Neveikli izgājieni un uzvedība komplektā ar dīvainu, nevīžīgu izskatu nekur nav tik bīstami kā politikā, kur viens nepareizs vārds var radīt starpvalstu konfliktu. Pagaidām jāpasakās kādiem nezināmiem spēkiem, ka mūsu politiķu kļūdas un kļūmes starptautiskā arēnā karus vēl gluži nav izraisījušas. Tiesa, mazliet dīvainas tautas imidžu gan esam iemantojuši.
Visi atceras, kā bijušais finanšu ministrs Atis Slakteris intervijā telekanālam «Bloomberg TV» uz jautājumu, kas notika ar Latvijas ekonomiku krīzes laikā, vieglprātīgā tonī atbildēja «Nothing special*», un pēc tam sev vien zināmu iemeslu dēļ paklačojās, ka viņa meita dzīvojot Londonā...
Prezidents Valdis Zatlers 2009.gadā vizītes laikā Polijā Varšavas avīzei pažēlojās, ka viņam vairs nepietiekot līdzekļu, lai nopirktu jaunus apavus un restorānā kārtīgi paēstu, tāpēc maltītes jāgatavojot mājās.
Prezidents Andris Bērziņš 2012. gadā Turkmenistānas prezidentu nodēvēja par lielās Turcijas līderi un televīzijas operatoram solīja «sadot pa galvu».
Ar mēles turēšanu aiz zobiem mums diez ko neveicas, taču vēsture liecina, ka vēl vairāk mūsu valsts augstajām personām neveicas ar ģērbšanos un sevis nešanu sabiedrībā - sākot ar bijušā finanšu ministra Eināra Repšes svītraino ādas uzvalku un beidzot ar mūsu vadošo sieviešu kārtas pārstāvju visnotaļ izaicinošajām frizūrām. Savukārt pāri pacietības kausam plūstošas, sakāpinātas emocijas savulaik likušas gan nervozi ūjināt Saeimas spīkerei, gan rādīt nepieienīgu žestu no Saeimas ēkas loga ilggadējam Saeimas deputātam Jānim Lagzdiņam.
Februārī esam tikuši pie kārtējās jaunās valdības, kas mazo, sašķobīto Latvijas laivu turpmākos mēnešus mēģinās stūrēt uz priekšu pa iekšpolitikas un pasaules nemierīgajiem ūdeņiem. Tie būs cilvēki, kas mūsu valsti prezentēs arī starptautiskās politikas arēnā, un kuriem būtu jābūt tam nācijas avangardam, pēc kura parauga vadās, un kuru apbrīno tauta.
Taču kāds mūsu valdības «zieds» izskatās ikdienā, vērojot viņus televīzijas ekrānos saskarsmē vienam ar otru, žurnālistiem un vienkāršajiem cilvēkiem, to portāls «Apollo» jautāja etiķetes un protokola speciālistei Aijai Strautmanei un modes māksliniekam Dāvidam.
Ekspertu secinājumi nav iepriecinoši – lai kā gribētos domāt, ka esam eiropeiska valsts ar Eiropas līmeņa vadītājiem, kuriem atbilstoši arī sevi vajadzētu nest sabiedrībā, «vispārējs kolhoznieciskums» un absolūts intereses trūkums par savu darbu un amatu, ir kopējās iezīmes, ko min aptaujātie eksperti. Piedaloties starptautiskos pasākumos, uzreiz redzams, ka esam no Austrumeiropas.
Strautmane uzskata, ka uz kopējā fona jaunā, (kas lielā mērā ir tā pati vecā) valdība ne ar ko īpašu neatšķiras no iepriekšējām – joprojām tiek pieļautas tās pašas vecās kļūdas gan apģērbā, gan uzvedībā. Arī Dāvids ir pārliecināts, ka jaunā valdība izskatās tieši tāda pati, kā visas iepriekšējās.
«Toni jau «nosit» tās visas vecās galvas,» saka Dāvids.
«Daudzi izskatās tieši tā, kā padomju laikos cilvēki, kad notika kaut kādi sasaukumi Maskavā - ar ūsām – galvā vēl tikai cepures un tad pārdot riekstus centrāltirgū. Nekas nav mainījies. Ne viņiem pieredzes, ne zināšanu, ne atbilstošas izglītības, lūk, arī rezultāts.»
