz šim,» stāsta eksperte.

Glābējsilīte būs un punkts

Kad Amerikā, Teksasā deviņu mēnešu laikā tika atrasti vairāk nekā 10 miruši jaundzimušie, tika pieņemts likums, ka māte bez kriminālas atbildības var savu mazuli atstāt jebkurā medicīnas iestādē, policijā vai ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Drīz vien teksasiešu piemēram sekoja Kalifornijas, Pensilvānijas un Floridas štati.

«Ja Amerikā sieviete pieiet jebkuram atpazīstamā formā ģērbtam cilvēkam - policistam, mediķim vai ugunsdzēsējam, un iedod viņam bērnu, valsts pārstāvis to bez jautājumiem paņem un nogādā atbilstošā iestādē.»

Aizvien vairāk pasaulē tiek praktizētas anonīmas dzemdības. Francijā, Austrijā, un Itālijā likums ļauj sievietēm anonīmi iestāties dzemdību nodaļā un atstāt mazuli adopcijai. Arī Vācijas likumdevēji apspriež iespēju ļaut mātēm anonīmi atteikties no mazuļa.

Laura Zvirbule uzskata, ka Latvijā šādu praksi tuvākajos gados nebūtu iespējams ieviest, jo pie mums ikviens jauninājums sastop sākumā ierēdņu, pēc tam sabiedrības pretestību. «Daudzas lietas ir attīstījušās pateicoties tam, ka mediji uztvēra un pamazām virzīja ideju. Kad sākām darbu pie baby box projekta, izjutām lielu pretestību - man pretim sēdēja trīs onkuļi un atkārtoja, ka bērnam jāaug ģimenē un sievietei par viņu jārūpējas. Manu sacīto «Jā, bet realitātē tā nenotiek!», viņi nesadzirdēja. Pirmā glābējsilīte tika uzstādīta pateicoties tam, ka toreizējais Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas vadītājs Dzintars Mozgis vienpersoniski pateica: silīte būs un punkts.» Glābējsilītes ir pierādījušas savu lietderību - kopš 2008. gada tikuši atrasti astoņi miruši jaundzimušie. Diemžēl februāra sākumā pēc tam, kad mediķiem radās aizdomas, ka slimnīca nogādātā sieviete pirms neilga laika dzemdējusi, Lizumā tika atrasts miris jaundzimušais.

Skaudrie dzīves stāsti

Uz «babybox.lv» mājaslapā publicēto e-pastu pienāk vēstules, kurās tiek uzdoti jautājumi, kas vedina domāt, ka cilvēks apsver iespēju izmantot glābējsilītes piedāvāto iespēju, apliecina Laura Zvirbule. Piemēram, tiek jautāts, vai silītes tuvumā ir novērošanas kameras, cik ilgā laikā kāds atnāk pakaļ bērnam, kā silīte darbojas.

Notikumu attīstība liecina, ka bērna atstāšana glābējsilītē nav nejaušs solis «gāju garām un ieliku», bet gan izsvērts lēmums. Daudzas mammas ir vairākas reizes apstaigājušas izraudzīto silīti un novērtējušas apkārtni. Par to liecina arī fakts, ka vecākais baby box mazulis ir nepilnu mēnesi, jaunākais- vienu stundu vecs.

«Nē, kameru tuvumā nav - tas ir pilnībā anonīms projekts,» apliecina speciāliste. «Kad kastītē tiek ielikts bērns, durvis pēc minūtes bloķējas. Signāls atskan māsu postenī, tātad paiet vēl divas, trīs minūtes līdz māsa atsteidzas. Nevienu no cilvēkiem, kas glābējsilītē ir ielikuši bērnus, mēs neesam redzējuši. Te ir nianse - bērnam ir divi vecāki. Mēs nezinām, kurš ievietojis mazuli glābējsilītē, tāpēc uzreiz nevaram vainot māti,» saka Laura Zvirbule.

Lai gan daļa vecāku, kas atstājuši savu mazuli, tā arī paliek anonīmi, «Baby box» vadītāja ir dzirdējusi daudzus skaudrus, emocionāli piesātinātus dzīvesstāstus. «Cik bērnu, tik stāstu - šablona nav,» viņa saka.

«Kādreiz domāju, ka ir jābūt psihiski slimam, lai atteiktos no sava bērna. Tagad, zinot šo sieviešu stāstus, es atkāpjos no saviem vārdiem - mēs nedrīkstam būt par soģiem nevienam. Bija gadījums, kad savu mazuli mums atstāja sieviete, kurai bija krūts vēzis pēdējā stadijā. Viņas lēmums bija izsvērts un pamatots.

Sievietes vecākais dēls palika pie vecmāmiņas, kura nespētu parūpēties par abiem bērniem, un arī bāriņtiesa to nepieļautu. Māte gribēja, lai viņas bērns uzreiz nonāk ģimenē, nevis bērnunamā. Kāda sieviete ar vilcienu, kur atšķirībā no lidmašīnas nefiksē grūtniecības faktu, no Krievijas ieradās Latvijā, laida pasaulē mazuli un atstāja baby box. Bērna tēvs bija gājis bojā, viņa bija palikusi bez iztikas līdzekļiem. Garo ceļu pāri robežai sieviete mēroja tikai tāpēc, ka zināja: Latvijā, atšķirībā no Krievijas, bērniņš uzreiz nonāks labā ģimenē, nevis bērnunamā.»

Turpat piedzemdēja un atstāja

Ir arī tradicionālie mīlas trijstūri, saka Laura Zvirbule. «Kamēr vīrs ārzemēs strādā, sieva paliek stāvoklī no cita, un zina, ka laulātais pēc atgriešanās viņu ar svešu bērnu izmetīs pa durvīm, tāpēc atbrīvojas no bērna. Ir narkotiku lietotājas, kas atklāti pasaka: «Esmu ļoti atkarīga, turpināšu lietot, bet saprotu, ka apdraudēšu savu bērnu.»

Pirms pusgada Rīgas glābējsilītē atrada bērniņu ar norautu nabassaiti, ietītu dubļainā, asiņainā vīriešu jakā. Sieviete turpat netālu bija piedzemdējusi un atstājusi mazuli. Tādos brīžos mēs apzināmies projekta īsteno sūtību - mazuli nevis turpat apraka vai izmeta atkritumos, bet ielika kapsulā.

Visi baby box bērni nonāk pie pāriem, kas ir izgājuši neskaitāmas komisijas, parakstījušies, ka mīlēs un audzinās bērnu.» Bērnu dzīvības glābšana Laurai Zvirbulei ir projekts mūža garumā, jo pēc medicīnas augstskolas beigšanas viņa ilgu laiku strādāja dzemdību nodaļā par vecmāti, bet kopš 2007. gada, kad farmācijas kompānijai «Gedeon Richter» radās doma par «Baby Box» Latvijā, Laura īsteno projektu «Baby Box - vieta bērna dzīvībai».

«Nu jau pirmajam glābējsilītē nonākušajam bērnam būs septiņi gadi. Kad bērniem būs 18 gadi, iespējams viņi gribēs uzzināt ko vairāk par sevi un saviem bioloģiskajiem vecākiem. Pieredze rāda, ka daudzi no atstātajiem bērniem grib satikt vecākus, lai uzdotu vienīgo jautājumu: kāpēc.»

Laura Zvirbule pozitīvi vērtē Labklājības ministrijas iniciatīvu izveidot datu bāzi, kurā glabājas visa informācija par glābējsilītēs atstātajiem bērniem - kas pamešanas brīdī viņiem bijis mugurā, kas iedots līdzi, kas bijis rakstīts līdzi dotajā zīmītē.

«Dažās zīmītēs ir atvainošanās vārdi, citās - novēlējumi un izteikta cerība, ka kāds par mazuli labi parūpēsies. Ir bijis lūgums vismaz kā otru ielikt kādu konkrētu vārdu. Ceļa vārdu kastīte bērniem tiek dota līdzi arī jaunajiem vecākiem, bet ne visi to vēlas saglabāt.»

Dažreiz sievietes uzdodas par glābējsilītē atstāto bērnu mammām, lai gan ir bērnam pilnīgi sveši cilvēki. Eksperte to saista ar lielajām rindām uz juridiski brīviem zīdaiņiem - rindā gaida vairāk nekā 200 ģimeņu. «Ja drīz pēc atstāšanas mamma vēlas bērnu atgūt, viņai jāvēršas bāriņtiesā un jāveic DNS analīze. Kāda mamma, dziļas pēcdzemdību depresijas mākta, ielika bērnu glābējsilītē. Kad viņa izdzirdēja, ka nobloķējas durvis, sieviete atjēdzās un 24 stundu laikā atguva bērnu.»

