Mākoņi Turcijas debesīs. Saruna ar lidmašīnas kapteini (69)

Nīderlandietis Jorens dzīvo Stambulā un divarpus gadus strādā Sabihas Gekčenas starptautiskajā lidostā. Pirms tam divarpus gadus strādājis Berlīnē, 10 mēnešus Rīgā, divus mēnešus Nigērijā, astoņus gadus Spānijā, trīs mēnešus Antigvā, pusotru gadu Briselē un četrus gadus ASV, tāpēc iepazinis gan dažādas aviokompānijas un to darbības specifiku, gan pasaules sabiedrības un to kultūras. Par Turciju Jorens izsakās kritiski un šobrīd dara visu iespējamo, lai jau pēc dažiem mēnešiem varētu atgriezties dzimtajā Nīderlandē. Iemesli tam ir vairāki – ne tikai regulārie teroristu uzbrukumi.

«Šogad starptautiskajos medijos ir atainoti seši terorakti, kas notikuši Turcijā, taču patiesībā ir bijuši vairāk. Uzbrukumos, par kuriem medijos neziņoja, upuru bija maz vai nebija vispār. Šos uzbrukumus rīko divas kustības ar atšķirīgām «darba» metodēm un mērķiem. Viena ir kurdu kustība, kuras mērķis ir militārie spēki un policija. Viņi vēlas izveidot neatkarīgu kurdu valsti. Otra ir «Islāma valsts», kas vēlas radīt pēc iespējas lielāku haosu un nogalināt pēc iespējas vairāk civiliedzīvotāju,» stāsta gaisa kuģa kapteinis.

Vaicāts, vai šobrīd pilsētā un lidostās ir pastiprināti drošības pasākumi, Jorens atbild apstiprinoši, taču uzskata, ka dižas jēgas tam nav.

«Lai iekļūtu metro, tirdzniecības centrā vai valdības ēkā, ir nepieciešams iziet drošības pārbaudi, bet lidostā (arī lidmašīnu apkalpes locekļiem) šī pārbaude ir jāiziet pat divreiz. Tiesa, šo pārbaužu kvalitāte ir apšaubāma. Šķiet, ka apsardzes darbiniekiem trūkst modrības un motivācijas, lai darbs būtu efektīvs.»

Kopš Jorens mitinās Stambulā, uzbrukumi tieši lidostām ir bijuši divas reizes: «Esmu samierinājies ar risku un ikdienā par to pārāk neuztraucos. Esmu lietas kursā par iespējamajām briesmām un cenšos būt modrs. Tiesa, es pievēršu vairāk uzmanības cilvēku uzvedībai nekā agrāk. Ir bijusi ne viena vien situācija, kad nācies saskarties ar drošības apdraudējumu arī manā lidmašīnā.»

Vēl pavisam nesen kāds vīrietis centies iekļūt pie Jorena kabīnē. «Viņš piegāja pie vecākās stjuartes brīdī, kad viņa devās iekšā pie mums. Viņa momentā aizvēra durvis. Vīrietis apgalvoja, ka esot lidsabiedrības darbinieks un vēloties ar mums parunāt, taču neuzrādīja identifikācijas dokumentus. Tas ir pret visām procedūrām, un lidsabiedrības darbiniekam to vajadzētu zināt, tāpēc mēs paturējām durvis ciet. Stjuarte paskaidroja vīrietim, ka mums nav atļauts atvērt durvis, taču labprāt tiksimies ar viņu, kad nolaidīsimies. Viss, kas bija nepieciešams, – lai viņš uzrāda dokumentus, kas apstiprinātu viņa vārdus. Par laimi viņš tos uzrādīja, citādāk man būtu bijis jāziņo policijai, kura mūs sagaidītu lidostā. Pēc nolaišanās mēs ar viņu aprunājāmies, pārliecinājāmies, ka viņš tik tiešām strādā lidsabiedrībā un norādījām, ka šāda rīcība ir absolūti nepieņemama un neadekvāta.»

Pirms 11.septembra pārsvarā lidojumi notikuši ar atvērtām pilota kabīnes durvīm. Protams, arī līdz tam ir bijuši lidmašīnas nolaupīšanas gadījumi, taču stratēģija allaž bijusi viena – sekot nolaupītāja pavēlēm un ļaut, lai starpnieki un policija dara savu darbu.

Pēc 11.septembra viss mainījies. Kabīnes durvis nu ir armētas un tiek veikta videonovērošana. Ir gadījumi, kad lidojumā piedalās arī drošības darbinieki. Turklāt pēc «Germanwings» avārijas pilotiem vairs nav atļauts kabīnē atrasties vieniem pašiem. Ja vienam ir nepieciešams doties uz tualeti, tad stjuartam ir jānāk un otrs tikmēr «jāpieskata».

Jorenam bija jālido arī nākamajā rītā pēc pēdējā teroristu uzbrukuma Ataturka lidostā. Drošības pārbaudes esot bijušas pastiprinātas, taču pārsvarā tas izpaudies vienkārši kā palielināts drošības darbinieku skaits un pievienotas vēl dažas, Jorenaprāt, nejēdzīgas procedūras. Turku pasažieri neesot izrādījuši īpašu satraukumu, savukārt atgriežoties pēcpusdienā atpakaļ, cilvēki jau fotografējušies, ieturējuši maltītes, iepirkušies un uzvedušies tā, it kā nekas nebūtu noticis. Papildus ieviesto drošības pārbaužu pēc divām-trim dienām vairs neesot bijis.

Vaicāts, vai lidošana mūsdienās ir kļuvusi bīstamāka, Jorens atbild noraidoši, taču uzsver, ka ir iezīme, kas jāņem vērā:

«Ceļošana Rietumu pasaulē nav nedrošāka nekā, piemēram, pirms 10 gadiem, taču šobrīd teroristi mērķē uz blīvi apdzīvotām vietām, kur ir daudz cilvēku. Īpaši uz vietām, kam ir ekonomiska vai psiholoģiska nozīme. Briseles un Stambulas lidostu sprādzieni varētu šķist kā tendence, taču pēc 11.septembra uzbrukuma, kad tika krasi mainīti drošības pasākumi un kārtība, teroristi gluži vienkārši bija spiesti mainīt stratēģiju.»

Pēc 11.septembra un – vēl jo vairāk – pēc pēdējiem notikumiem Eiropā Jorens atzīst, ka ir kļuvis aizspriedumaināks: «Ja lidostā redzu jaunus arābu izcelsmes vīriešus, kas lūdzas vai izskatās uztraukušies, es kļūstu modrāks un pievēršu vairāk uzmanības. Es apzinos, ka tas ir rasistiski, taču diemžēl tur vairs neko nevaru sev padarīt.»

Kāds tad ir galvenais iemesls, kāpēc Jorens vēlas pamest Stambulu un doties atpakaļ uz Nīderlandi?

«Man tiešām ir bail, ka top totalitāra valsts. Medijus kontrolē valdība. Turcijā cietumos ir vairāk žurnālistu nekā jebkurā citā valstī. Valdība ir bloķējusi daudzas mājaslapas. Arī sociālos medijus bloķē, kad vien ienāk prātā. Ir redzamas arī nopietnas korupcijas pazīmes, bet policisti, kuri to izmeklē, dīvainā kārtā paši nokļūst cietumā. Valdība darbojas uz islāmiskas platformas – viņi ir atcēluši daudzus Ataturka ieviestos sekulāros likumus un atklāti iebilst pret sieviešu emancipāciju,» atklāj Jorens.

Turcijas sabiedrība šķietot pilnīgi sadalījusies. Vienā pusē atrodas izglītotā, pārtikusī, modernā, uz Rietumiem orientētā un liberālā sabiedrības daļa, bet otrā - neizglītotā, nabadzīgā, reliģiskā un konservatīvā. Vidusceļa nav.

Jorens uzskata, ka Turcijā ir arī diezgan augsts seksisma līmenis: «Piemēram, nesen tiesnesis piesprieda ievērojami mazāku sodu kādam izvarotājam, jo viņš esot ticis izaicināts – sieviete atradusies ārā naktī. Valdība atbalsta uzskatu, ka sievietēm, pirmkārt, ir jābūt mātēm. Viņām ir jābūt vismaz trim bērniem vai arī tiek uzskatītas par nodevējām.»

Lai arī savu turku kolēģu vidū Jorenam nav jādomā, ko saka, jo arī viņi par Turcijas sabiedrību un politiku domā un jūtas tāpat, tomēr arī šie – moderni domājošie – vīrieši uzskata, ka ir tikai normāli, ja sieviete veic visus tīrīšanas un ēst gatavošanas darbus.

«Sabiedrībā pastāv stingra hierarhija. Ja esi tās augšgalā, visi tevi cienīs un godās. Piemēram, ja es kā kapteinis lidojuma simulatorā pieļautu kļūdu, instruktors vainotu otro pilotu, ka tas man nav kā pienākas palīdzējis. Cilvēki neuzņemas atbildību. Ja es atzīstu, ka esmu ko izdarījis nepareizi, kāds cits to noliegs un piedāvās attaisnojumu, kāpēc tas tā notika. Turklāt cilvēki ir diezgan agresīvi – dūru vicināšana nereti ir veids, kā risināt problēmas.»

Salīdzinājumā ar citām Rietumu kultūrām, Turcijai un tās iedzīvotājiem trūkstot organizētības: «Viss tiek darīts pārāk lēni vai nepareizi. Taču, neskatoties uz to, cilvēki ir neticami prasīgi. Traucē citiem strādāt, tai pat laikā nedarot savu darbu. Sūdzas par gandrīz visu.»

Šobrīd Jorens darot visu iespējamo, lai pēc iespējas ātrāk varētu atgriezties Nīderlandē. Turcijas viņam kādam laikam būs gana.