Strautmane uzsver, ka dažkārt mūsu valdības vīri pārsteidz ar pavisam nepieņemamu uzvedību, kas nebūtu iedomājama nevienam Eiropas līmeņa valsts pārstāvim. Piemēram, jaunais premjers Māris Kučinskis pirmajā ministru kabineta sēdē pēc savas apstiprināšanas amatā televīzijas kameru priekšā pie sava galda kārtojis bikšu priekšu.
«Tas bija graujošākais, ko es vispār jebkad esmu redzējusi. Ir jau normāli, ka cilvēks šādi sakārtojas, taču varbūt ne pie galda, pirmo reizi sēžoties premjera krēslā, visas Latvijas, visas pasaules priekšā.»
Milzīgu sociālo tīklu viļņošanos izraisīja arī jaunā premjera netīrās kurpes, dodoties uz tikšanos pie prezidenta Raimonda Vējoņa.
Strautmane uzskata, ka šāda nevīžība no premjera puses ir nepieņemama, neskatoties uz to, ka Rīgas ielas ir tādas, kādas tās ir.
«Mēs visi pārvietojamies pa šīm netīrītajām ielām, bet ir taču visi iespējamie līdzekļi, lai kurpes notīrītu. Pat, ja uz ielas ir slapjš, šāda līmeņa pasākumā cilvēkam (arī vīrietim) ir jāņem līdzi maiņas kurpes. Katrs cilvēks kaut kā šīs lietas sakārto, ja par to vispār domā,» spriež Strautmane.
Dāvids piekrīt, ka netīras kurpes «nav smuki», bet tā nebūtu tik «liela bēda», jo mūsu ielas ir briesmīgas, un vienīgā izeja tad visur staigāt «kā uz teātri» - ar maisiņu maiņas apaviem.
Kas attiecas uz ģērbšanās stilu, Strautmane uzsver, ka valdības vīriem ir uzkrītoši «lēti uzvalki».
«Piemēram, es nezinu, kur savu uzvalku pircis pašreizējais izglītības ministrs Kārlis Šadurskis. No uzvalka pleciem būtu jānogriež vismaz kāds pusmetrs. Tā jau ir pataloģija, un tas vairs nav nopietni. Šajā vecumā cilvēkam nevarēja pēkšņi izaugt tik ārprātīgi gari pleci. Cik atceros, viņš visu laiku bijis auguma ziņā diezgan samērīgs cilvēks. Šadurskis nav jauns politiķis, kuru mēs nezinātu un nepazītu.»
Par valdības vīru uzvalkiem sašutis ir arī Dāvids. Viņš jauno premjeru redzējis ievēlēšanas dienā Saeimā un: «Tie uzvalki nav viņa, tie ir sveši. Bikses bija vismaz desmit centimetrus par garu. Uzvalki ir par lielu, un pēc kāda laika sākas otra nelaime - viņi [valdības pārstāvji] uzēdas, un uzvalki saraujas un kļūst par šauriem.» Dāvids uzskata, ka valdības cilvēkiem absolūti nav gaumes.
«Ir jāalgo stilisti, image-makeri, kas strādātu no rīta līdz vakaram.»
Vienlaikus Dāvids atzīst, ka ļoti labi uzvalki savulaik bijuši Atim Slakterim. «Izcili, kvalitatīvi. Uzreiz redzams, ka tie šūti pie drēbnieka. Arī Andrim Šķēlem un Aināram Šleseram uzvalki bija nevainojami.»
«Šobrīd mūsu ministri izskatās kā sabraukuši no «Sprunguļmuižas gadatirgus», bija agrāk tāda grāmatiņa. Es 20 gadus strādāju modes biznesā, man tiešām «asiņo acis», uz to skatoties, man ir kauns.» Dāvids uzskata, ka iemesls, kāpēc šie cilvēki nemāk ģērbties, ir augstprātība.«Tā ir iedomība - es zinu labāk, kā jāģērbjas.»
Joprojām valdības pārstāvjiem ir tendence nevalkāt vienkrāsainas kaklasaites, ko prasa etiķete. Tā bijusi problēma visās valdībās.
Arī valdībā esošās sievietes apģērba ziņā «pagrēkojot», nereti pat biežāk nekā vīrieši. Piemēram, ikdienā sievietēm nevajadzētu staigāt raibās kleitās, uzskata Strautmane. «Kleita pati par sevi nav ministres apģērbs, turklāt, ja tā vēl ir raiba...»
Strautmane atzīst, ka finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola ģērbjas «kā uznāk» - «dažkārt ļoti perfekti, tad viņai vai nu apnīk, vai, nezinu, kas par problēmu, un viņa uzvelk ko tādu, kas varbūt ministres darbā tomēr nederētu. Mums taču ir arī laiks pēc darba un privātā dzīve, kad mēs varam vilkt to, ko gribas.»
Savukārt, Dāvids mūsu finanšu ministrei velta slavinošus vārdus, viņaprāt, ministre ģērbjas ļoti atbilstoši un labi. Lietišķi, neiespringstot, atbilstoši biroja stilam. Kultūras ministrei Dacei Melbārei gan nāktos atbrīvoties no provinciālā ģērbšanās stila, jo pašlaik viņa nedaudz atgādinot «lauku bibliotekāri».
Strautmane uzskata, ka mūsu valsts vadītājiem vajadzētu mācīties no Igaunijas prezidenta ar kundzi.
«Var redzēt, ka cilvēkus tas pasākums interesē. Viņi pie tā piedomā. Bet mūsu valsts pārstāvji nu nekādi nespēj izkapāties no tā zemnieciskuma. Arī jaunā valdība ir viens riktīgs kolhozs».
Strautmane to skaidro ar to, ka šiem cilvēkiem patiesībā absolūti neinteresē tas, ko viņi dara. «Absolūti neinteresē, un es savas domas nemainīšu. Jo, ja cilvēkam kaut kas interesē, viņam acis spīd, un viņš piedomās par to, kā izskatās».
Strautmane novērojusi, ka par nevīžību pret savu izskatu liecina, piemēram, arī jaunā premjera nekoptās rokas.
«Es ievēroju, ka Kučinskim ir ļoti sastrādātas un nekoptas rokas. Tas nav īsti glīti. Protams, var teikt, ka cilvēks strādā, un tas ir cienījami. Var jau strādāt, bet savas rokas ir jākopj.»
Bet varbūt, ka latviešu tautai šīs sastrādātās rokas simpatizē – savs «darba, zemes cilvēks»?
«Tur jau ir tas joks, ka mūsu vadošajiem valsts saimniekiem ar savu piemēru jāceļ un jāspodrina sava tauta. Bet aiziet vadīt valsti tāds, kāds ir, un visiem tas patīk...Pasaule ir tā sakārtota – tiem, kas ved atkritumus, pienākas viens tērps, bet prezidentam vai valdības vadītājam – cits, balerīnai – pavisam cits,» skaidro Strautmane.
Uz kopējā Eiropas valstu valdību pārstāvju fona mēs atšķiramies ar niansēm, tādām, kā kurpes, nesakārtota ķermeņa valoda un bieži vien nepieņemams komunikācijas veids ar žurnālistiem.
Piemēram, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs pēc ekspertu domām savā komunikācijā ar presi uzvedas kā «īsts padomju kolhoza priekšsēdētājs».
«Padomju kolhoza priekšsēdētāji tā arī ar visiem runāja. Šis stils ir saglabājies no tiem laikiem.» Dūklavs gan neesot tas sliktākais piemērs.
«Valdības pārstāvjiem būtu jāatceras – ja žurnālists uzdod jebkādu jautājumu, tad nedrīkst stāvēt un neatbildēt, jo tauta tevi ir ievēlējusi, un tu tur sēdi par nodokļu maksātāju algu. Daudzi pat kļūst agresīvi un rupji, tas ir nepieņemami. Tāda komunikācija nedrīkst būt, jo žurnālists ir starpposms starp intervējamo un tautu,» uzskata Strautmane.
Gadās arī tā - ministrs stāv, runā ar otru ministri-sievieti, bet rokas ir bikšu kabatās.
«Rokas bikšu kabatās neviens sevi cienošs vīrietis netur, vēl jo vairāk, ja tas ir ministrs vai premjers. Mums [valdībā] viss notiek «pa vienkāršo,» saka Strautmane.
Strautmane ar Dāvidu ir vienisprātis, ka jānāk jaunai paaudzei, kas arī sevi spēs atbilstoši nest.
«Mums ir ļoti neprasīga tauta. Daudzi varas pārstāvji varētu kameru priekšā stāvēt arī treniņbiksēs,» secina Strautmane.
[angļu val. - nekas īpašs.]
