Latvijas Okupācijas muzejs gatavo jaunu izstādi «Pēc mums vēl ilgi zeme skums», kas būs veltīta 99 komunistiskā terora upuriem, ko čekisti nošāva un apraka Rīgas Centrālcietumā.
Okupācijas muzejs veltīs izstādi Centrālcietumā čekas nošautajiem cilvēkiem (21)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Noziegums notika no 1941.gada 27.jūnija līdz 29.jūnijam. Līdz šim par Centrālcietuma traģēdiju zināšanas bija visai paviršas. Tikai 2014.gadā sākās padziļināta izpēte, lai noskaidrotu nogalināto vārdus, arestu iemeslus un slepkavības apstākļus, informēja Okupācijas muzeja pārstāve Līga Strazda.
Muzeja darbinieki izdarījuši to, kas jau sen bija nepieciešams - atdod visiem noslepkavotajiem vārdus un lielākajai daļai - piecdesmit pieciem - arī sejas. Līdz šim, izņemot tuviniekus, visa pārējā pasaule pēc izskata pazina tikai Arnoldu Čuibi un Miervaldi Lūkinu. Ar šo izstādi noslepkavotajiem tiek atdots pēdējais gods, savukārt sabiedrībai tā ir iespēja bezpersonisko statistiku ieraudzīt kā reālus cilvēkus, akcentēja izstādes autore, vēsturniece Inese Dreimane.
Izstāde atradīsies bijušajā čekas galvenās mītnes pagalmā Rīgā, Brīvības ielā 61, un papildinās jau esošo Latvijas Okupācijas muzeja izstādi «Stūra māja». Izstāde «Pēc mums vēl ilgi zeme skums» tiks atklāta 7.jūlijā plkst.13.
Latvijā padomu okupācijas pirmo gadu no 1940.gada 17.jūnija līdz 1941.gada 1.jūlijam mēdz dēvēt par «Baigo gadu». Šī viena gada laikā komunistiskā režīma represīvā iestāde - čeka - arestēja vismaz 3745 Latvijas pilsoņus, bet nogalināja - 400. Arestēto civiliedzīvotāju beztiesas nošaušana Centrālcietumā bija viens pēdējiem komunistiskā režīma noziegumiem 1941.gadā.
Noziegums sāka atklāties pēc padomju varas bēgšanas - 1.jūlijā, kad Rīgu pārņēma vācu karaspēks. Vēl mūsdienās daudzās ģimenēs ir saglabājušies nostāsti par vecvecākiem vai vecvecāku vecākiem, kas gājuši uz Centrālcietumu meklēt pazudušos tuviniekus. Iespējams, ka izstāde būs iespēja aizpildīt «baltos plankumus» dažu dzimtu vēsturē.
Atrokot bedres, tika atrasti 98 nošauti vīrieši, no kuriem drīz atpazina 69. Viens no nošautajiem un apraktajiem tika atrasts vēlāk. Šī informācija tā arī palika, nepapildināta līdz mūsdienām. Jaunākās izpētes gaitā izdevās iegūt biogrāfiskas ziņas par lielāko daļu bojāgājušajiem. Nogalināto vidū bija 79 latvieši, septiņi krievi, seši ebreji, četri vācieši, viens polis un viens norvēģis. Vienā gadījumā tautība nebija nosakāma neprecīzi uzrakstīta vārda un uzvārda dēļ.
Vācu okupācijas vara šo čekas noziegumu izmantoja savos - antisemītiskas propagandas - nolūkos. Savukārt otrās komunistu okupācijas (1944/1945-1990) periodā šo notikumu nedrīkstēja pieminēt. Rezultātā slepkavības kļuva par statistiku, kuras traģismu gandrīz neviens vairs nesaskatīja. Izstāde ir veltījums bojā gājušo cilvēku piemiņai un pēdējā goda atdošana.