Satraucas, kas notiks bēgļu ģimenēs

Visvairāk - 24 bērni septiņu gadu laikā ir ievietoti Rīgas glābējsilītē. Galvaspilsētas bāriņtiesas vadītājs Aivars Krasnogolovs saka, ka vairumā gadījumu bērni nav reģistrēti, tātad arī tēvs nav zināms, tāpēc visticamāk, ka bērnu glābējsilītē ievietojusi mamma.

«Gadījumos, kad dzemdības ir akūtas, ārstniecības iestādē sniedz palīdzību, neprasot dokumentus. Sieviete sola, ka pēc tam iedos pasi, bet drīz vien pazūd. Šādā gadījumā bērnam nav ne mātes, ne tēva dati. Kad bērnu atrod, tiek informēta policija, kas pārliecinās vai nav pastrādāts noziegums, piemēram, glābējsilītē ielikts svešs - paziņas vai kaimiņienes bērns.

Lielākajā daļā gadījumu mēs tā arī neuzzinām, kas bērnu ievietojis silītē un kāpēc sperts šāds ārkārtēja izmisuma un bezcerības solis. Kad bērns tiek adoptēts, viņš automātiski zaudē radnieciskās saites ar bioloģiskajiem vecākiem, kuri vairs nevar prasīt bērna atdošanu pat, ja pierāda, ka ir viņa vecāki.»

Šobrīd Rīgas bāriņtiesas vadītāju uztrauc situācija, kas varētu veidoties saistībā ar bēgļu ģimenēm, kurās audzināšanas metodes būs pakļautas ticības ideoloģijai - kardināli atšķirīgai no Latvijas likumdošanas un tradīcijām. Rēzeknes pilsētas bāriņtiesas vadītāja Aija Mejere saka, ka šī ir otrā reize, kad Rēzeknes glābējsilītē ievietots mazulis. Pirmajā gadījumā mazulim pakaļ atsteidzās vecmāmiņa. Izrādījās, ka mammai ir pēcdzemdību depresija. Šajā gadījumā jautājums tika atrisināts un viss beidzās labi. «Es nenosodu, tomēr nesaprotu, kāpēc mamma neatstāj mazuli dzemdību nodaļā. Tad viņai būtu iespēja pārdomāt savu lēmumu.»

Jaundzimušo nogalināšana nebija bezjēdzīga zvērība

Glābējsilītes ir aizstājušas vēsturisko infanticīdu, kas pasaulē nebūt nav kaut kas unikāls, jo pastāvējis visās sabiedrībās, sākot no ciltīm, beidzot ar attīstītām civilizācijām.

Ne tik daudzi gadu simteņi mūs šķir no laika, kad 10-15% bērnu tika nogalināti tūlīt pēc piedzimšanas, bet dažās sabiedrībās nogalināto zīdaiņu daudzums sniedzās līdz 50%. Kad Margo Vilsone un Martins Deilijs no Makmastera universitātes Hamiltonā izpētīja 60 dažās sabiedrības, izrādījās, ka lielākajā daļā tika praktizēts infanticīds. Etnogrāfi norādīja tā galvenos iemeslus: bērnu nepieņēma tēvs, viņš bija nevesels, bērnam bija dvīnis vai brālis/māsa līdzīgā vecumā, viņam nebija tēva, vai bērns bija dzimis laikā, kad nav ko ēst.

Vēsturnieki un antropologi norāda, ka infanticīds senatnē nenozīmēja bezjēdzīgu zvērību - ar tā palīdzību senās tautas regulēja populācijas struktūru. Viņi uzskata, ka katrā ģimenē tālā senatnē ir veikts infanticīds. Infanticīds kā dzimstības regulēšanas forma bija pazīstama jau akmens laikmetā. Tomēr, ja bērns pārvarēja pirmos kritiskos gadus un nodzīvoja līdz piecu gadu vecumam, viņu uzskatīja par gandrīz pilnvērtīgu kopienas locekli, un viņiem bija jādod savs ieguldījums sabiedrības dzīvē, mežā vācot augus vai palīdzot pieaugušajiem izkarināt medījumu.

Senie ģermāņi mūsu ēras sākumā nevēlamos mazuļus atstāja mežā. Viņi uzskatīja, ka jaundzimušo drīkst nogalināt, kamēr viņš nav saņēmis pirmo barību. Savukārt Āfrikā nogalināja dvīņus. Krievijā pirmo reizi bērnu nogalināšanu centās ierobežot 1649. gadā. Par likumīga bērna nogalināšanu draudēja bargāks sods nekā par bastarda - ārlaulībā dzimuša, ko nepieņēma tēvs.

Amazones indiāņu ciltīs joprojām uzskata, ka bērns, kas piedzimis ar smagām fiziskām nepilnībām, cietīs pats un nesīs nelaimi ciltij, tāpēc viņš jānogalina. Ārsts Larijs Milners infanticīdam pasaulē veltītajā pētījumā (Hardness of Heart/Hardness of Life) atzīst, ka savu darbu sācis ar jautājumu: kā kādam vispār var ienākt prātā doma nogalināt savu bērnu? Sākot pētījumu, viņš uzskatīja, ka ir runa par patoloģiju, uzvedību, kas ir pretrunā ar evolūciju. Tomēr pamazām Milners secināja, ka pēcnācēju nogalināšana daudzās stresa situācijās ir dabiska cilvēka reakcija.

Iedziļinoties faktos, viņš saprata: pieņēmums, ka katrs jaundzimušais ir milzu vērtība, ir pretrunā ar dabisko atlasi.

Kā zināms, zīdītāju mātītes bieži vien vairāk enerģijas tērē pēcnācēju barošanai, nevis iznēsāšanai. Relatīvi nesen ikviena sieviete bērnu baroja līdz divu līdz četru gadu vecumam. Vēl pirms gadiem simts piecdesmit bērnu dzimstība pirmajā dzīves gadā bija ārkārtīgi augsta. Biologi uz cilvēka infanticīdu raugās, kā uz triāžas (grupēšanas, šķirošanas, prioritāšu noteikšanas) piemēru dabā.

Mūsu kultūrā valda pārliecība, ka nesaraujama, mīlestības caurausta saikne starp māti un jaundzimušo ir instinktīva. Tomēr patiesībā, lai tāda noformētos, ir jāpārvar noteikti psiholoģiski šķēršļi. Dabiskā pieķeršanās ir tāla no automātisma, norāda pētnieki.

Vilsone un Deilijs, vēlāk arī antropologs Edvards Hagens izteica pieņēmumu, ka pēcdzemdību depresija nav hormonālā disbalansa rezultāts, bet to nosaka emocionālie pārdzīvojumi, kas saistīti ar periodu, kura laikā tiek pieņemts iekšējs lēmums saglabāt bērnu vai nē. Mātes, kas cieš no pēcdzemdību depresijas, nereti izjūt emocionālu atsvešinātību no sava bērna un mokās ar neskaidru attieksmi pret mazuli. Dažām ir savāda vēlme nodarīt pāri mazulim.

Psihologi norāda, ka viegli depresīvā stāvoklī cilvēks skaidrāk lūkojas uz pasauli un notikumiem, nekā pacilātā noskaņojumā, kad viss apkārt rādās saulainā gaismā. Ar laiku mātes depresija pāriet un daudzas sievietes apgalvo, ka tieši šajā laikā pa īstam iemīl savu mazuli.

Tas saskan ar seno kultūru tradīcijām, kas pirmajās pēcdzemdību dienās liedza mātei satuvināties ar mazuli. Dažādās kultūrās bija pieņemts minimāli pieskarties bērnam, viņam netika dots vārds. Apmēram pēc mēneša, kad kļuva skaidrs, ka mazulis ir vesels, labi ēd, un izaugs par vērtīgu kareivi vai sievu, tika rīkota svinīga ceremonija. Pētnieki uzskata, ka šis rituāls ir vēlāko laiku kristību priekš sākums. 19.gs. antropologs Edvards Teilors rakstīja: «Infanticīds rodas nevis no sirds nežēlības, bet gan no dzīves nežēlības.»

  • - jaundzimušo nogalināšana

  • - cerību šūpulis (krievu val.)