Otrais posms apkārt pasaulei ar divriteni ir sācies. Pirms gada ar Jāni Šipkovu sasmēlāmies tam iedvesmu un noķērām milzu āķi lūpā. Šoreiz dodamies uz Eiropas sirdi Parīzi. Pirmajā dienā veicām 102,48 kilometrus. Interesanti pavadīts laiks un tieši tāds tas solās būt arī turpmākās dienas. Atjaunojām velo ceļošanas iemaņas, pēc kurām bijām ilgojušies. Tās bija nedaudz ierūsējušas.
Ceļu Prāgā pretī Parīzei sākām no vietas, kur pirms gada finišējām, no O2 arēnas. Ierašanās dienā sameklējām apmešanos vietu netālu tās, lai rīta pusē, piemēram, no centra nebūtu jāmet lieks līkums. Aizmināmies tur, nostājāmies vietā (sk. titulbildi) tieši, kur pērn beidzām pirmo kopīgo ceļojumu. Sagaidījām pirmo garāmgājēju, palūdzot uzņemt foto ar O2 fonā un sākām ripināt uz centra pusi, kur bija norunāta tikšanās ar Baibu Ziemeli De Santis, viņas vīru un mazo. Padzērām kafijas, pārrunājām raksturīgākās iezīmes Latvijā un Čehijā, uzņēmām kopīgu foto, pasniedzām ceļojuma vimpeli un devāmies Plzeņas virzienā. No Prāgas centra izbraucām vien pl. 12. Tik vēlu vēl nekad nebijām startējuši.
Ak jā, sestdien apmeklējām arī Latvijas vēstniecību. Tur silti sagaidīja, arī nodevām vimpeli tās darbiniecei Rūtai.
Rīta pusē debesis virs Prāgas bija klātas tumšiem mākoņiem. Un pirmās lietus piles uz savas ādas izjutām tieši Čehijas galvaspilsētas pievārtē. Lai gan mums ir lietum nepieciešamais aizsargapģērbs, nolēmām meklēt pajumti, lai ieturētu arī pusdienas. To laikā bažīgi raudzījāmies meteo lapās, lai uzzinātu informāciju par nokrišņiem maršruta laikā. Aina neizrādījās baisa, tādēļ pēc maltītes turpinājām ceļu. Lija, bet ne briesmīgi skarbi.
Domā @kreceris palikt te pa nakti....laikam pic.twitter.com/8Tz6edv6zT— Janis Sipkovs (@energodata) April 16, 2016
Reljefs vecajam ceļam uz Plzeņu riteņbraucējam ir diezgan agresīvs (kalnains), šoreiz jaudīgs pretvējš un ik pa laikam nogāž lietus duša. Braucām pa ceļu, kas savulaik veda uz kapitālismu jeb Vāciju. Vienā no ciematiņiem Jānis nosmēja, ka pirmās dienas galamērķis ir tepat aiz stūra, lai gan nebijām nobraukuši pat pusceļu.
Pārsvarā bija jākāpj gari posmi augšā, nobraucieni gan īsi. Brīžiem, stūrējot lejup, samērā dūšīgi jāmin pedāļi, jo frontāli sejā pūta vējš. Brāzmains. Turklāt vienā momentā nonācām uz šķembām noklātu zemes ceļu. Pievīla navigācija. Pāris kilometrus nolauzām pa šo segumu un uzkāpām atpakaļ uz asfalta. Nopriecājāmies, kā sīkie.
Vienā no mazajām pilsētiņām (Čerhovice) apstājāmies, lai novilktu vienu drēbju kārtu. Lietus bija mitējies. Pārbaudījām savas mobilās ierīces un Jānis paziņoja lieliskus, motivējošus jaunumus. Latviete Diāna Smolkova, kas mūs gaidīja Plzeņā, pagatavojusi spēcinošas vakariņas. Tāds bija teksts sūtītajā SMS, ko man ar iztaisnotu muguru nolasīja Jānis. Ar smaidu sejā kilometri krita viens pēc otra un pirmās dienas mērķis tuvojās ar katru minūti.
Vakara pusē sasnieguši Pilzeni, odometrs rādīja 102,48 km. Pirmajai dienai īpaši netrenētam organismam tas šķita gana. To vislabāk izjūtu brīdī, kad rakstu šīs rindas, jo acu plakstiņi kļūst arvien smagāki. Un nu jau arī laiks doties pie miera, vismaz septiņas stundas tam nepieciešamas. Par rītdienu ir skaidrs, ka nekas nav skaidrs. Rīts gan esot gudrāks par vakaru.
