Viesturs: Nāve nav nekas briesmīgs

FOTO: peretzp, CC BY-SA 2.0

Pieminot mūžībā aizgājušo Viesturu Bundžu, publicējam mūsu žurnālistes Ditas Derumas interviju ar Viesturu, kas notika šā gada aprīlī.

Viesturs ir noguris. Pulksten 15 apsolījis atbraukt dakteris ar medmāsu, lai nedaudz palīdzētu, jo vēža metastāzes aug strauji. Pulkstenis ir 16, bet abi tā arī nav parādījušies. Viesturs nezina, ko domāt, vai viņi vēl būs. Pēc tam, kad viņš informējis sabiedrību par savu lēmumu oficiāli aiziet no dzīves ar eitanāzijas palīdzību, kļūstot par pirmo, kas Latvijā sper šādu soli, viņš ir pastiprinātā mediju uzmanības lokā. Viņam ir tāda kā vienošanās – tiks sniegts atbalsts naudas savākšanā, bet viņš runās ar medijiem. Vakar viņš to godprātīgi darījis, bijusi tikšanās ar trīs televīzijām. Tāpēc arī nogurums. Spēka nav atlicis daudz.

Viesturam Bundžam šobrīd ir 45 gadi. Viņš mirst. 2014.gada augustā viņš uzzināja, ka viņam ir mēles vēzis trešajā/ceturtajā stadijā. Agresīvs un ātri progresējošs. Tā paša gada 8.septembrī Viesturam bija operācija. Oktobrī un novembrī - starošana un ķīmijterapija. Tajā pašā laikā viņš izveidoja savu atbalsta fondu un sāka vākt līdzekļus, lai izdzīvotu un atveseļotos. Sāka rakstīt blogu.

Neskatoties uz neatlaidīgo cīņu ar slimību, Viesturs nesen saprata, ka cīņa ar vēzi ir zaudēta. Viņš pieņēma lēmumu aiziet no dzīves asistētā pašnāvībā. To legāli var izdarīt Šveicē. Latvijas sabiedrība viņam saziedojusi nepieciešamos 10 000 eiro.

«Nāve nav nekas briesmīgs. Vai esi domājis par nāvi, mans nezināmais draugs? Nav tur ko domāt, nav mums nevienam nāves pieredzes un nebūs. Tas ir piedzīvojums, kur pieredzi nevar iegūt, nevar nodot un iemācīt. Vai mūsu sāpes par aizgājušo ir līdzjūtība vai patiesībā mūsu pašu egoisms? Vai varbūt tiešām vajag diet un smiet, ka kāds ir ticis vaļā no pasaules sāpēm un raizēm, ka kādam ir paveicies un viņš ir ticis tuvāk esības būtībai, tuvāk Dievam?» savā blogā raksta Viesturs.

Un nedaudz vēlāk -

«Ja nākamo nakti dzirdat sirēnu kaukšanu Vanšu tilta pusē, tad ziniet, es tur laupu Latvijas Bankas naudas krātuvi, lai iegūtu naudu analīzēm un pārbaudēm - pretvēža gadā, bezmaksas medicīnas valstī, zaļā koridora ielejā....»

Mēs ar Viesturu esam divi svešinieki, kas, garāmejot, satikušies uz virtuālas takas, lai pēc tam atkal turpinātu katrs savu ceļu...Viesturs – savā pēdējā, Lielajā Ceļojumā, es – pagaidām vēl tepat. Pagaidām...

Vai drīkst uz «Tu»?

Protams, tā būs vieglāk.

Kā šodien jūties?

Šodien nedaudz sliktāk nekā vakar, ir liels nogurums. Kopš lēmuma [par eitanāziju] pieņemšanas psiholoģiskā pašsajūta bija uzlabojusies, par fizisko man īpaši nav vēlmes domāt.

Tu tagad esi «uz izķeršanu».

Nezinu, iespējams, bet šodien es ne ar vienu runājis neesmu, pateicu, ka vēlos tomēr atpūsties, ka spēka nav tik daudz .

Slimība strauji progresē?

Šobrīd diezgan strauji, salīdzinot ar situāciju iepriekš šo divu gadu garumā. Šobrīd notiek process ar Šveices pusi [par eitanāzijas procedūru], notiek vairāku pakāpju dokumentu un citu formalitāšu kārtošana. No savas puses soli esmu gatavs spert kaut šodien. Bet reāli papīru sakārtošana var prasīt divas līdz piecas nedēļas. Pirmos papīrus esmu aizsūtījis un pirmo naudu iemaksājis.

Lasīju tavu blogu. Tu esi ļoti atklāts. Nebaidies tāds būt?

Slimības un sava lēmuma dēļ īpaši bailes nejūtu. No otras puses, ja man nav izdevies gūt panākumus biznesā, tad kaut kādā mērā es mēģinu tajā īsajā laika posmā, kas man vēl dots, kaut ko vērtīgu aiz sevis šādā veidā atstāt.

Šie divi gadi diezgan kardināli mainījuši manu pasaules uzskatu un domas par dzīves jēgu, par cilvēka sūtību.

Pagājušā gada novembrī tu rakstīji: «Mūsu pasaule ir tik sasodīti melīga, ka, saliekot kopā vārdus - *«bad», «sad», «depressed» – tikai pēc sešu stundu meklējumiem interneta dzīlēs man izdevās atrast ko atbilstošu.» Ir pagājis vairāk nekā gads – kādu vārdu salikumu tu šodien liec «Google» meklētājā?

Jā, tas patiesībā bija viens no rakstiem, kurš man pašam patīk vislabāk. Bet tās tomēr ir mirkļa noskaņas. Tas ir, ja mēs skatāmies uz [dzīves] tumšo pusi, bet visam ir jau arī gaišā puse. Tagad, šajā pārejas posmā no šīs pasaules uz viņsauli, man drūmas domas domāt un rakstīt nav vēlēšanas.

Bet mūsdienu cilvēkam ir bail no šiem trīs vārdiem, vai ne?

Gan bail, gan tas skaitās «ļoti slikts tonis» un nepieņemami. Bet ilgstoši tādas domas domāt nedrīkst, tas ir pārāk bīstami veselam cilvēkam.

Kādēļ? Daudzi rakstnieki un filozofi pēc dabas bijuši depresīvi, atstājot aiz sevis daudz ģeniālu darbu...

No kristīgā viedokļa jau arī skumjas, nomāktība ir vienas no cilvēka mocībām, kas moka mūsu dvēseli un nelaiž vaļā, tāpat kā alkatība vai rijība.

Par «slikto toni» piekrītu, šodien «labais tonis» ir būt optimistam, dzīvot veselīgu dzīvesveidu, skriet un pareizi ēst.

Nu, jā, tas ir atkal «esi laimīgs!» sauklis...

Mans raksts jau bija tieši par to, ka mēs bieži vien esam tik ļoti, ļoti nelaimīgi, bet ne par ko to neatzīstam un nemēģinām pārvarēt tādā veidā, kas mūs tiešām atbrīvo, nevis padara vēl nelaimīgākus vai atkarīgus vienalga no kā.

No kā tev visvairāk bail?

Šobrīd bail ir nepaspēt līdz Šveicei, aiziet pirms laika...nepaspēt, neizdarīt to, ko esmu apņēmies, ko esmu izlēmis.

Ko tu vēlies paspēt?

Uzrakstīt vēstules bērniem, uzrakstīt blogā to, ko esmu iecerējis, sakārtot juridiskās lietas ģimenei.

Vai ir kaut kas, kas tevi šajās dienās vēl dara laimīgu?

Kopš esmu pieņēmis šo lēmumu, kopš ir skaidrs slimības iznākums, kopš man vairs nav izmisīgi jāķeras pie katra izdzīvošanas salmiņa, meklējot internetā jaunus «brīnumlīdzekļus» un «brīnumklīnikas», es patiesībā jūtos ļoti atbrīvots un psiholoģiski labi.

Vakar vakarā es pēc visām intervijām gulēju un bez kāda stresa pirmo reizi divu mēnešu laikā klausījos mūziku... un man nebija bail izrunāt un izdzirdēt vārdu «Nāve».

Ko tu klausījies?

Neko īpašu, Ingu Pētersonu un citu savas jaunības laika latviešu gabalus. Citreiz gribas Bēthovenu, bet tagad neko sarežģītu. Ja domāju vai klausos ko nopietnāku, tad tas ir saistīts ar Jēzu, ar kristīgo ticību.

Pēdējā laikā tur augšā sapulcējies izcilu mūziķu bariņš – Deivids Bovijs, mūsu pašu Pits Andersons, vakar - Prinss....

Jā un ne tikai tie..pie tam, daudzi aizgājuši ar vēzi. Prinss laikam tomēr ar atkarību...

Jā, uzkrītoši daudzi ar vēzi...

Tā ir tēma, kuru esmu izmisīgi mēģinājis aktualizēt. Šī slimība būs arvien vairāk, arvien jaunākiem un, mūsu [Latvijas] naudas dalītāju attieksme pret onkoloģiju ir krimināla, tā ir tumsonīga un par to maksās visi, tas skars visus, katra ģimeni. Patiesībā visi šie cilvēki, kuri pēdējos gados nedeva un nogrieza naudu onkoloģijai, neattīstīja šo nozari laikā, kad pasaulē medicīnas ieguldījumu ziņā tā ir slimība numur 1...visi šie cilvēki Latvijā ir saucami pie atbildības par apzinātu nonāvēšanu.

Tu teici, ka pirmo reizi tev vakar nebija bail izdzirdēt un izrunāt vārdu «Nāve». Ko tev nozīmē Nāve?

Nāve - tā ir transformācija, pāreja no vienas pasaules citā, tā ir sava veida piedzimšana.

Tu tici, ka pēc nāves ir cita dzīve?

To, kas ir pēc nāves, nezina neviens, nevienam nav tādas pieredzes, es ticu Dievam, es ticu, ka katram mums ir dvēsele. Es ticu, ka pēc nāves dvēselei ir turpinājums, ka mums būs iespēja tuvoties un saprast tos jautājumus, par kuriem mums šobrīd nav ne jausmas. Ka man būs iespēja apjēgt un būt pie Dieva.

Kā tev šķiet, kādēļ mums dota iespēja dzīvot?

Tāds ir Dieva plāns, lai dotu iespēju mums - katram Visuma puteklim - baudīt šo mirkli, ko sauc par dzīvi. Brīnišķīgi, ja tiek dota iespēja sagatavoties aiziešanai, lai dotu vietu citiem baudīt šo iespēju būt.

Vai tu gribētu dzīvot mūžīgi?

Noteikti nē, mēs no tā neko neiegūtu.

Jau tagad, zinot, ka nedzīvojam mūžīgi, mēs lielāko daļu savas dzīves izniekojam, bet no mūžīgās dzīves zustu tās pamats, tās jēga tādā formā, kā mēs to kaut cik esam spējīgi uztvert šobrīd.

Tavu lēmumu pašam izvēlēties savas nāves dienu un laiku ļoti kritizē viens otrs kristietis. Viņi uzskata, ka dzīvību mums devis Dievs, un Dieva ziņā arī ir - kad un kā tā mums jāatņem…ka mēs dzīvojam pēc Dieva, Dabas un Kosmosa likumiem. Ko Tu viņiem atbildētu?

Dzīve mums ir dota, lai mēs sevi pilnveidotu un kaut ko sasniegtu. Katram ir savi reliģijas tulkošanas veidi un nebūt ne visi kristieši ir pret eitanāziju, un nebūt ne visi mācītāji. Ja cilvēks savā dzīvē maksimumu ir sasniedzis, ja transformācija ir notikusi, ja tālāka izaugsme nav iespējama, ja tālāk cilvēku sagaida tikai ciešanas, tad Dievs nevienam neliek ciest. Katrs gadījums ir individuāls. Ticība paredz to, ka tu tici, nevis, ka tu izkalpojies.

Es savu dzīvi esmu nodzīvojis, tālāk mani sagaida ciešanas, es ticu Dievam, vēlos nokļūt pie Dieva, vēlos to izdarīt mierā un klusumā, un mana ticība tam, ka es rīkojos pareizi, ir nesatricināma. Es aiztaupu ciešanas un pazemojumu sev, es aiztaupu ciešanas saviem tuviniekiem.

Kā tev šķiet, vai tas ir labi, ka mēs nezinām savu nāves stundu?

Esmu par to domājis un jautājumam ir dažādi aspekti. Ja cilvēks mirst ļoti pēkšņi, pilnīgi negaidīti, tad tas ir sliktāk nekā tad, ja cilvēkam ir dota iespēja sagatavoties un transformēties.

Vienkārši tie ir divi ļoti dažādi aspekti - nāve vecumā, nāve ilgstošas slimības dēļ vai nāve jaunībā salauztas sirds dēļ vai jaunības trakumā, triecoties ar automašīnu.

Ko tu domā ar sagatavošanos? Garīgu nobriešanu?

Pirmkārt, fakta pieņemšanu līdz sirds dziļumiem, ka ir jāaiziet, ka dzīve beidzas. Tajā ir vairākas stadijas - dusmas, noliegums, pretošanās, pieņemšana un samierināšanās, tas viss ir haosa stāvoklis, tam seko transformācija, pāreju jau uz citu apziņas stāvokli.

Tu šobrīd esi samierinājies...

Es esmu jau aiz šī samierināšanās fakta...

Rakstnieki saka, ka sāpes mums tiekot dotas, lai mēs garīgi augtu un taptu modri. Kā tu domā?

Sāpes mums ļauj augt līdz tai robežai, kamēr no tām ir kāda jēga, diez vai cilvēka apzināta un ilgstoša spīdzināšana dod kādu izaugsmi ... spīdzinātājiem un spīdzināmajam.

Mūsdienu sabiedrībā, kas orientēta uz patēriņu, nāve it kā neeksistē. Tā ir tabu tēma… pasaulē valda mūžīgā jaunība. Vai pirms slimības tu par to esi domājis?

Droši vien, ka tā tam ir jābūt, nāves kultam nav jāvalda. Savukārt, cenšoties saglabāt mūžīgu jaunību, vecumā var nonākt pie secinājuma, ka tie posmi, kurus katram dzīve paredzēts piedzīvot, ir palaisti garām un neglābjami zaudēti.

Gluži kā jaunībā ir jāiztrakojas, tāpat ir jāizbauda mūža vidus un novakars.

Blogā tu kādu laiku atpakaļ rakstīji «Uzkožu vienu no atlikušajām morfija tabletēm un atkal rakstu. Man tas ir tas pats, kas tev nesties ar moci uz 250 pa naksnīgu šoseju.» Tu domāji adrenalīnu/ laimes sajūtu/ brīvības sajūtu?

Kaut kas uz to pusi - zināmu saskaņu ar sevi, atbrīvotību un gandarījumu par to mirkli, kurā atrodies. Gandarījumu par dzīvi šeit un tagad.

Vai tev joprojām ir svarīgi rakstīt?

Pēdējos divus mēnešus nebija tam vairāk fiziska un morāla spēka, tagad ceru, ka vēl ko uzrakstīšu.

Par ko tu pēdējā laikā sapņo? Tu minēji kaut ko par ziloņiem...

Jā, par iespēju, ka ziloņi sajūtot, ka dzīve tuvojas savam noslēgumam, aiziet uz savu kapu lauku un klusumā, saskaņā ar sevi sagaida mūžību.

Mēs to nespējam - sajust...

Domāju, ka ir tādi, kuri spēj. Ir arī tāda filma. Un ir stāsts par diviem cilvēkiem, kuri visu mūžu nodzīvojuši kopā, abi reizē saslimst nedziedināmi ar vēzi un izlemj aiziet abi kopā, rokās sadevušies.

Kādas ir tavas spilgtākās bērnības atmiņas?

Spilgtākās bērnības atmiņas noteikti ir saistītas ar maniem vecvecākiem, ar viņu mūža mīlestību, uzticību un godīgumu pret dzīvi, pret cilvēkiem, pret visu sev apkārt.

Šodien reti sastopamas vērtības...

Jā, vecmodīgi. Bet reizēm jau retro atgriežas.

Viss notiek pa apli.

Viennozīmīgi, arī mūsu dzīve ar tās notikumiem...

Ja tev tomēr tiktu dota vēl viena iespēja – kā tu nodzīvotu atlikušo dzīvi?

Es noteikti to nodzīvotu, kalpojot Dievam, baznīcai un cilvēkiem. Savu materiālo eksistenci izveidojot tādu, lai man pietiek ar minimumu.

Ko tu gribētu, lai es tev vēl pajautāju?

Ko es vēl vēlētos pats pateikt lasītājiem.

Ko tu vēlētos pateikt lasītājiem?

Mīliet, nesačakarējiet savu dzīvi, lai nav situācijas, ka ceļa atpakaļ vairs nav!

* «bad», «sad», «depressed» - no angļu val. - «slikti», «skumji», «depresijā».

    Uz augšu