Arī psihologi sirgst ar depresiju jeb Atklāti par pieredzi ar depresiju un cīņu par dzīvību

Manas pieredzes stāsts

Ar depresiju nesaslimu pēkšņi, viss sākās pamazām. Mērenām, bet hroniskām skumjām, kuras mani pavadīja ikdienu, ar laiku pievienojās nogurums, miega un ēšanas traucējumi, man kļuva aizvien grūtāk socializēties un būt efektīvai tajā ko daru. Pamazām, bet ar pieaugošu uzcītību un spēku pieauga un nostiprinājās uzmācīgas domas par dzīves bezjēdzīgumu, pašnāvības domas, sākās pašdestrukcija, simboliska sevis iznīcināšana.

Jūtot, ka aizvien mazāk spēju kontrolēt situāciju, vērsos pēc palīdzības pie psihoterapeites. Viņa mani mudināja tikties ar psihiatru, lai atvieglotu manu stāvokli, taču es joprojām negribēju redzēt un atzīt, ka man ir depresija, tāpēc pretojos ārstēšanai, no sadarbības ar psihiatru atteicos. Mani biedēja doma par psihologu, kurš ir psihiatra pacients, lieto medikamentus, kuram ir depresija. Es joprojām noliedzu depresiju, izlikos to nemanām un patiesi nepamanīju, ka simptomu klāsts un izteiktība ir strauji progresējusi līdz dziļai depresijai ar akūtām pašnāvības domām. Neskatoties uz kritisko, un, nu jau dzīvībai bīstamo stāvokli, es joprojām nespēju atzīt, ka man ir depresija, turpināju pati sevi mānīt, ka tas pāries pats no sevis, man tikai jāsaņemas un viss beigsies.

Pienāca laiks, kad vairs nespēju izkāpt no gultas dienās, kad nekur nebija jāiet, izmisums, neizturamas emocionālas ciešanas, kas kā ar nazi grieza visas iekšas dienu no dienas, strauji pasliktinājās koncentrēšanās spējas un darba efektivitāte. Galvā valdīja haoss vai pilnīgs un biedējošs tukšums, jo emocijas mutuļoja bez apstājas un negausīgi aprija pēdējās enerģijas un spēka paliekas.

Aizvien pieauga vēlme visu izbeigt, apturēt to, kas mani bija aprijis un iedzinis stūrī, sāku apjaust, ka pati netikšu ar to galā. Pamazām bija zudusi jelkāda cerība atkal justies labi, gribēt dzīvot un darīt jebko ar prieku un baudu. Biju pilnā mērā apjautusi skaudro patiesību, man ir depresija. Psihologs, kuram ir depresija. Savās fantāzijās biju apglabājusi savu sapni uz, kura piepildīšanu pārliecināti, drošsirdīgi, bez šaubu ēnas un apstājas gāju sešus gadus. «Apkaunojums, izsmiekls, parodija par psihologu» - tā es nereti ironizēju par sevi, kad biju gatava visu pamest un ļauties nebeidzamai sevis žēlošanai, grimšanai tumsā, nāvei.

Kādu dienu mani pārņēma biedējoša vienaldzība, tukšums, es pārstāju cerēt un gribēt, lai man paliek labāk, es padevos, pārstāju pretoties, cīnīties, ļāvu izmisumam un visaptverošām ciešanām sevi aprīt, ļāvu sev nogrimt melnajā bezdibenī. Tajā brīdī es pieņēmu lēmumu beigt dzīvi pašnāvībā.

Cīņa par savu dzīvību

Tieši tā es varu apzīmēt turpmākos divus gadus. Tieši tik ilgi es cīnījos par savu dzīvību, ārstējos no smagas depresijas. Pamostoties reanimācijā un saprotot, ka esmu palikusi dzīva pēc pašnāvības mēģinājuma, izjutu neizsakāmu vilšanos, dusmas, kaunu, nolemtības sajūtu. Tikai pēc ilgāka laika es spēju izjust pateicību un prieku, ka mana dzīvība tika glābta.

Pēc izrakstīšanās no slimnīcas un tikšanās ar savu psihoterapeiti, kura uzstājīgi mudināja mani iestāties stacionārā (psihiatriskajā slimnīcā), es pieņēmu lēmumu šai rekomendācijai klausīt. Nē man nebija sajūtas, ka man to vajag, es nolēmu pārtraukt sekot savai sajūtai, ka ar mani viss ir kārtībā un klausīt cilvēkam, kurš mani pazīst, uz, kuru paļaujos un, kura profesionālajam redzējumam par manu veselības stāvokli uzticos.

Slimnīcā man piemeklēja zāles, kuras tieši man derēja vislabāk. Pēc izrakstīšanās turpināju lietot medikamentus gadu, turpināju psihoterapiju. Mans veselības stāvoklis pamazām, bet uzlabojās. Man nācās apgūt daudzas depresijas laikā zudušās iemaņas, kuras pazuda tā it kā to nemaz nebūtu bijis. Es mācījos no rītiem mosties, kārtot māju, mazgāt traukus, rūpēties par sevi, piemēram, ķemmēt matus, lutināt sevi. Es mācījos laicīgi likties gulēt, laicīgi ierasties darbā. Es mācījos komunicēt ar cilvēkiem, draudzēties. Es mācījos pamanīt un priecāties par maniem mazajiem un ikdienišķajiem sasniegumiem. Es mācījos dzīvot, dzīvot tā, lai pēc iespējas biežāk justu prieku un gandarījumu, ka es esmu. Es esmu dzīva!

Grūtības ar kurām var saskarties ārstēšanās laikā. Ārstēšanās. Izveseļošanās

Ir pagājuši vairāki gadi, esmu atguvusies, izārstējusies no depresijas ar stacionāras un ambulatoras ārstēšanas, medikamentu, psihoterapijas un milzīga gribasspēka palīdzību. Tas bija ilgs, izmisuma, bezcerības un noguruma pilns ceļš, kurš man bija jānoiet, taču tagad zinu, ka tas ir noejams.

Analizējot savu pieredzi – gan slimības noliegšanas un neārstēšanās fāzi, gan rūpīgu, pāris gadus ilgu ārstēšanās posmu speciālistu uzraudzībā, kas sekoja pēc akūtas stacionēšanas, esmu noformulējusi pāris svarīgas atziņas un identificējusi problēmas ar kurām var sastapties ikviens, kuram ir vai nākotnē būs depresija.

Būtiskākās problēmas ir aizspriedumi, stereotipi, bailes, vēlme būt konkurētspējīgam, varošam, labam darbiniekam, speciālistam. Sabiedrībai ir jābūt informētai par depresiju, tās dažādajām sejām (jo īpaši maskētajām un smaidīgajām depresijām) ir jādara viss iespējamais, lai lauztu sabiedrības aizspriedumus un mazinātu stigmatizāciju par sadarbību ar psihologu vai psihoterapeitu, ārstēšanos psihiatra uzraudzībā vai psihiatriskajā slimnīcā, ja tas nepieciešams. Ir jāveicina līdzcilvēku sapratne, vēlme un spēja sniegt atbalstu, palīdzību un informāciju, ja tā ir nepieciešama, jo tā var būt vitāli svarīga un absolūti nepieciešama brīdī, kad cilvēks ar depresiju zaudē spēju kritiski izvērtēt sava stāvokļa smaguma pakāpi un kļūst bīstams pats sev. Ir ļoti svarīgi, lai arī dažādu nozaru speciālisti spētu sniegt nepieciešamo informāciju un atbalstu, zinātu kā rīkoties, ja nepieciešama steidzama iejaukšanās, piemēram, piespiedu stacionēšana.

Ja tev vai tavam paziņam ir depresija, lūdzu, ņem vērā, ka tas nav slinkums vai slikts garastāvoklis, depresija ir psihiska saslimšana, kurai ir ļoti augsts mirstības koeficients. Šo slimību ir jāārstē vairāku speciālistu komandai – psihiatram, psihologam vai psihoterapeitam, reizēm arī citiem aprūpes speciālistiem, ja ārstēšanās norit stacionāra ietvaros.

Simptomu mazināšanai vai atvieglošanai, kā arī miega un garastāvokļa stabilizēšanai tiks izrakstīti medikamenti, ja tādi būs nepieciešami. Medikamentu lietošana ārsta uzraudzībā novērsīs atkarības veidošanās risku vai nevēlamu blakņu parādīšanos, kas nereti satrauc, biedē un attur cilvēkus no medikamentozās terapijas uzsākšanas. Ja ārstēšanās norit psihiatra uzraudzībā, šīm problēmām nevajadzētu rasties, jo tu vienmēr varēsi konsultēties ar ārstu, koriģēt medikamentu devas vai tās mainīt, ārsta uzraudzībā pārtrauksi lietot medikamentus pakāpeniski, lai nerastos nevēlamās zāļu atcelšanas blaknes. Psihologs vai psihoterapeits palīdzēs tev labāk iepazīt savu saslimšanu, saprast kāpēc depresija ir sākusies, kas to uztur un, kā tev būtu jāmaina sava dzīve, lai depresija tiktu pārvarēta.

Vairāk lasi «www.tavaiizaugsmei.com».