Neredzamā plēsoņa jeb Kas mīt Stradiņa slimnīcas vecajās sienās?

E.coli baktērija. Šā gada 26.maijā tika reģistrēts pirmais gadījums, kad šī baktērija kļuvusi rezistenta pret pēdējām rezerves antibiotikām.

FOTO: AP/Scanpix

«Mani tā mugura moka nost. Stradiņos man dikti labs dakters, bet tur es nebraukšu, tur tā briesmīgā infekcija, neiešu jau sāpošas muguras dēļ aiziet pie tēviem,» šāda nesen vienā no Rīgas autobusiem noklausīta saruna uzskatāmi atspoguļo milzīgo ažiotāžu, kādu izraisīja nedēļas sākumā medijos izskanējušais Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas asinsvadu ķirurga Daiņa Krieviņa teiktais, ka «slimnīcas veco ēku sienās «sēž» infekcija, no kuras katru gadu mirst vairāki desmiti pacientu».

Frāzi, ko ārsts emocionāli minēja, lai paspilgtinātu jauno telpu akūto nepieciešamību slimnīcai, kura nākamgad cer uz jaunā pirmā korpusa celtniecības darbu beigām un cīnās par finansējumu otrā korpusa celtniecībai, teju visi mediji uztvēra burtiski, uzveļot no tās biedējošu šausmu piku, kas iekapsulējās iedzīvotāju prātos.

Kā tad ir patiesībā? Vairāk nekā 100 gadu vecajās, tiesa, nolietotajās slimnīcas sienās, nekas nemīt, ja neskaita varbūt kādu garlaikotu ķirmi. Tomēr, ja kāda baktērija tur nokļūst, to ir daudz grūtāk notīrīt un vide teorētiski var kļūt par rezervuāru.

Slimību profilakses un kontroles centra Direktora biroja galvenā speciāliste antimikrobās rezistences jautājumos Elīna Dimiņa skaidro, ka medijos minētā intrahospitālā infekcija nav nekas jauns un nebūt ne tikai Latvijai vai Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcai raksturīgs.

Tā ir gan jaunu, tikko izbūvētu slimnīcu, gan vecu un vēsturisku slimnīcu problēma visā pasaulē.

Infekcija - veselības aprūpes «ēnas puse»

Pasaulē un Eiropā šīs infekcijas pazīstamas jau sen, tās ir saistītas ar veselības aprūpi, visbiežāk - ar atrašanos slimnīcā. Infekcijas iespējams iegūt ne tikai slimnīcā, bet, saņemot ambulatorus pakalpojumus vai uzturoties dienas stacionārā.

Tās pieder pie veselības aprūpes «ēnas puses», no kuras mēs baidāmies, īpaši pēc mūsu padomju laiku pieredzes. Daudzi vēl atceras, kā padomju laikā zelta stafilokoka dēļ tika slēgtas dzemdību nodaļas, lai pasargātu jaundzimušos.

Pirms vairāk nekā 100 gadiem intrahospitālās infekcijas bija būtisks nāves iemesls pacientu vidū. Kara laikā cilvēki bieži vien mira nevis no gūtajām traumām, bet gan no infekcijām, kuras ieguva pēc dažādām operācijām. Toreiz nebija antibiotiku, tāpēc šīs infekcijas izraisīja tik daudz nāves gadījumu. Tad parādījās antibiotikas un visiem šķita, ka problēma ir atrisināta.

Taču tagad efektīvu antibiotiku skaits samazinās, un medicīna ir spiesta atgriezties pie šīs problēmas, stāsta Dimiņa.

Eiropas Slimību un profilakses centrs 2011.gadā veica pētījumu, kurš liecina, ka vidēji Eiropā sešiem procentiem hospitalizēto pacientu ir intrahopitālā infekcija. Latvijas rezultāti pētījuma ietvaros ir labāki, bet Dimiņa norāda, ka tas saistāms ar diagnostikas un veselības aprūpes sistēmas atšķirībām dažādās valstīs. Latvijai jārēķinās ar vismaz 4000 līdz 7000 saslimšanas gadījumiem gadā. Tas ir pietiekami liels slogs, ko slimnīcas ik dienas nes uz saviem pleciem.

Intrahospitālās infekcijas parasti parādās trešajā dienā vai vēlāk pēc pacienta nonākšanas slimnīcā.

Visbiežāk intrahospitālās infekcijas ir pneimonijas, ķirurģisku brūču infekcijas, urīnceļu infekcijas un bakterēmijas. Par pēdējām ārsti uztraucas visvairāk, jo to gadījumā vērojama augsta mirstība.

Neredzamā plēsoņa

Dimiņa norāda - kaut arī tās nav nekādas īpašas baktērijas, kas pēkšņi būtu parādījušās, tomēr uztraukumu visā pasaulē, arī Latvijā, rada fakts, ka tās kļūst nejūtīgas pret daudzām zināmajām antibiotikām un līdz ar to - aizvien grūtāk izārstējamas.

«Antibakteriālā rezistence ir dabisks process. Baktērijas uz Zemes bijušas miljoniem gadu pirms mums. Lai kā mēs iemācītos pret tām cīnīties, tās vienmēr atradīs mehānismus, kā sevi pasargāt. Tās var «norīt» antibiotiku un pēc tam «izspļaut», izveidot sev apkārt biezāku sieniņu, caur kuru antibiotika netiek iekšā vai izdalīt vielas, kas sadala antibiotiku,» stāsta speciāliste.

Viens no vadošajiem antibiotiku izstrādes ekspertiem ASV Floids Romesbergs nesen intervijā «The San Diego Union Tribune» uzsvēris, ka priekšstats par barības ķēdi ar cilvēku augšgalā ir ilūzija.

