Divas mammas - dubults viss

FOTO: No personīgā arhīva

Mammas rokas smaržo pēc drošības, patvēruma un miera. Viņas ir tās, kas mūsu dzīves pirmajiem gadiem pārvelk to īpašo plīvuru, kas vēlāk liek bērnību atcerēties kā laiku, kad smaržas, krāsas, akmeņi zem plikajām pēdām un pirmie saulesstari, kas kausēja apnicīgo ziemas sniegu, bija īstāki, skaistāki, spilgtāki. Mūsu mammas mums iedeva dzīves garšu, pasaules izjūtu un esības vieglumu. Ikreiz, apciemojot viņas, vai domās atgriežoties bērnībā, mēs ieslīgstam tajā miera un mazās pasaules burvībā, kuras pavēlnieces viņas toreiz bija.

Maizes cepējas un prezidentes, pārdevējas un juristes, mājsaimnieces un veiksmīgas biznesmenes; stingrās un maigās, sievišķīgās un karotājas - mēs viņas visas mīlam, jo viņas ir mūsu durvis uz Lielo Pasauli.Tik dažādas, tik mīlošas.

2012.gadā Rīgā pasaulē nāca puisēns Niko, kuru lolo un audzina divas māmiņas. Juriste Evita Goša un fiziskās sagatavošanas trenere Līga Kļaviņa ir kopā jau 13 gadus. 2005.gadā abas apprecējās, bet 2012.gadā mākslīgās apaugļošanas ceļā piedzima Līgas dēls. Šodien, Mātes dienā, mazais Niko puķes nesīs arī Līgas partnerei Evitai, kura zēnu audzina kā pašas dēlu.

Lai cik ļoti nenāktos saskarties ar zināmas sabiedrības daļas aizspriedumiem un naidu, šādu ģimeņu ne tikai citur pasaulē, bet arī Latvijā kļūst aizvien vairāk. Tā ir realitāte, ar kuru jārēķinās arī mums, gluži tāpat kā citviet civilizētajā pasaulē.

Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas par savu bērnību un mammu?

Līga: Nāku no ļoti lielas ģimenes. Mana mamma ir supersieviete ar lielo burtu. Viņa mūs visus (man ir trīs māsas un brālis) izaudzināja, un mīļuma viņai pietika visiem, lai arī nav gājis viegli, īpaši pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

Evita: Es, savukārt, saviem vecākiem esmu vienīgais bērns, un man spilgtā atmiņā ir ar mammu pavadītais kopīgais laiks. Vasaras pavadījām Jūrmalā, bet pārējā laikā mums bija ļoti aktīva kultūras dzīve.

Ko jums katrai nozīmē jūsu mamma?

Līga:

Citi tic Dievam, es ticu savai mammai. Zinu, ka mana mamma mani atbalstīs, lai kas arī nenotiktu.

Evita: Mamma ir kā gaiss. Dzīvi bez mammas nespēju iedomāties.

Mēs esam augušas padomju laikos, kad Mātes dienu svinēja kopā ar Sieviešu dienu 8.martā. Vai jūsu ģimenēs to svinēja?

Evita: Galvenokārt atceros 8.marta koncertus māmiņām bērnudārzā, dejojām, dziedājām. Tētis pirka mammai tulpes, bet toreiz laikam tā bija jādara. Man gan jau tad ziedu dāvināšana tikai tāpēc, ka ir kāds konkrēts datums, likās samākslota.

Līga: Īsti neatceros tieši Sieviešu dienu svinam mūsu mājās, bet zinu, ka ziedus mammai dāvinājām tāpat. Tai nebija jābūt īpašai dienai.

Mūsu sabiedrībā pret daudzbērnu mātēm ar kuplu bērnu skaitu šodien nereti izturas nicinoši, tāpat kā pret sievietēm, kurām bērnu nav vispār. Kā jums šķiet – kāpēc?

Līga: Pastāv stereotips, ka, ja ir daudz bērnu, tad vecāki ir dzērāji vai nabagi. Arī es uzaugu daudzbērnu ģimenē, bet pie mums nedz lietoja alkoholu, nedz smēķēja. Protams, diemžēl, ir daudzbērnu ģimenes, kurās bērni tiešām tiek radīti, lai saņemtu pabalstus, kurus notriekt, pērkot grādīgos dzērienus. Tā tas stereotips arī tiek kultivēts.

Evita: Runājot par sievietēm,

ir sabiedrības daļa, kurai joprojām šķiet, ka sieviete bez bērniem ir tāda kā nepilnvērtīga. Tas ir viens no veidiem, kā izpaužas vēlme kontrolēt sievietes – noteikt, kā viņām būtu jādzīvo, jāizskatās un jāuzvedas.

Vai pēdējā laikā esat novērojušas attieksmes maiņu pret sievieti-māti?

Evita: Mani priecē tas, ka kopumā absurdu stereotipu izplatība mazinās. Sieviete – māte vairs nenozīmē nemitīgi mājās esošu, sadzīvē pārgurušu būtni, kas mazgā, gatavo un apkopj, bet sabiedrībā spiesta apgalvot, ka tieši tas ir viņas dzīves piepildījums.

Sievietei – mātei kopumā ir iespējas dzīvot vispusīgu profesionālo, privāto un sociālo dzīvi, darot laimīgu gan bērnu, gan sevi. Šodien tas ir nevis kaut kas īpašs, bet pašsaprotama lieta.

Aizvien vairāk tiek domāts par to, kā visveiksmīgāk apvienot profesionālo un ģimenes dzīvi. Tas, vai darba devējs ir ģimenēm draudzīgs, kļūst par kritēriju darbavietas izvēlē. Protams, Latvijas politiskajā vidē nemitīgi redzami mēģinājumi ietekmēt sievietes, sievietes – mātes vai topošās mātes, bet šie mēģinājumi izskatās aizvien traģikomiskāk un pārsvarā tiek izsmieti.

Šodien daudzas mātes atsakās no saviem mazuļiem, aizvien biežāk dzirdams par vardarbību ģimenēs. Ārsts reanimatologs Pēteris Kļava teicis, ka, lai sievietes dzemdētu, viņām būtu jāiziet speciāls tests, lai noskaidrotu, vai viņas to vispār drīkst darīt.

Evita: Ja runājam par sievietes un vīrieša savienībā radītiem bērniem, tad gan sieviete, gan vīrietis ir vienlīdz atbildīgi par šiem bērniem, neatkarīgi no tā, vai bērns «gadījies» vai bijis plānots. Tāpēc pārmetumi tikai un vienīgi izmisušai sievietei, kurai varbūt nav ne pietiekamu iztikas līdzekļu, ne psiholoģiska atbalsta, ir netaisni.

Latvijā ir milzīgs daudzums vīriešu, kas pat minimālā apmērā neuztur savus bērnus, nemaz nerunājot par to, ka viņi nepavada ar saviem bērniem laiku. Tā vietā, lai uzlabotu atbalstu ģimenēm visā bērnu augšanas laikā, nodrošinātu psiholoģisko atbalstu pēc dzemdībām, veicinātu tēvu atbildību pret bērniem, nodrošinātu neiespējamību izvairīties no uzturlīdzekļu maksāšanas, novērstu bērnudārzu rindas, nodrošinātu reālus bezmaksas medicīnas pakalpojumus bērniem, nodrošinātu iespējas elastīgāk savienot darbu un ģimeni, nodrošinātu kvalitatīvas izglītības pieejamību, tiesības uz izglītību drošā vidē bez diskriminācijas, jebkādām neiecietības izpausmēm, bez vardarbības un izstumšanas ikvienam bērnam, mazinātu bērnu un jauniešu pašnāvību skaitu, novērstu fizisku, seksuālu un emocionālu vardarbību pret sievietēm un nodrošinātu sociālās rehabilitācijas pakalpojumus vardarbībā cietušām sievietēm, nodrošinātu kvalitatīvu seksuālo izglītību un kontracepcijas pieejamību jauniešiem, valsts nodarbojas ar arhaisku pirmslaulību apmācību izstrādi un popularizēšanu. Tā ievieš cenzūru attiecībā uz informācijas pieejamību par dzīvē kritiski svarīgiem jautājumiem, un atsevišķi politiskie spēki popularizē sieviešu ķermeņu kontroli un ar aizrautību pretēji Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nostiprinātajam skandina, ka ģimene izrietot tikai no savienības starp vīrieti un sievieti, tādējādi noniecinot lielāko daļu Latvijas ģimeņu, jo tās šādai definīcijai neatbilst.

