Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/29/11084127t1ha96c.jpg)
Haoss – tā vienā vārdā situāciju Latvijas veselības aprūpes sistēmā raksturo ilggadējā Priekules slimnīcas galvenā ārste Tatjana Ešenvalde. Rīgā iedzīvotāji varbūt ir aktīvāki, bet laukos – daudz, daudz pacietīgāki. Traģiskas situācijas tik plaši neizskan un paliek noklusētas.
Tikmēr galvenā ārste tikšanās laikā runā ne tikai par Priekuli, bet arī esošo situāciju veselības aprūpes sistēmā kopumā un skepsi, kas vērtējot notiekošo, vairs nav tikai koķetērija.
«Jūs taču saprotat...»
Priekules slimnīca uzbūvēta un nodota ekspluatācijā 1959.gadā, teikts medicīnas iestādes mājas lapā. Priekules pilsēta atrodas 40 kilometru attālumā no Liepājas. Iedzīvotāju skaits pēc 2016.gada datiem – 2167. Pirms 41 gada Tatjana Ešenvalde ieradās Priekulē, lai pēc mācībām atstrādātu viņai noteikto darba termiņu. Tagad viņa ir galvenā ārste un lepojas, ka mazpilsētā joprojām darbojas ļoti pieprasīta slimnīca: «Mēs nedrīkstam strādāt slikti, jo tad cilvēki pie mums nebrauks.» Un brauc no ļoti dažādām vietām – ne tikai tuvējās apkārtnes, bet arī Liepājas, Aizputes, Ventspils, Ogres un Rīgas.
Pagājuši vairāki gadu desmiti, slimnīca piedzīvojusi dažādas reformas, par veselības obligātās apdrošināšanas ieviešanu dzirdēts jau sen. Kamēr Lietuvā tā darbojas jau vairākus gadus, Latvijā par to tikai turpina runāt, bet rindas pie speciālistiem mazākas nepaliek.
Kas notiek ar veselības aprūpes sistēmu Latvijā? «Haoss,» atbild Ešenvalde. «Arī ar iepriekšējo ministru tika runāts par veselības obligāto apdrošināšanu, kādā veidā piesaistīt papildu finansējumu, ka veselības aprūpes sistēmai ir ļoti zems finansējums un, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc mums tik slikti klājas,» saka ārste.
«Bet mums vēlas pierādīt, ka tad, kad pabeigsim reformas, arī dabūsim papildu finansējumu medicīnai. Es tam maz ticu. Visi tie skaļie lozungi jau izskanēja iepriekš - jāievieš veselības apdrošināšana, jānosaka valsts apmaksāts veselības pakalpojumu grozs. Vai mēs to nevarējām darīt 20 gadu garumā? Tāpēc tas izsauc skepsi...» nosaka Ešenvalde.
Taujāta, kur, viņasprāt, ir problēma, galvenā ārste saka: «Tāda sajūta, ka nesadzird profesionāļus, nesadzird cilvēkus, kuri strādā veselības aprūpē. Fakti jau ilgus gadus ir zināmi, bet absolūti nekāda darbība nenotiek.»
Visbiežāk dzirdētā atruna no valsts – naudas nav. «Saka - jūs taču saprotat, mēs nevaram. Veselības aprūpe prasa naudu, un tagad mums jāatņem kultūras vai kādai citai ministrijai. Parāda mūs kā cilvēkus, kuri absolūti nerēķinās ne ar vienu un liek palielināt veselības aprūpei finansējumu, bet reāli šāda prasība ir visu laiku, visus šos gadus taču seko līdzi mums un mūsu darbībai,» saka Ešenvalde.
Laukos fakti ir vēl traģiskāki
«Tagad nozīmēta prioritāte, piemēram, onkoloģija. Man jau nav nekas pret, jo es saprotu, ka cilvēki, kuriem ir aizdomas par šo slimību, praktiski ir izmisumā - viņi nevar līdz galam veikt izmeklējumus, tikt pie dažādiem ārstiem, jo jāgaida rindās,» uz vienu no daudzajām problēmām norāda Ešenvalde.
«Uz visiem izmeklējumiem ir rinda. Mēs runājam par skaļiem gadījumiem – redz, kā tu vari paskaidrot, ka uz bērnu klīnisko slimnīcu atvests bērns, kuram sāpēja vēders, un beigās bija apendikss? Kā viņu nepieņēma? Kā nepieņēma pacientu ar 41 grādu Gaiļezerā? Bet tas ir Rīgā. Mazie lauki - šeit dzīvo tik pacietīgi cilvēki. Viņi varbūt nerunā tik skaļi, bet tas nenozīmē, ka šo faktu nav. Viņi varbūt šeit ir vēl traģiskāki un dramatiskāki nekā Rīgā,» norāda Ešenvalde.
«Galvaspilsētā varbūt cilvēki ir aktīvāki, bet padomājiet par laukiem – kā cilvēks var tikt pie daktera? Viņam pie daktera ir jāaizbrauc, bet naudas, lai aizbrauktu nav, nerunājot par to, ka jāveic maksājumi. Protams, jūs teiksiet, ir pašvaldības, sociālais dienests...» saka Ešenvalde, turpinot ar kādu piemēru.
Pašvaldība uz Priekules slimnīcu atvedusi pacientu uz operāciju, uz kuru nosūtījis ģimenes ārsts. «Mēs skatāmies, ka operāciju veikt nevar, jo cilvēkam ir neatbilstoša kardiogramma. Mēs sakām: «Jums vajadzētu apārstēt sirsniņu, tad atkārtot izmeklējumu, papildus izdarīt to un to.» Bet cilvēks ir ļoti sašutis. Viņu atveda pagasta mašīna... Un tas cilvēks saka: «Dakterīt, bet varbūt tas ir arī labāk, ka es nomiršu? Nebūs problēmu.»
Nereti starp lauku iedzīvotājiem novērota arī cita veida attieksme: «Ir jau cilvēki, kas uzskata: sāksi ārstēt, aizies tas vēzis vēl tālāk. Labāk - cik man atlicis, tik arī dzīvošu.»
Par to neērti pat runāt
Tikmēr pēc veiksmīgākiem piemēriem veselības aprūpes sistēmā nemaz neesot tālu jāmeklē: «Tepat Lietuvā, Igaunijā ir obligātā veselības apdrošināšana. Atšķirībā no mums, viņiem šī sistēma ieviesta jau ilgus gadus. Mums bija viens kopīgs pārrobežu projekts 2010. gadā, un tad jau par to sākām runāt. Ko mums atbildēja lietuvieši? Ja viņiem būtu jāmaksā pacienta nodeva tik lielā apmērā, kā tas notiek Latvijā, viņi būtu izgājuši ielās un būtu «aizmetuši» ne tikai ministru, bet visu ministru kabinetu. Viņiem ne par ko nav jāmaksā, un, ja nemaldos, arī veselības budžets ir 4,2% no IKP.»
Priekules slimnīcas galvenā ārste norāda uz vēl kādu būtisku problēmu: «Mēs strādājam ar tik zemiem tarifiem, ka par to pat neērti runāt. Kāpēc gadu gadiem netiek celti tarifi? Mums pasaka, ka tarifi ir pacelti, bet kā? Burtiski par dažiem santīmiem,» norāda Ešenvalde. Viņa min piemēru: «Ja par operāciju maksā, piemēram, 500, tad tagad - 504 eiro. Ja valsts uzskata, ka tā ir tarifa palielināšana, tad tas ir pazemojoši. (...) Cik maksā privātais ārsts un cik valsts? Tās ir dempinga cenas. Ārsti par tādām cenām strādāt negrib, viņi aiziet uz privātpraksi un paši nosaka savu pieņemšanas laiku.»
Lūgta komentēt MK noteikumus, kas paredz jaunajiem speciālistiem atstrādāt noteiktu laika periodu, Ešenvalde teic: «Protams, jaunie speciālisti, kas tik ilgi mācās, uzskata, ka tas nav pareizi, ka cilvēkam jābūt brīvam savā izvēlē. Bet no otras puses, tu vari būt brīvs savā izvēlē, ja tu pats maksā par savu apmācību. Bet, ja par tevi valsts maksā no A līdz Z, arī par pamatizglītību un pēc tam rezidentūru, tad tomēr kaut ko valstij jāatdod. (..) Mēs tāpat visi tikām kaut kur nosūtīti.» Pēc Ešenvaldes domām, lai motivētu jaunos speciālistus, atalgojumam lauku reģionos būtu jābūt lielākam nekā, lielajās pilsētās.
Pēdējais rezidents Priekules slimnīcā ieradies 2000. gadā. Tomēr cerību stariņš ir: «Nupat bija atbraukusi 6.kursa studente. Viņa vēl domā, kādu rezidentūru izvēlēties. (..) Bija patīkami pārsteigta par šeit redzēto. Tas bija tāds cerību stariņš.»