Ukraina un pasaule otrdien atzīmē 30.gadadienu, kopš 1986.gada 26.aprīlī plkst.1.23 naktī neveiksmīga eksperimenta rezultātā eksplodēja Černobiļas atomelektrostacijas (AES) ceturtais reaktors, izraisot lielāko kodolkatastrofu cilvēces vēsturē.
Černobiļa pirms 30 gadiem un tagad (53)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Katastrofa Černobiļā piespieda pasauli rūpīgi pārdomāt kādas var būt sekas centieniem koncentrēties uz kodolenerģijas izmantošanu, ziņo Francijas aģentūra AFP.
Sprādziens reaktorā radīja milzīgu radioaktīvā piesārņojuma mākoni, kas skāra aptuveni trīs ceturtdaļas Eiropas.
Černobiļas reaktors pēc sprādziena dega aptuveni desmit dienas, bet Padomju Savienība notikušo katastrofu centās noklusēt.
Toreizējais Padomju Savienības līderis Mihails Gorbačovs katastrofas faktu pirmo reizi publiski atzina vien 14.maijā.
Pirmie trauksmes signāli starptautiskā līmenī izskanēja 28.aprīlī, kad par Zviedrija konstatēja neizskaidrojamu radiācijas līmeņa palielināšanos.
Tikmēr Padomju Savienības oficiālie mediji sākotnēji centās pārliecināt sabiedrību, ka pret valsti vērsta melīga ārvalstu propagandas kampaņa.
«Kā redzams, nekādas milzu postažas, par ko nebeidzami runā Rietumu mediji, nav,» neilgi pēc avārijas tika vēstīts ziņās, demonstrējot Černobiļas atomelektrostacijā uzņemtus kadrus.
Katastrofas vietai blakus esošās Pripjatas aptuveni 48 000 iedzīvotāju tika evakuēti tikai nākamās dienas pēcpusdienā.
Savukārt turpmākā gada laikā no 30 kilometrus zonas ap katastrofas vietu kopumā tika evakuēti aptuveni 116 000 cilvēku.
Avārijas seku novēršanai uz notikuma vietu tika nosūtīti tūkstošiem «likvidatoru», kas galvenokārt bija glābšanas dienestu un tiesībsargājošo institūciju darbinieku un karavīru.
Kopumā avārijas seku likvidēšanā piedalījās vismaz 600 000 cilvēku, arī no Latvijas.
Pēc katastrofas virs reaktora lielā steigā tika uzbūvēts milzu vairogs, lai nepieļautu turpmāku piesārņojuma noplūšanu, tomēr, ņemot vērā šīs struktūras novecošanos, tika pieņemts lēmums virs reaktora būvēt jaunu sarkofāgu, kas novērstu iespējamo radioaktīvu materiālu noplūdi vismaz gadsimta garumā, tomēr būvdarbi nesokas tik raiti, kā iecerēts.
Jaunā vairoga būvniecība tika iesākta 2012.gadā un to bija paredzēts pabeigt pagājušā gada otrajā pusē, tomēr dažādu problēmu rezultātā būvdarbi ievilkušies.
Šo projektu Ukraina nebūtu spējīga īstenot bez starptautiskās palīdzības.
Janā vairoga būvniecībai vairāk nekā 40 pasaules valstis kopumā piešķīra 2,1 miljardu eiro.
Savukārt vēl 165 miljonus eiro Ukrainai piešķirs G7 valstu grupa un Eiropas Komisija.
Savukārt pirms neilga laika starptautiskā sabiedrība piešķīra Ukrainai vēl papildus 87,5 miljonus eiro, kas tiks tērēti jaunas izlietotās kodoldegvielas glabātuves būvniecībai.
Lai gan kopš Černobiļas katastrofas pagājuši 30 gadi, joprojām nav pilnīgas vienprātības par to, cik cilvēku gājuši bojā šīs katastrofas rezultātā.
Ukrainas dati liecina, ka dzīvību zaudējuši vairāk nekā 25 000 avārijas seku likvidētāju, ziņo aģentūra LETA.
2005.gadā vairākas ANO institūcijas, tostarp Pasaules Veselības organizācija (PVO) publiskoja ziņojumu, atklājot, ka pakļautība augstajam radiācijas līmenim kopumā varētu būt nāves cēlonis ap 4000 cilvēku.
Turpretī citas ANO aģentūras skaidro, ka līdzās tiem 30 cilvēkiem, kas gāja bojā neilgi pēc avārijas, vēl tikai 19 miruši no akūta radiācijas sindroma, bet pārējo cilvēku nāves cēloņi ir citi.
Tikmēr starptautiskā vides aizstāvju organizācija «Greenpeace» 2006.gadā apsūdzēja ANO institūcijas nepietiekamā avārijas seku novērtējumā. Pēc «Greenpeace» aplēsēm, Černobiļas katastrofa izraisījusi nāvējošu vēzi aptuveni 100 000 cilvēku.
Černobiļas traģēdija arī veicinājusi zaļo partiju popularitātes pieaugumu pasaulē, kā arī likusi vairākām valstīm mazināt savas ambīcijas kodolenerģijas izmantošanā.