Kad jūs pašas sapratāt, ka esat gatavas kļūt par māmiņām?

Evita: Diez vai cilvēki kādreiz ir pilnīgi tam gatavi.

Līga: Es vienmēr esmu zinājusi, ka man būs bērns.

Evita: Es gan ne. Ja Līga tik ļoti nebūtu ilgojusies pēc bērniņa, tad, visticamāk, mums bērnu nebūtu. Tagad gan es pat nespētu iedomāties mūsu dzīvi bez dēla.

Kāda bija diena, kad piedzima jūsu dēls?

Līga:

Tā diena bija traka! Sākās jautri ar smiekliem ap pulksten 5 rītā, bet pārvērtās 12 stundu garā maratonā. Paldies Evitai, ka viņa bija klāt no A līdz Z. Evita pirmā viņu paņēma rokās, samīļoja un teica: «Beidzot tu esi ieradies, rausīt!»

Evita: Tas bija lēciens nezināmajā. It kā teorētiski viss saprotams, tomēr reālas pieredzes nebija. To dienu un nakti pēc tās atceros ļoti spilgti, faktiski pa minūtēm. Ļoti pārdzīvoju par Līgu, viņai bija ļoti grūti. Redzēt tuvākā sāpes un īsti nespēt palīdzēt ir īpašas mocības.

Psihoterapeits Viesturs Rudzītis intervijā «Rīgas laikam» teicis, ka «sieviete ir cilvēks, kas spēj piedzemdēt bērnu un paturēt viņu pie sevis. Un tajā trijstūrī, kas izveidojas, vīrietis (jeb vienkārši – tas, kurš nav dzemdējis) ir tas, kurš paliek viens» (acīmredzot domājot īpašo saikni starp māti un bērnu) Evita, vai tu pēc dēla piedzimšanas nesajuties mazliet vientuļa?

Evita: Nezinu, kāpēc Rudzītis izpelnījies atsauci uz saviem izteikumiem. Manās acīs viņš ir seksists, kurš par katru cenu vēlas sievietes pielāgot saviem priekšstatiem par to, kādām tām vajadzētu būt, un ievietot viņas «kastītēs». Par sievietēm, kuras šiem priekšstatiem neatbilst, viņš ņirgājas.

Neko nezinu par mistiskajiem trijstūriem. Ne jau dzemdēšana pati par sevi rada īpašu saikni ar bērnu, to rada attiecību veidošana, rūpes, gādība, iesaistīšanās, kopīgi pavadīts laiks. Esam divas mammas, kas bērniņa nākšanu pasaulē plānoja kopīgi un savu laiku un resursus līdzvērtīgi iegulda bērna attīstībā. Spilgtākās atmiņas no laika pēc bērna piedzimšanas ir prieks un nogurums no mūžīgās neizgulēšanās.

Māte katram bērnam ir mīļākais cilvēks pasaulē. Jūsu dēlam ir veselas divas mammas – tas nozīmē - mīļums, maigums un lutināšana dubultā?

Līga: Mīļuma viņam ir pārpārēm. Bet es kopumā esmu stingrāka mamma nekā Evita.

Evita: Ļoti rūpējamies par kvalitatīvi kopā pavadītu laiku. Tas sagādā tik lielu prieku!

Tiek uzskatīts, ka puikam jāiemāca arī vīriešu lietas – attieksme pret sievieti, kā salabot salūzušas mēbeles, kā iedot «pa aci», ja uzbrūk vājākajam. Kā tiekat galā ar šiem jautājumiem?

Līga: Mēs nekultivējam stereotipus un nedalām «vīriešu» un «sieviešu» lietas. Dzīvē vajadzīgas visādas prasmes, un ir tikai skumji, ja vīrietis neprot vai nevēlas pagatavot zupu vai izmazgāt grīdu, vai, ja sieviete nespēj nomainīt spuldzīti. Kopā ar Niko makšķerējam, ar laivu braucam, ejam pārgājienos, mazgājam traukus, cepam piparkūkas, kurinām ugunskuru utt. Viņam nav ne jausmas, ka pasaulē pastāv dzimumu nevienlīdzība un uzspiestas «sieviešu» un «vīriešu» lomas. Viņš aug gaisotnē, kurā visiem ir vienlīdzīgas iespējas un tiesības uz pašizpausmi.

Evita:

Man sirds sažņaudzas, kad kaut kur dzirdu cietsirdīgās frāzes «puikas neraud», «meitenes tā nedara»... Tās tik ļoti nodara pāri - ierobežo personības attīstību un māca apspiest sevi.

Līga: Turklāt, ja ir runa par to, vai bērnam vispār ir saskare ar vīriešiem, tad, protams! Mēs taču nedzīvojam uz vientuļas salas – vīrieši ir gan mūsu ģimenēs, gan draugu vidū. Pati strādāju tikai ar puišu un vīriešu basketbola komandām, reizēm šķiet, ka manā dzīvē ir pat pārāk daudz vīriešu!

Mums Latvijā ir ļoti daudz vientuļo māmiņu, kas savus dēlus audzina labākajā gadījumā kopā ar vecmāmiņām, tātad – apkārt vienas vienīgas sievietes. Valda uzskats, ka tas ir iemesls tam, ka mums ir tik daudz, gļēvu, izlaistu vīriešu.

Evita: Ne jau dzimums audzina bērnu, bet konkrēts cilvēks.

Sievietes, tāpat kā vīrieši, var izaudzināt gan spēcīgas, atbildīgas personības, gan gļēvuļus.

Nevajag vispārināt ne konkrētajā kontekstā, ne kādā citā. Pētījumi apliecina, ka tieši zēnu maskulinizācija, īpaša uzsvēršana jau no agrīnas bērnības, ka viņiem jābūt «īstiem vīriešiem», ir ļoti traumatiska un atstāj paliekošas negatīvas sekas viņu dzīvē.

Agrīnā maskulinizācija veicina emocionālo vajadzību apspiešanu, neprasmi tikt ar sevi galā, bailes atzīt vai izrādīt vājumu, ievainojamību vai sāpes un var novest pie alkoholisma, citām destruktīvām atkarībām un pašnāvības. Galu galā pārgalvīga braukšana, citas neprātīgas aktivitātes, agresija un vardarbība ir tieši neprasmes tikt ar sevi galā izpausme. Un, acīmredzot, ir tik traki, ka iespēja izdarīt pašnāvību var kļūt par vieglāku soli, nekā lūgt palīdzību. Joprojām tiek uzstādīti nevienam nevajadzīgi standarti, kuri vīriešiem jāsasniedz, jāpierāda, ka ir «īsti veči».

Man gan šķiet, ka «īsts vecis» ir laimīgs cilvēks, kas rūpējas gan par sevi, gan citiem.

Līga: Kas vispār ir gļēvs, izlaists vīrietis? Piemēram, ja vīrietis rūpējas par ģimeni, bet neprot vai nevēlas veikt kādu konkrētu, stereotipiski «vīrišķīgu» darbu, vai viņš ir gļēvs un izlaists? Varbūt viņš atradīs kādu, kas to prot. Manuprāt, gļēvs vīrietis ir tas, kurš neciena savu bērnu, kura nav klāt, kad ir vajadzīga palīdzība, un kurš parādās tikai tad, kad pašam labpatīk, piemēram, kad bērns beidz augstskolu ar izcilību, lai visi redz – šis ir mans bērns.

Vai jūs esat stingras mammas?

Evita: Esam mīļi stingras.

Līga: Vai stingri mīļas.

Ko jūs mācāt savam dēlam?

Evita: Nodrošinām mīlošu, gādīgu ģimenes vidi, stabilitāti. Mācām saprast, ka nekas nekrīt no gaisa, ka darbs ir tikums, ka citam par citu jārūpējas, jāatbalsta.

Līga:

Mācām, ka materiālās vērtības ir svarīgas tikai tik lielā mērā, cik tās ir nepieciešamas kvalitatīvu dzīves apstākļu nodrošināšanai, bet nav pašmērķis. Radām vidi, kurā attīstīt savas prasmes, personību. Nesen Niko dzirdējis lielīšanos ar lietām, mēs mācām, ka nevajag lielīties ar lietām, ko var nopirkt par naudu. Svarīgi ir attīstīt sevi un palīdzēt citiem, vajag priecāties par paša sasniegto.

Kā izmainījās jūsu dzīves skatījums uz lietām pēc tam, kad kļuvāt par māmiņām​?

Līga: Esmu gatava atdot visu, lai Niko būtu laimīgs.

Evita: Mans pasaules redzējums ir būtiski izmainījies. Es visā vērtēju atbilstību bērnu interesēm.

Ja sievietei jautā, kas viņa ir, atbilstoši prioritātēm tiek sakārtotas atbildes: 1.Mīloša sieviete; 2.Māte; 3. Aizrautīga juriste, trenere utt. Kādā secībā jums abām sarindotos šīs atbildes?

Līga: Visupirms esmu cilvēks, tad māte, tad darbarūķis.

Evita: Es, savukārt, nesaprotu, kāpēc kaut kas ir jāsakārto vai jāsarindo. Cilvēkam taču ir tik dažādas lomas, negribu sevi ierobežot. Visas lomas kopā veido laimīgu, harmonisku cilvēku. Manuprāt, daudzpusīga dzīve ir bagāta un piepildīta dzīve.

Vai esat pietiekami biezādainas, lai neuztrauktos par to, ko par jums domā «tante no blakus dzīvokļa»?

Evita: Vai, es esmu cilvēktiesību aktīviste jau vairāk nekā 10 gadus, man tiešām ir ļoti bieza āda. Kas tik nav pieredzēts! Taču tas viss ir nieks salīdzinājumā ar iedomu, ka man būtu jādzīvo melos, jāizdomā privātā dzīve, nemitīgi jāsatraucas, ka tik kāds neuzzina par manu seksuālo orientāciju. Tās būtu daudz lielākas mokas par klausīšanos primitīvos aizspriedumos un naida runā attiecībā uz LGBT cilvēkiem.

Līga: Starp citu, runājot konkrēti par kaimiņiem, mums tie ir brīnišķīgi!

Evita: Jā gan! Atceros, reiz braucu mājup no darba un saņēmu ziņu no kaimiņienes: «Čau! Sēžu un domāju, kā jūs varat izturēt šo infantilo, homofobo sabiedrību? Es par līdztiesību!» Šādi brīži sagādā ļoti lielu prieku.

Ko jūs gribētu novēlēt māmiņām šajā dienā?

Līga: Esiet stipras!

Evita: Cīnieties par savām tiesībām!

    Uz augšu