Laužam mītus: Kā patiesībā norit ikdiena tautā dēvētajā «trako namā» (402)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Kaspars Meinerts/Apollo

Psihiatriskā slimnīca jeb tautā dēvētais «trako nams» sējis ne mazums mītu par tur notiekošajiem procesiem. Kamēr viena liela sabiedrības daļa joprojām uzskata, ka garīgi slimos cilvēkus sasien trako kreklos un tur mīkstinātās un noslēgtās palātās, portāls «Apollo» devās uz Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centru, lai uzzinātu, kā ir patiesībā.

Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs ir Baltijā senākā un Latvijā lielākā šāda veida ārstniecības iestāde, kas atklāta jau tālajā 1824.gadā, kad vienotu iestādi, kurā izmitināt garīgi slimus cilvēkus, norīkoja uzcelt Krievijas cars Aleksandrs I. Tajā laikā tā tika dēvēta par «Aleksandra augstumiem», taču ejot gadiem, šai iestādei nomainīti jau seši nosaukumi.

Kopš laika, kad psihisku slimību skartie tika pazemoti un pret tiem izmantotas dažādas drastiskas metodes savaldīšanas nolūkos, pagājis krietns laiks. Lai nu kā, sabiedrības aizspriedumi par šādām iestādēm pastāv joprojām, taču ar tendenci mazināties, sarunā ar «Apollo» atklāj Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Psihiatriskās palīdzības dienesta stacionāra virsārste Lūcija Arāja.

Psihiatrijas slimnīca nav cietums

«Ārstēšana tāpat kā visās citās ārstniecības iestādēs šeit ir brīvprātīga,» stāsta Arāja. Protams, pastāvot atsevišķi gadījumi, kad pacients, pretēji ārstu konsīlija lēmumam, nepiekrīt ārstēšanai. Šādās situācijās gala lēmumu par ārstēšanu pieņem tiesa, pamatojoties uz Ārstniecības likuma 68.pantu.

«Psihiatriskā slimnīca nav cietums, šeit drīkst nākt ciemos piederīgie un pacienti drīkst iziet pastaigās. Nekādas represijas nenotiek,» uzsver Arāja.

Jautājot, kā tiek izvērtēts tas, cik ilgu laiku pacientam jāuzturas ārstniecības iestādē, Arāja piebilst: «Mēs psihiatrijā par laiku nerunājam. Runājam tikai par pacienta psihiskās veselības stāvokli un piemērotāko un saudzējošāko ārstniecību. Nav noteikts, cik ilgu laiku cilvēkam te jāārstējas. Viss ir atkarīgs no pacienta psihiskās veselības stāvokļa. Ja ir pārliecība, ka pacients lietos medikamentus un viņu veselība ir nostabilizējusies, mēs pacientu varam no slimnīcas izrakstīt.»

Protams, netrūkst arī tādu pacientu, kuri slimnīcā pavada teju visu dzīvi: «Ir pacienti, kuru izrakstīšana ir problemātiska, jo ir pārāk agresīvi, nelieto norādītos medikamentus, ir depresīvi un apdraud sevi un apkārtējos,» piebilst Arāja.

No trako krekla līdz medikamentiem

19.gadsimtā un 20.gadsimta sākumā tika pielietotas daudz dažādas metodes slimnieku savaldīšanai. Kā apliecina Arāja, šajā laikā nebija pieejamu psihisko slimību ārstēšanai nepieciešamo medikamentu, tāpēc trako krekls, miega terapija vai pat piesiešana pie krēsla bija ikdiena.

«Vecajos rakstos ir minēts, ka šādas metodes ļoti palīdzēja pacientus nomierināt. Senos laikos pacientus pat tina slapjos palagos, lai tos savaldītu,» stāsta Arāja. Taču 1952.gads bija pagrieziena punkts psihisko slimību ārstēšanā – tika sintezēts pirmais neiroleptiskais preparāts - aminazīns.

Mūsdienās nekādas represīvas metodes slimnieku ārstēšanā vairs netiek izmantotas. Pretēji daudzu uzskatam, arī ne trako krekli. Portāla «Apollo» uzrunātā ārste Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā strādā jau 54 gadus. Šajā laika periodā viņa trako kreklu redzējusi vien muzejā.

Joprojām izmanto elektrošoku

Mūsdienās pacientu ārstēšana tiek veikta, izmantojot dažādas terapijas metodes un, protams, medikamentus. «Risinām problēmu gan sarunu veidā, gan izmantojot mūzikas, mākslas un citas terapijas. Bet nevarētu teikt, ka nekas nav aizgūts arī no senajiem laikiem,» atklāj Ārāja.

Joprojām tiekot izmantota elektrošoka, jeb elektrokrampju terapija: «Psihiatrijā ir tādi stāvokļi, kad nelīdz neviens medikaments un neviena cita metode, tad nekas neatliek, kā izmantot elektrokrampju terapiju, kura dod labus rezultātus, neradot blaknes,» apstiprina Arāja.

Taču lielai daļai sabiedrības radies nepareizs priekšstats arī par šo ārstēšanas metodi, lai gan būtībā tas ir līdzīgi kā ar elektrošoku mēģināt pie dzīvības atgriezt cilvēku, kuram tik tikko kā apstājusies sirds. Tā ir medicīniska metode, kura tiek izmantota konkrētiem gadījumiem.

Lielākās bailes – psihisko saslimšanu ārstēšana ir zīmogs uz mūžu

Tas ir kārtējais mīts, kas dziļi iesakņojies sabiedrības apziņā. Proti, ja kaut reizi būšu ārstējies psihiatriskajā slimnīcā, būšu dzīvei pāri pārvilcis treknu svītru, bet tā nebūt nenotiek. Patiesībā uzskaite, kurā tiktu ievietots ikviena cilvēka vārds, kurš jebkad saņēmis palīdzību psihiatriskajā slimnīcā, nemaz nepastāv.

Protams, slimību vēsture tiek saglabāta, taču tā ir konfidenciāla informācija, kuru aizsargā likums un kuru nav tiesības izpaust.

«Ja cilvēks būs ārstējies psihiatriskajā slimnīcā, tad nevienam darba devējam nebūs tiesību to zināt,» uzsver Arāja.

Uz jautājumu, kāda tad ir mūsdienu izplatītākā diagnoze, Arāja atbild: «Organiski personības traucējumi, kas nozīmē, ka kaut kādā veidā ir traumētas smadzenes. Otra izplatītākā diagnoze ir depresija, arī šizofrēnija un neirotiski traucējumi. Arī mūsdienu slimība – veģetatīvā distonija.»

Cilvēki, kas grib būt «traki»...

Ir gadījumi, kad cilvēks simulē kādu psihisku saslimšanu, lai pasargātos no nonākšanas cietumā, bet nokļūtu psihiatriskajā slimnīcā. Psihiatri atpazīst šīs simulācijas un tās atmasko.

Ir arī pacienti, kuri savu slimību noliedz un no slimnīcas mēģina aizbēgt. «Piemēram, ejot pastaigā 15 cilvēku grupā, kuru pavada viens medicīnas darbinieks, kāds pēkšņi izdomā, ka viņš tomēr negrib ārstēties un bēg prom. Protams, šo cilvēku neviens nespēj panākt. Tad mēs ziņojam piederīgajiem, un lemjam kā rīkoties. Problēma rodas tad, ja pacientam ir nozīmēta piespiedu ārstēšana un viņš aizbēg. (Izdarījis kriminālu noziegumu, bet viņu netiesā, jo viņš ir slims un tiesa nosacījusi piespiedu ārstēšanu) Ja šāds cilvēks aizbēg, tad tiek ziņots policijai, un pacients tiek atvests atpakaļ ārstēšanas turpināšanai,» skaidro Arāja.

Ar psihisku saslimšanu dzīve nebeidzas

Cilvēkam ar psihiskās veselības traucējumiem pasaule nebeidzas psihiatriskajā slimnīcā. Ir iespējams ārstēties un veiksmīgi turpināt savu dzīvi.

Kā atklāj Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra sabiedrisko attiecību vadītāja Silva Bendrāte: «Daudziem cilvēkiem ir ļoti lieli aizspriedumi par šo vietu, izpratne, kas saglabājusies no viduslaikiem, kad psihiatriskā dziednīca aizstāja cirku, un apmeklētāji ieradās, lai paskatītos uz sakacinātiem slimniekiem. Kad šogad ar Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra muzeju pirmo reizi piedalījāmies muzeju naktī, tad arī dažs bija pārsteigts, ka netiks rādīti pacienti. Bet lielākais vairums atzinīgi novērtēja ārstniecības vides uzlabošanos, to, cik skaista un sakopta ir mūsu ārtelpa – senais vēsturiskais dārzs, kā arī mūsu aktīvo dialogu ar sabiedrību.»

Komentāri (402)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu