Viesturs: Cīņa par dzīvību un nāvi turpinās

Dita Deruma
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: No Viestura personīgā arhīva

Informācijas pārblīvētajā ikdienā jebkādas ziņas noveco strauji, un nereti mums, žurnālistiem, šķiet, ka tas, kas noticis vakar, iekritis neskaitāmu gadu senā pagātnē. Taču aiz katras ziņas stāv cilvēki, kurus straujais laika vilnis pēc saasinātiem sabiedrības intereses uzplūdiem aizskalo atpakaļ uz katra paša vientuļās salas.

Pirms kāda laika rakstījām par smagi slimo Viesturu Bundžu, kurš pēc izmisīgas un bezcerīgas cīņas ar vēzi lūdza sabiedrības atbalstu eitanāzijas veikšanai Šveices klīnikā. Cilvēku reakcija bija diametrāli pretēja – no naida un dusmām līdz līdzjūtībai un sirsnīgam atbalstam.

Pirms dažām nedēļām sociālās saziņas vietnē «Facebook» izskanēja izmisīgs Viestura lūgums naidīgi noskaņotajiem cilvēkiem pārtraukt viņam draudēt un likt mierā viņa ģimeni. Viesturs paziņoja, ka turpmāk pārtrauks sniegt jebkādu informāciju presei, lai vēl vairāk pret sevi un saviem tuvajiem nesakūdītu «citādi domājošos». Tā vietā viņa «Facebook» profilā tagad lasāmas filozofiski rimtas pārdomas par aktuālajiem notikumiem pasaulē – par Stambulas konvenciju, kas jau atkal sašķēlusi mūsu sabiedrību, par pasaules kārtību, par cilvēka dabu un Eiropas nākotni. Tās ir lietas, kas joprojām satrauc Viesturu – kaut arī ķermeni nesaudzīgi saēd slimība, prāts turpina dunēt vienā ritmā ar tiem, kam nav vienaldzīga nākotne. Pat, ja tā pienāktu bez viņa...

«Tas man ir svarīgi. Tā ir mana robeža, ja vienu rītu es pamodīšos un sapratīšu, ka es vairs viedokli paust nespēju, tad es sapratīšu, ka laiks ir pienācis un izdarīšu pēdējo piepūli, lai tiktu uz Šveici,» saka Viesturs.

Uz manu jautājumu, kas jauns noticis pa šo laiku, Viesturs atbild, ka īsti nezina, ko, lai saka. Savas domas par dažādiem jautājumiem viņš mainījis nav. Bijis īss posms, kad viņš bijis ļoti aktīvs - sniedzis intervijas, izteicis viedokli, pēc tam izlēmis paklusēt un censties līdz galam izprast pats sevi un pavērot apkārt notiekošo.

«Bija liela interese no mediju cilvēku puses, bet 90% interviju es atteicu. Gan fiziska, gan morāla spēka trūkuma dēļ. Palika kontakti ar dažiem mediju cilvēkiem,» saka Viesturs un piebilst, ka šī gan būšot pēdējā intervija, kurai viņš piekrīt. Tā kā daudzi interesējas, kā viņam klājas, viņš uzskatījis par savu pienākumu informēt cilvēkus.

Ikdienas cīņa

Pirmdienās Viesturs dodas uz Rīgas austrumu slimnīcas Onkoloģijas centru, lai saņemtu ķīmijterapiju.

«Aprunājos ar dakteri, tad trīs līdz četras stundas sēžu rindā, pēc tam kādu stundu man pilina zāles, un tad atkal - uz mājām. Es kaut kā cenšos nedomāt par to, ka ķīmijterapijai varētu būt rezultāts, vai arī - gluži pretēji - nebūt. Jo pēc būtības kaut kāds pozitīvs rezultāts ilgtermiņā - tas patiešām būtu brīnums,» teic Viesturs.

Viņš joprojām cer, ka ar ķīmijterapijas palīdzību iegūs vairāk laika, lai sakārtotu visas nepieciešamās formalitātes Šveices klīnikai un vēl neizdarītās lietas savā dzīvē. Šo to no tā visa viņam pēdējās nedēļās esot izdevies paveikt.

Kad esmu šausmās par četrām stundām, kuras smagi slimam cilvēkam jāpavada rindā, gaidot uz ķīmijterapijas procedūru, Viesturs piekrīt, ka viegli tas tiešām nav.

«Iespējams, esmu tur viens no vissmagāk slimajiem pacientiem. Protams, ka tur ir daudz smagi slimu un vecu pacientu, daudzi arī pēc starošanas. Es labi zinu, kādas tās ir mokas - sēdēt pēc starošanas vēl tai rindā uz ķīmiju trīs, četras stundas, bet tāda ir valsts sistēma. Man pašam katra pirmdiena sākas ar domu, vai pietiks šodienai spēka, vai nē. Vai spēšu vēl noiet taisni, vai spēšu vēl izturēt to rindu, vai nē.»

Līdz klīnikai sieva aizvedot, bet esot smagi. Fiziski ļoti, ļoti smagi, ne jau sāpju dēļ, bet tas viss prasa piepūli un maksimālu saņemšanos. Palīdzot tas, ka pēc procedūras divas, trīs dienas esot fiziski vieglāk. Arī domas tas uz kādu brīdi padarot vieglākas.

Pretsāpju zāles valsts apmaksājot. Arī ķīmijterapiju apmaksā, Viesturam ir jāsedz tikai simboliska summa. Tomēr tas nebūt nav viss. Tā kā Viestura svars šobrīd ir vairs tikai 59 kilogrami, tad viņam ir jāēd speciālā pārtika, jo neko citu viņš ieēst nevar. Tā ir jāapmaksā pašam, un tā tiešām nav lēta.

«Pēc būtības jau es cīnos par to, lai katru dienu paēstu, lai vēl pastaigātu un kaut vai sēdus lasītu, lai visa diena nepaietu tikai, guļot gultā. Tāda šobrīd ir tā cīņa.»

Cilvēka dzīvība pret budžeta deficītu

Viesturs iekšēji ar to visu ir samierinājies. Protams, ka ir traģiski, ka valsts negribēšanas dēļ mirst cilvēki, ka budžeta deficīta nepalielināšana banku interesēs daudzu prātos ir svarīgāka par cilvēka dzīvību, lai gan tai būtu jābūt augstākajai vērtībai.

«Nekāds budžeta deficīts nevar aizstāt viena visvienkāršākā cilvēka dzīvību, nerunājot par simtiem un tūkstošiem dzīvību, kuras Latvija ir upurējusi fiskālās stabilitātes vārdā un turpinās upurēt. Tas ir traģiskākais šai stāstā. Simtiem cilvēku bija un ir gatavi nosodīt mani, mest akmeni man un draudēt ar elles ugunīm. Tomēr neviens nav gatavs kaut ķieģeli iemest to neliešu logos, kuri lemj cilvēkus nāvei, lai tikai viņu tabulās viss izskatītos labi,» spriež Viesturs.

Harmony Of The Seas

«Tur ir peldbaseini, parki, izklaižu zāles un vēl visneiedomājamākās lietas. Kad es to ieraudzīju, man aizrāvās elpa no tās greznības un miljardiem, kas iztērēti, radot šo spēļmantiņu. Tur bija atklāšanas bildes, kurās visi šie akcionāri, miljonāri un miljardieri apmierināti sēž un smaida, un priecājas, cik viņi atkal ar to visu nopelnīs. Tas viss it kā ir normāli, un tā vienmēr ir bijis un būs. Tomēr es, skatoties uz tām bildēm, nevilšus domāju, par vienu Krievijas baškīru, kurš jau daudzus gadus veic brīvprātīgā darbu. Tagad viņš ir pārcēlies uz Latviju un turpina darboties šeit - viņš strādā ar pamestajiem bērniem, ar atkarīgajiem, ar bezpajumtniekiem. Māca viņus, cenšas dot viņiem pajumti un integrēt atpakaļ sabiedrībā. Tagad viņš ir Latvijā, jo Krievijā vairs nav drošs par savu dzīvību. Viņam pietiktu ar vienu zelta podu no tā kuģa...»

«Stāsts ir par to, ka nevienlīdzība, ignorance ir iespējama līdz zināmai robežai,» saka Viesturs «pēc tam ir jābūt sabiedrības izlīgšanai, varas virzībai pretī cilvēkiem, un es patiešām ceru, ka arī Latvijā tas notiks un varbūt jau kaut kādā mērā notiek. Mēs sākam palīdzēt viens otram, sākam redzēt garīgās vērtības, sākam saprast, ka dzīvi nevar pavadīt tikai zelta poda dēļ».

No elles ugunīm līdz patiesai līdzjūtībai

Šajā laika posmā kopš palīdzības lūgšanas savam pēdējam ceļojumam uz Šveices klīniku Viesturs un viņa ģimene līdz kaulam izjutuši cilvēka duālo dabu. Kaut arī atbalsta un cilvēkmīlestības bijis ievērojami vairāk, daudz tomēr nācies uzklausīt arī tos, kas draudējuši ar dažādām «Dieva sankcijām».

Viesturs, piemēram, kādu dienu saņēmis piedāvājumu palīdzēt viņa ģimenei, pēc kāda laika atbalstīt bērnus, kad viņa vairs nebūs.

«Kad aizsūtīju tai sievietei sievas telefonu, tad nākamais bija «posts ar elles ugunīm un degšana līdz desmitajai paaudzei».»

Tomēr atbalstītāju bijis daudz vairāk, tas visu kompensējis un joprojām kompensē.

«Tas palīdz kopumā šai dzīves pēdējā posmā. Esmu saņēmis tik daudz sirsnīgu vēstuļu. Īpašs prieks par cilvēkiem, kuri atsaukušies pēc daudziem gadiem, kuri atcerējušies laiku, kad esam bijuši kopā, gan skolas, gan studiju, gan agrajos biznesa pirmsākumos. Cildenas un skaistas vēstules, kuras rakstītas ar patiesu sāpi un līdzjušanu.»

Tas palīdzējis sakārtot zināmus pašam Viesturam sāpīgus dzīves posmus un nogludināt rētas, kas sāpējušas visu mūžu.

Īpaši aizkustinājušas divas vēstules no bijušajiem studiju biedriem. Viena bijusi no Viestura kādreizējā biznesa partnera, ar kuru viņš savulaik «sakašķējies un ne pārāk smuki šķīries».

«Viņš lūdza man piedošanu, lai gan piedošana bija jālūdz man, nevis viņam. Apskāva mani un bija uzrakstījis vēl daudz skaistu vārdu un noziedojis lielu naudas summu.»

Otra vēstule bijusi arī no studiju biedra, kurš rakstījis par to, kā Viesturs arī «biļeti uz Šveici nokārtojis pa priekšu viņam», vēlējis viņam izdošanos un apsolījis, ka tur, debesīs, abi vēl noteikti satiksies.

Paliks bērni, paliks pati dzīve

Domas par Šveici Viesturs nav mainījis un nedomā mainīt.

«Es esmu nedaudz nomierinājies un paļaujos, ka es redzēšu pareizi to ceļu, pa kuru jāiet un kurā brīdī kas ir jādara. Lai arī manas pārsiešanas un ķīmijterapijas māsiņas saka, ka man ir labāk, tomēr es ļoti nevēlos sev dot veltas cerības.»

Viesturs turpina kārtot Šveices klīnikai nepieciešamos dokumentus. Tajā brīdī, kad Šveices puse «dos zaļo gaismu», tiks saskaņoti termiņi. Lielākā papīru kārtošana bijusi, tulkojot un notariāli apstiprinot tulkojumus. Tad - saņemot un izpildot dažādus iesniegumus, pārskaitot naudu un tamlīdzīgi. Ja vēl vajadzēs kādus papīrus no Latvijas ārstiem, tad Viesturs lūgšot palīdzību sievai, jo pats to darīt vairs nespēj.

«Kādā stāvoklī es tajā brīdī būšu, to neviens nevar pateikt. Ja būs sliktāk vai ļoti slikti, tad viss būs skaidrs. Ja būs labāk, tad ir jāskatās, kāpēc ir labāk - vai tāpēc, ka vairāk morfija plāksteri salīmēti, vai citu iemeslu dēļ. Šobrīd esmu apmēram turpat, kur biju pirms trim, četrām nedēļām, plus vēl trīs morfija plāksteri, plus brīžiem šausmīgs nespēks.»

Sievai šis ir grūtākais posms viņas mūžā. «Bet šis posms vienalga - agri vai vēlu - beigsies. Paliks bērni, paliks pati dzīve ar saviem neparedzamajiem ikdienas pavērsieniem un pārsteigumiem,» saka Viesturs.

Abi Viestura bērni zina, ka pavisam drīz tēta var vairs nebūt, sieva to ar viņiem ir izrunājusi.

«Līdz šim mēs bērniem nebijām neko teikuši. Lai arī kā, bērnu uztvere jau ir citādāka, un mēs nevaram prasīt, lai viņi nāvi un dzīvi uztvertu līdzīgi mums,» spriež Viesturs.

Parunāt Viesturam šobrīd ir grūti. Katrs vārds prasa piepūli. Puikam nesen bijis eksāmens klaviermācībā, viņš dabūjis atzīmi «septiņi».

«Es noķēru brīdi un paslavēju viņu, izteicu atzinību, viņš bija no sirds priecīgs. Tas arī ir tas, ko cenšos vēl iedot - ticību saviem spēkiem, pārliecību par sevi, pašpaļāvību un pašapziņu. Es tiešām ar viņiem abiem lepojos. Ja valstī viss būs kārtībā, tad ar viņiem arī, noteikti...»

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu