Rolands Beķeris: Lielākais izaicinājums ir saglabāt līdzsvaru, lai forma nenoēd saturu (4)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Ziedonis Safronovs

4. un 5. jūnijā Liepājas teātris viesosies Latvijas Nacionālajā teātrī, piedāvājot skatītājiem divus iestudējumus. 4. jūnijā plkst. 15:00 tiks spēlēta komēdija «Divi kaili vīrieši», savukārt 5. jūnijā plkst. 18:00 E.T.A. Hofmaņa laicīgā pasaka pieaugušajiem «Zelta pods», kurā galveno lomu – studentu Anselmu – atveido aktieris Rolands Beķeris. Ar viņu arī šī saruna.

Ar ko skatītājam jārēķinās, nākot uz izrādi «Zelta pods»?

Nu, pirmkārt, jārēķinās ar to, ka tā ir pasaka pieaugušajiem. Es gan uzskatu, ka līdzi var ņemt arī ne pārāk mazus bērnus. Jārēķinās arī ar to, ka izrāde nav parasta un tradicionāla, tā nav viegla žanra komēdija. Tā ir tiešām ļoti interesanta. Katrs no šī iestudējuma paņems sev līdzi ko citu.

Pūķis, ragana, arhivārs Salamandrs, zaļā čūska – iespējams, skatītājus baida šādi tēli, kāds varbūt uzskata, ka tādi var būt tikai bērnu izrādē. Taču tā viennozīmīgi nav. Izrādes laikā gan jāatmet racionālā domāšana un vienkārši jāļaujas uz skatuves notiekošajam.

Kāda bija šī pirmreizējā sadarbība ar režisoru Janu Villemu van den Bosu un kā tā atšķīrās no darba ar latviešu režisoriem?

Tā bija tiešām laba, ļoti sirsnīga un atmiņā paliekoša. Kā režisors viņš tiešām ļoti rūpējas par aktieri. Darba materiāls bija un ir ļoti ietilpīgs, taču mēs nebijām piekusuši, jo process bija ārkārtīgi aizraujošs. Visu laiku bija interesanti, jo gribējās uzzināt, kur mūs šis process aizvedīs. Protams, darbs atšķīrās arī ar to, ka mēģinājumi notika angļu valodā. Jans darba procesā pieprasīja absolūtu iesaistīšanos un domāšanu līdzi. Viņu ļoti interesēja aktieru viedoklis par notiekošo. Tas radīja ļoti lielu atbildību pret notiekošo, jo mēs nebijām tikai izpildītāji, bet savā ziņā arī līdzradītāji. Mēs visi tiešām bijām ļoti ievilkti darba procesā. Jans ļoti skrupulozi strādāja arī ar tekstu – Hofmaņa teksts ir ļoti daudzslāņains un daudznozīmīgs, bija svarīgi salikt pareizos akcentus un uzsvarus, lai nodotu skatītājiem vēstījumu.

Tavs Anselms ir visai neveikls students, visai nepārliecināts jauneklis. Kā tev pašam šķiet, kāpēc tieši viņam atklājas brīnumpasaules durvis?

Man ir gandrīz gadu veca meitiņa, kura vispār neskatās, kur iet. Taču viņa ir mērķtiecīga. Piemēram, ejot, viņa uzkāpj uz kaut kāda kauliņa, nokrīt, bet ceļas un savu mērķi vienalga sasniedz. Jā, Anselms arī ir neveikls, bet tas ir tāpēc, ka viņš vienkārši skatās uz pasauli nedaudz savādāk. Patiesībā viņš vienkārši ir mākslinieks, viņam ir svarīga apkārtējā vide, iekšējā noskaņa, viņš ir jūtīgāks. Viņš izjūt dabu, viņš ir nedaudz vientuļš, viņā mīt ilgas. Viņš ir sapņotājs, nedaudz kompleksains, jūtas nedaudz nepiederīgs apkārtējai sabiedrībai, jo viņam šķiet nepieņemamas sabiedrības uzliktās normas. Lielākā daļa no pārējiem Hofmaņa varoņiem dzīvo rāmjos, līdz ar to nepamana apkārt notiekošo.

Par Tavu vizuālo tēlu ir teikts, ka Anselms ir līdzīgs Džonijam Depam Tima Bērtona filmās. Kā pie šāda izskata nonācāt?

Tā vienkārši ir tāda savdabīga izrādes stilistika. Mans Anselms visu laiku ir tāds nedaudz skumjš, man šķiet, ka viņam piestāv dotais vizuālais izskats.

«Zelta pods» ir spilgta formas izrāde. Kā tu pats jūties tajā darbojoties?

Sākumā bija diezgan sarežģīti, bet nu jau esmu pieradis. Lielākais izaicinājums šādā izrādē ir saglabāt līdzsvaru, lai forma nenoēd saturu. Man šī forma patīk, arī izrādes žanram tā ir piemērota. Iespējams, ka Latvijas skatītājs vēl nav tik ļoti pieradis pie spilgtas formas izrādēm. Man kā aktierim tas ir ļoti interesanti, pat, ja fiziski tas nav viegli. Izrādes sākumā vienmēr iekšā ir tāds kā tremolo, jo ķermenis ir nedaudz sabijies no slodzes, kas to sagaida. Maniem kolēģiem izrādes laikā ir pie 20 pārģērbšanās reizēm, viņiem ir jāēd daudz biezpiena, lai izturētu šo slodzi (smejas). Mēs pat ne mirkli neiznākam no grimētavām, bet tas tiešām ir ļoti forši, jo pilnībā esam iekšā procesā. Šī izrāde ir vesels piedzīvojums, tajā tukšs nav neviens brīdis, līdzās spilgtajai formai visu laiku saviem tēliem meklējam arī emocionālo piepildījumu. «Zelta pods» ir kā liela, viļņojoša jūra.

Rīgā izrādi spēlēsiet pēdējo reizi. Kādas aktierim ir sajūtas, to darot? Vai izrāde līdz ar to ar kaut ko atšķirsies?

Tas ir atkarīgs no iestudējuma. Ja tas ir mīļš kā šis, tad sajūtu ir ļoti daudz un tās ir divējādas – ir gan patīkami, gan žēl vienlaicīgi. Kādā brīdī manam Anselmam vienkārši ir jāaiziet. Taču es uzskatu, ka pēdējās izrādes faktors neko nemaina, jo skatītājam vienmēr ir jādod pats labākais, nekad nedrīkst apzagt skatītāju, pat par minūti ne. Izrādi spēlēšu uz pilnu duku, maksimāli koncentrējoties, kā vienmēr, pilnībā ļaujoties partneriem un uz skatuves notiekošajam. Izrāde aizies, bet šis fantastiskais darba process, kāds mums bija ar režisoru, man paliks vienmēr. Tas man ir ļoti būtiski.

Tev pašam patīk pasakas?

Jā. Kad biju mazs, mamma lasīja Hansu Kristianu Andersenu, man ļoti patika. Tagad tās pašas pasakas gribu lasīt arī savai meitai.

Komentāri (4)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu