Velo ceļojums no Prāgas līdz Parīzei rit pēc plāna, bez jebkādas novirzīšanās. Trešajā posmā ar Jāni Šipkovu veicām 125,71 kilometru garu distanci. Tās laikā izbaudījām Vācijas velosipēdistu privilēģijas, braucot pa nevainojamu asfalta segumu, nedaudz vīlāmies navigācijā un satikām kādreizēja Polijas profesionāla šosejas riteņbraucēja sievu.
Trešā diena
Ceļojuma trešo dienu sākām no Vohenstrauss pilsētiņas, kur mūs savā hotelī uzņēma un izguldīja komunikabla vācu pensionāre. Brokastīs viņa mums stāstīja, ka Bavārijas austrumos smagāko darbu ar velosipēdiem jau esam paveikuši. Posms līdz Nirnbergai velosipēdistiem esot ērts, un tantei bija pilnīga taisnība. Lai arī nobraucām 125,71 kilometru, tas tiešām smagus pārbaudījums nesagādāja.
Apskatījuši karti, daļu no posma nolēmām veikt pa «Pan-Europe» veloceliņu, kas savieno Parīzi ar Prāgu. Daļa no tā ved pa maziem ciematiņiem, laukiem un pat cauri mežiem, kur vietām segums ir asfalts. Ja tā nebūtu Vācija, šķistu dīvaini. Tomēr Eiropas vadošajā ekonomikā par cilvēka komfortu ir padomāts visās malās.
Bavārijas provincēs, laukos dienas vidū jaunieši faktiski nav redzami. Pārsvarā sirmgalvji, kuri vada bezrūpīgas vecumdienas, iekopjot piemājas dārziņu, un pārspriež dienas aktualitātes ar kaimiņiem. Viņi mums uzsmaida, mēs atbildam ar sveicienu. Forši. Tā kā dienas pirmajā pusē cilvēkus ceļā redzējām maz, sākām visus pretī nācējus sveicināt. Reizēm mūsu sveicienu atņēma, sakot «servus». Tā pieņemts gan Bavārijā, gan Austrijā. Jānim pie velo somas ir piestiprināts Latvijas karodziņš, tāpēc pieņēmām, ka daļa no sveicinātājiem padomāja, ka esam pieklājīgi austrieši. Karogi abām valstīm ir līdzīgi.
Te @kreceris skrūvē kurpi pie kebaba. Tas bija smukā vecpilsētā. Pašcepta maize un kebabs. Dārgākais - 5 Eur/gab. pic.twitter.com/3VSWhqUzYn— Janis Sipkovs (@energodata) April 18, 2016
Klāt pusdienas laiks. Hirschau sākām meklēt potenciālo kebabu, bet visi centieni atdūrās pret beķerejām, kas nekādi nederēja. Vienā no krustojumiem uzradās palīgs, izskatījās strādnieks no vietējās rūpnīcas. Viņš klāstīja, ka ar siltu maltīti pilsētā būs problēmas, jo vienīgais bistro pirmdienās ir slēgts. Ar Jāni ievērojām, ka viņa velosipēdam ir sarūsējusi ķēde. Kungs jau taisījās doties savās gaitās, bet nedaudz aizkavējām. Nolēmām ar WD-40 to ieeļļot, taču viņš apjuka un teica, ka esot laba diezgan. Taču savu pēdējo smērvielu, visticamāk, nebija redzējusi gadiem. Jānis paspēja saeļļot, un viņš aizšāvās kā plēsts, pat īsti neatvadījās. Nez kāpēc ar mūsu manevru nebija apmierināts.
Stingri pieturējāmies pie «Navigon» digitālās kartes, taču tā vienā momentā mūs pievīla - ieveda mežā. Cerējām tomēr izbraukt, bet atdūrāmies strupceļā, kur priekšā bija purvs. Lai to šķērsotu, nāktos saslapināt kājas un nest divriteņus plecā, taču neriskējām un griezām riņķī, meklējot citu izeju. Stūrējām atpakaļ uz B14 šoseju. Uz tās vienā brīdī iesēdāmies aizmugurē traktoram, kas veda cementa maisus. Aptuveni sešus kilometrus ripojām aizvējā. Vadītājs pretenzijas neizrādīja.
Gar B14 līdz pat Nirnbergai ved veloceliņš, kas pārsvarā ir pa kalnu lejup, tādēļ spēka patēriņš bija minimāls. Nirnbergas piepilsētā Lauf Jānis iegādājās sim karti, ko viņš uzreiz lika lietā, lai tiešraides režīmā sociālajos tīklos iegrāmatotu ceļojumu. Kamēr atradīsimies Vācijā, viņš būs aktīvs tvītotājs.
Lēnām pienāca Nirnbergas pievārtē esošā Furh, kur viens no mūsu kvēlākajiem faniem Aigars Belakovs ar sava drauga Gvido starpniecību piešķīris savu dzīvokli. Pašu saimnieku gan neizdosies sastapt. Diemžēl. Gvido mums izrādīja rajonu, apmeklējām vienu no vietējo iecienītākajiem krodziņiem. Tā viesmīle veltīja mums visu uzmanību, kā izrādījās, viņas vīrs profesionāli divpadsmit gadus nodarbojies ar šosejas riteņbraukšanu. Turklāt 1974. gadā viņš, būdams izlases melnā darba darītājs, savam komandas biedram Janusam Kovaļskim Polijas nacionālajā komandā palīdzējis izcīnīt pasaules čempionāta sudraba medaļu. Marija (kādreizējā velosportista sieva) sazvanīja savu dzīvesbiedru, lai informētu par latviešu viesiem. Viņa iedeva klausuli Jānim, kurš 20 minūtes norunāja ar kādreizējo Polijas riteņbraukšanas valstsvienības dalībnieku. Viņš par mūsu braucienu vēlējās zināt visas detaļas.
Ceturtajā dienā dosimies ciemos pie Māra Ceplīša, kas būs pusceļš līdz Štutgartei. Pagaidām viss rit pēc plāna.
