Melu detektors jeb Kā atmasko pedofilus, slepkavas un neuzticīgas mīļākās?

FOTO: Scanpix/ITAR-TASS

Cilvēki mēdz melot dažādu iemeslu dēļ - lai slēptu ko tādu, par ko kaunas, gūtu sev labumu, izvairītos no atbildības vai soda u.c., ko no psiholoģijas viedokļa var saprast un izskaidrot, taču ir gadījumi, kad meliem ir ļoti izšķiroša nozīme, proti, kad ir pastrādāts noziegums un ir jānosaka vainīgais. Metode, kādā tiesu izmeklēšanā tiek noteikts, vai persona melo, vai runā patiesību, ir poligrāfa ekspertīze. Atšķirībā no vairākām citām valstīm, Latvijā poligrāfa ekspertīzes rezultātus atzīst kā pierādījumus, tai skaitā arī Augstākajā tiesā. Latvijā poligrāfa ekspertīzes veic Tiesu ekspertu padomē apstiprinātās metodes autors - eksperts Uldis Miķelsons. Pirms aptuveni 20 gadiem Latvijas Policijas akadēmijā profesora Anrija Kavaliera vadībā, iesaistot arī tiesībsargājošās iestādes un speciālistus psiholoģijas un citās jomām, tika veikts pētījums, lai šo metodi ieviestu kā tiesu ekspertīzi, kas  vairāku gadu laikā pakāpeniski arī izdevās. 

Kas ir poligrāfs un kā tas darbojas?

Par poligrāfa izgudrotāju var uzskatīt skotu kardiologu Dž. Makenzi, kurš tālajā 1889./1900.gadā Viktorijas hospitālī Lankašīrā, Anglijā radīja ierīci, kas vienlaikus reģistrēja arteriālo un venozo pulsu. Tiesa, lai arī Dž. Makenzi izgudrojums bija ievērojams solis uz priekšu medicīnā, tomēr kriminālistikas vajadzībām to izmantot nevarēja. Pēc virknes pētījumu, ko 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā veica fiziologi, psihologi un kriminālistikas speciālisti, 20.gs. 20.tajos gados tika izstrādātāta maldināšanas instrumentālai diagnosticēšanai piemērota ierīce, kuru 30.tajos gados sāka arīdzan ražot rūpnieciski. Iesākumā poligrāfi bija lieli un neparocīgi lietošanā, turklāt tikai ar diviem vai trim reģistrācijas kanāliem, savukārt mūsdienās lielākoties tie ir datorizēti. Lielākoties poligrāfus ražo ASV, Krievijā, taču ir arī citās valstīs.

Kas tad īsti ir poligrāfs? Tas ir instruments, kas analogā pierakstā reģistrē vairāku organisma fizioloģisko procesu izpausmes – elpošanas ritma un dziļuma izmaiņas (tās konstatē ar elastīgām saitēm, kas uzliktas uz krūšukurvja), asinsspiediena un pulsa izmaiņas, kā arī ādas elektrovadāmības izmaiņas u.c. To visu ierīce reģistrē vienlaikus un ataino kā līknes, ko sauc par poligrammu; tajās tiek atzīmēts arī laiks un uzdotie jautājumi. Pēcāk, poligrammas analizējot, novērtē, vai cilvēkam noteiktos brīžos ir notikušas ievērojamas izmaiņas fizioloģisko procesu norisē, ko rada psihoemocionālas reakcijas. Tādas var rasties, atbildot uz uzdotajiem jautājumiem, uz kuriem cilvēks tiek mudināts atbildēt patiesību. Jautājumi formulēti tā, ka cilvēks atbildot pats zina, vai viņš atbild patiesību, vai arī apzināti maldina. Tieši šī attieksme pašam pret savām atbildēm var izraisīt noteiktas reakcijas, kuras tad arī atspoguļojas poligrammā.

Kādos gadījumos to izmanto un kā notiek datu analīze?

Kā atklāj U.Miķelsons, šādas ekspertīzes tiek veiktas arvien biežāk. Lielāko daļu ekspertīžu nosaka izmeklētāji un tiesas, reizēm arī prokurori.

«Noziegumu veidi ir dažādi – ir bijuši ceļu satiksmes negadījumi, kad nevar saprast, kurš ir bijis vainīgs sadursmē, ir arī ļoti sarežģīti gadījumi, kad jānoskaidro, piemēram, vai tā ir pašnāvība, vai slepkavība. Arī laupīšanas, narkotiku izplatīšana utt. Pārsvarā gan tie ir sevišķi smagi noziegumi, kur nav pietiekami daudz pierādījumu, piemēram, pedofilijas un slepkavību lietas. Ir arī gadījumi, kad cilvēks pats lūdz tiesai šo ekspertīzi, lai nodrošinātu pierādījumu papildu izvērtēšanu.»

Secinājumus neizdara tikai uz poligrammas pamata – tā ir tikai daļa no izpētes datiem. Secinājumi tiek izdarīti, vērtējot visu kopainu, kas ietver poligrammā atspoguļotās psihoemocionālās reakcijas, verbālo informāciju, proti, cilvēka stāstīto, manieri, kā cilvēks stāsta, neverbālo informāciju un kopējo uzvedību. Turklāt visam šim procesam tiek veikts video un audio ieraksts, ko rūpīgi analizē, pievēršot uzmanību gan detaļām, gan kopainai, kā arī dažādu izpausmju norises brīdim un ilgumam, to saskanīgumam vai pretrunīgumam, ņemot vērā arī sarunas kontekstu utt.. Izpētes procesā nepiederošas personas piedalīties nedrīkst – telpā atrodas vien eksperts un iztaujājamā persona.

Kur un kas veic poligrāfa ekspertīzi?

Poligrāfa pārbaudes tiek veiktas Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra telpās. «Šobrīd sertificēti eksperti ir divi, taču es pašlaik esmu vienīgais, kurš šādas ekspertīzes veic. Izpēte ir ļoti darbietilpīga; atzinuma sagatavošana prasa līdz pat trim nedēļām. Steidzamības gadījumā gan var to veikt arī ātrāk. Nedēļā nebūtu labi veikt vairāk par trim ekspertīzēm – tā jau būtu pārslodze, jo katrā lietā ir pamatīgi jāiedziļinās,» atklāj eksperts.

Pirms sensoru piestiprināšanas persona tiek rūpīgi iztaujāta. Vidēji datu ieguve ilgst no pusotras līdz divām stundām. Ja tiek veikta kompleksā psiholoģiskā poligrāfa ekspertīze, tad viss process aizņem vairāk par trim stundām. Kas notiek laikā, kad pie cilvēka ķermeņa ir piestiprināti sensori?

«Es uzdodu jautājumus, vadoties no metodiskiem nosacījumiem. Un, ņemot vērā lietas apstākļus, par tiem arī jautāju, lai cilvēks pastāsta, kas ir noticis. Kaut kādā ziņā tā ir dzīva saruna. Atšķirība ir tāda, ka es to veicu fokusēti un ilgstoši, līdz man jau ir pilnīgi skaidrs priekšstats par to, ko šis cilvēks man vēlas pateikt.»

Vai melu detektoru iespējams apmānīt?

Uz jautājumu, cik droša šī metode ir, U.Miķelsons atbild noraidoši: «Iekārtu apmānīt nevar, jo tā vienkārši veic fizioloģisku procesu analogu pierakstu. Vai var piemānīt ekspertu? Jebkuru cilvēku var piemānīt. Tāpēc ekspertam nav pareizi ņemt vērā, piemēram, t.s. intuīciju vai subjektīvus uzskatus. Ir jābalstās uz objektīviem datiem. Videoierakstā redzamais tiek maksimāli atspoguļots atzinumā, ko principā jebkurš no malas arī var vismaz daļēji vērtēt. Taču neviena ekspertīze pasaulē netiek uzskatīta par 100%. Identifikācijas metodes, kur strādā ar izmērāmiem datiem, piemēram, DNS identifikācija, arī netiek uzskatītas par 100%. Poligrāfa ekspertīze pieder pie diagnostiskām metodēm. Piemēram, tiesu psihiatriskajā ekspertīzē vērtē, vai cilvēks ir pieskaitāms, vai nepieskatāms, taču nekas netiek mērīts, bet tiek vērtēta cilvēka uzvedība, runa, vai viņš ir loģisks, nerunā murgus, caur halucinācijām utt. Šādas izpētes varbūt netiek uzskatītas tik drošas kā identifikācijas, taču reizēm ir neizbēgami nepieciešamas.»

Diagnostiskajā izpētē, kur nenotiek izmērīšana, noteikt konkrētas izpētes precizitāti skaitliski nav iespējams. Taču pasaulē ir veikts daudz vispārīgi šādas metodes pētījumi, kuros konstatēts, ka poligrāfa ekspertīzei ir aptuveni tikpat augsta precizitāte kā lielākajai daļai kriminālistisko ekspertīžu:

«Kādā pētījumā tika konstatēts, ka poligrāfa pārbaudes precizitāte ir pat augstāka nekā aculiecinieka atpazīšanas precizitāte – aculiecinieki kļūdās biežāk nekā kvalificēts poligrāfa eksperts. Metodes precizitāte tiek lēsta apmēram starp 86-92%. Protams, ka ir svarīgi, lai eksperts ir kvalificēts, veiktu rūpīgu darbu, balstītos uz objektīviem datiem.»

Ar tiesu izmeklēšanu nesaistītu ekspertīžu veikšana

Poligrāfa ekspertīzi iespējams veikt arī uz līguma pamata. Šajā gadījumā tāpat ir ļoti svarīgi, lai būtu pareizi formulēti risināmie jautājumi, lai nebūtu interešu konflikta risku u.tml. Šo pārbaudi var veikt, piemēram, ja uzņēmumā ir pazuduši finanšu līdzekļi un ir vēlme iztaujāt darbiniekus, neiejaucot policiju. Taču U.Miķelsons atklāj, ka cilvēki reizēm pat brīvdienu vakaros pie viņa vēršas ar vēlmi pārbaudīt savu dzīvesbiedru. «No tā es izvairos, jo šāda pārbaude nozīmētu ļoti stipru iejaukšanos privātumā. Lielākajā daļā gadījumā man rodas sajūta, ka tas vienkārši ir sadzīviska ģimenes strīda rezultāts, proti, cilvēks nevis grib noskaidrot patiesību, bet gan vēlas savā ziņā sodīt otru,» stāsta eksperts.

«Man ir radies priekšstats, ka daudzi cilvēki sadzīvē tiecas kontrolēt otru cilvēku. Ja tas neizdodas, tad rodas bažas par savu paštēlu, kas savukārt rada emocionālu saspringumu. Tāpēc reizēm cilvēki sāk selektīvi meklēt informāciju, kas apstiprinātu viņa pieņēmumu par neuzticību.»

Savukārt selektīva informācijas meklēšana noved pie tā, ka cilvēks aizvien vairāk sasprindzinās, kļūst dusmīgs un sāk savu dzīvesbiedru emocionāli vajāt. Ja pašam otru neizdodas iegrožot un izkontrolēt, tad var rasties vēlme to izdarīt ar melu detektora palīdzību. U.Miķelsons atklāj, ka ir bijuši gadījumi, kad viņam zvana un vaicā, vai pārbaude ar melu detektoru nebūs lētāka, ja cilvēks pats uzliks vadiņus un pats uzdos jautājumus. No šādām situācijām eksperts izvairās un iesaka cilvēkiem savas savstarpējās attiecības risināt pie ģimenes psihologa, jo ir nepieciešams iemācīties labvēlīgi sadzīvot, nevis katru nesaskaņu gadījumā ķerties pie kriminālistiskām metodēm.

«Manuprāt, cilvēkiem vairāk arī sadzīvē vajadzētu pielietot kritisko domāšanu, censties labvēlīgi sadarboties, risināt situācijas kopā, nevis apzināti vai neapzināti censties otru kontrolēt.»

U.Miķelsons atzīst, ka ir diezgan noslogots, taču ir gadījumi, kad viņš tomēr piekrīt veikt ar tiesu izmeklēšanu nesaistītas ekspertīzes. Tie ir gadījumi, kad ir potenciāli aizskartas mazu bērnu intereses vai arī, piemēram, var tikt izpostīta stāvoklī esošas sievietes dzīve. «Ja likmes ir augstas, tad arī cena vairs nav tik svarīga. Ja cilvēki vienkārši neprot sadzīvot, tad es atsaku. Cena ir pēc vienošanās, kas mainās. Ja var būt aizskartas mazturīgo vai bērnu intereses, tad cena ir viena, ja kāds bagātnieks vēlas pārbaudīt savu mīļāko, tad cena ir jau pavisam cita.»

Taču absolūti lielākā daļa pārbaužu, ko U.Miķelsons veic, ir procesuālas ekspertīzes krimināllietās. «Man ir procesuāls uzdevums un procesuāls ietvars, es uzņemos atbildību, proti, parakstu atzinumu, kas iegūst pierādījumu nozīmi. Tālāk jau viss ir tiesas ziņā – tiks vai netiks šis atzinums izmantots kā pierādījums.»

    Uz augšu