Arī cilvēku apdraud ienaidnieki-plēsoņas, un viens no šādiem «plēsoņām» ir baktērijas.Tā vienmēr ir bijis. Nāvējošas slimības nav nekas pretdabisks, drīzāk pretdabiska būtu to neesamība.

Līdz 20.gadsimtam pasaules vēstures gaitu lielā mērā noteica mēra un dažādu epidēmiju uzliesmojumi. Romesbergs uzsver, ka vēstures gaitā baktērijas izraisīto nāves gadījumu skaits ir šokējošs. Mēra ierosinātāja baktērija Yersinia pestis izjauca Bizantijas imperatora Justiniāna nodomu atjaunot vienotu Romas impēriju. Justiniāna epidēmija bija buboņu mēra pandēmija, kas izplatījās Bizantijas impērijā laikā no 541.–542. gadam. 14.gadsimtā tā izraisīja buboņu mēri, kas nogalināja trešdaļu Eiropas iedzīvotāju. Tīfs neļāva Napoleonam iekarot Krieviju.

Zinātnieki uzskata, ja netiks pievērsta pietiekama uzmanība jaunu antibiotiku vai citu ārstēšanas metožu izstrādei, cilvēces vēsture kļūs par tās nākotni.

superbaktērijām

Jau ir konstatēti pret pēdējām antibiotikām rezistenti mikrobi, tas nozīmē, ka citur pasaulē šādi mikrobi jau ir, un Latvija nav nošķirta no pārējās pasaules, tātad tie lēnām atnāks arī līdz Latvijai.

«Teikt, ka Latvijā nav multirezistento mikrobu, mēs nevaram. Parasti gan pastāv viena vai divas ārstēšanas iespējas. Latvijas laboratorijās jau ir konstatēti mikroorganismi, kas ir nejūtīgi pret tādu rezerves antibiotiku kā karbapenēmi. Tāpēc nav pamata domāt, ka Latviju šī globālā pasaules problēma neskars. Drūmās prognozes par 2050.gadu šķiet pietiekami tālu, bet laiks skrien ātri.»

Baktēriju nejūtību pret antibiotikām veicina jebkāda – gan pareiza un pamatota, gan nepareiza un nepamatota - antibiotiku lietošana. Dimiņa uzsver, ka šī iemesla dēļ būtu ļoti svarīgi nelietot antibiotikas tad, kad tas nav nepieciešams, bet, uzsākot ārstēšanu ar antibiotikām, lietot tās maksimāli pareizi, jo tās glābj daudzu cilvēku dzīvības.

Kā cīnīties un kāpēc nepieciešamas jaunas telpas

Intrahospitālās infekcijas visbiežāk izplatās tiešo un netiešo kontaktu ceļā. Lai ierobežotu baktēriju pārnesi uz citiem pacientiem, medicīnas personālam būtu jādezinficē rokas vismaz pirms pieskaršanās pacientam un pirms došanās prom no pacienta. Tas pats attiecas arī uz visu medicīnisko aprīkojumu. Arī cimdi noteikti jāmaina, aprūpējot dažādus pacientus, un jādezinficē rokas pēc to novilkšanas.

«Ja kāda pasaules slimnīca atļautos man teikt, ka tur viss ir kārtībā, es nekad mūžā neticētu,» uzsver Dimiņa.

Medicīnas darbiniekiem kontaktu ar pacientiem ir daudz, un medicīnas aparatūras un roku apstrādi vienmēr izdarīt perfekti ir gandrīz neiespējami.

Dimiņa uzsver, ka svarīgi ir apkārtējās vides apstākļi, piemēram, – lai no netīra galdiņa neienestu šo baktēriju pacienta brūcē. «Tāpēc galdiņam jābūt tīram, videi ir jābūt viegli tīrāmai un dezinficējamai. Ja telpas nav ar gludām, viegli mazgājamām virsmām, tās grūtāk tīrīt un rodas risks inficēt vairāk pacientu.»

Kā cīnīties? Slimnīcām iesaka pastiprināt infekciju kontroles pasākumus, kas cita starpā ietver arī attālumu starp pacientu gultām palātās. Šis arī ir iemesls, kādēļ Stradiņa slimnīcas ārsti uzsver jauno telpu nepieciešamību, jo izremontētas vecās telpas ne vienmēr nozīmē, ka starp pacientu gultām ir nepieciešamie divi metri, kas mazinātu intrahospitālo infekciju izplatību.

Cilvēkiem būtu jāsaprot, ka slimnīca ir īpaša vieta, tajā ir īpaši jāuzvedas. Nevajadzētu vairākiem cilvēkiem nākt apmeklēt vienu pacientu vienlaikus, jo katrs lieks cilvēks, kurš apgrozās slimnīcā, veicina šo mikroorganismu izplatīšanos. Būtu jāatceras par roku dezinfekciju vai mazgāšanu, nevajadzētu sēdēt pacientu gultās un ievērot citus piesardzības pasākumus.

Cilvēkiem nebūtu jābaidās no ārstniecības iestādēm, uzsver Dimiņa. Atrašanās veselības aprūpes iestādē vienmēr ir saistīta ar zināmiem riskiem. Tāpēc būtu jāievēro tās prasības, ko ārstniecības iestādes no cilvēkiem sagaida, nevajadzētu tās uztvert formāli. Cilvēki nereti tās pārprot kā tiesību ierobežošanu, taču to mērķis ir pasargāt cilvēkus un padarīt vidi maksimāli drošu.

Uz augšu