Cik vērta ir cilvēka dzīvība laikmetā, kad nāve kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu, pie rīta kafijas tases atverot savas mobilās ierīces, lai «pārglaudītu» portālu ziņu virsrakstus? Tik pierastu, ka ziņu portāliem teju no ādas jālien laukā, lai pašu nāves faktu paspilgtinātu un padarītu par kaut ko, kas pievērstu lasītāju uzmanību. «Šausmīga», «asiņaina», «briesmīga», «baisa», vienīgi tāda nāve ir «pārdodama», parasta nāve mūsdienu cilvēkam ir tikpat neinteresanta kā izrauts zobs.
Patologanatome, medicīnas zinātņu doktore Vija Tipaine visu mūžu ikdienā nāvi skata vaigā. Viņa līdz pat šā gada maijam strādājusi par praktizējošu patologanatomi Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā un Rīgas Stradiņa universitātes Patoloģiskās anatomijas katedrā pasniegusi studentiem patologanatomiju.
Par pašaizliedzīgo un nesavtīgo darbu leģionāru un nacionālo partizānu aprūpes nodrošināšanā ilggadējā biedrības «Daugavas Vanagi Latvijā» sabiedriskā darbiniece Tipaine maijā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni, to viņai pasniedzis pats prezidents Raimonds Vējonis.
Viss būs labi!
Viņai ir 84 gadi, viņa ir žirgta un enerģijas pilna, no darba aizgājusi tikai šogad, kad smagi saslimusi viņas māsa.
«Tagad nāk ļoti daudz jauno [speciālistu], lai tad viņi arī strādā,» smaidot saka Tipaine.
Kaut arī darbs ir psiholoģiski ļoti smags un nebūt ne pienācīgi atalgots, Tipaine uz dzīvi skatās ar apskaužamu optimismu un gaišumu. Viņa un viņas ģimene pārdzīvojusi izsūtījuma šausmas, tāpēc ar pārliecību var teikt: «Viss būs labi!».
«Tos, kuri pašlaik apgalvo, ka viņiem ir slikti, vajadzētu uz septiņiem gadiem aizsūtīt uz Sibīriju, lai padzīvo tur, lūk, tad viņi zinātu, kas ir «slikti». Bet grūtības, ko piedzīvojam pašlaik, ir pārejošas», pārliecināta Tipaine.
Viņa gan piebilst, ka izdzīvot Sibīrijā ļāvusi tikai Latvijā gūtā bagāža – veselīgie produkti un garīgums. Ja šodien cilvēkus izsūtītu tādos pašos apstākļos, diez vai viņi izdzīvotu, spriež Tipaine.
Ģimene izsūtīta, jo piederējusi latviešu inteliģencei. Tipaines māsa bijusi zobārste un labojusi zobus arī vācu karavīriem, kas tika uzskatīts par «nāves grēku». Par to māsa tika notiesāta uz 25 gadiem nometnē Sibīrijā. Viens no brāļiem pieteicies vācu leģionāros, tēvs bijis VEF dibinātājs.
«1949.gada 25.martā mūs saņēma ciet un izsūtīja uz Amūras apgabalu. Kā jau visu inteliģenci, lai padomju varai būtu vieglāk valdīt pār tautu,» atceras Tipaine.
Ar nāvi uz Tu
Kad Stradiņa slimnīcas morgā nonāk mirušais, kuram jāveic autopsija, sirmā kundze saņem zvanu, sēžas sabiedriskajā transportā un no Juglas dodas uz Pārdaugavu.
Par vienu mirušā autopsiju viņa saņem 20 eiro...Nedēļā - viens, vai divi mirušie...
Padomju laikos gan esot bijis savādāk, tad autopsijas bijusi jāveic simtprocentīgi visiem mirušajiem. Vēlāk nosprieda, ka nav jēgas graizīt visus, arī tos, par kuru nāvi viss ir skaidrs.
Lieki piebilst, ka uz šo profesiju jaunie neraujas, kā uz jurista vai datorspeciālista amatiem. Nāk vienīgi tie, kam šis darbs ir sirdslieta, tāpat kā Tipainei.
«Daudz jāmācās, maza samaksa un liela atbildība,» Tipaine nosauc kombināciju, kas mūsdienu jauniešiem noteikti nešķiet saistoša.
«Ārsts tomēr paļaujas uz mūsu slēdzienu. Mēs palīdzam ārstiem noskaidrot nāves cēloni. Bieži vien no izmeklēšanām vien tas nav skaidrs.»
Kā sieviete nonāk šādā profesijā?
Autopsijas laikā visi cilvēka orgāni tiek izņemti, pārgriezti, izmeklēti makroskopiski un mikroskopiski.
Kad 1956.gadā Tipaine atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā, Medicīnas institūtā izsūtītos neņēma. Arī darbā šī iemesla dēļ iekārtoties bija grūti. «Ja pateica, ka esi bijis izsūtīts, tevi nekur neņēma,» atceras Tipaine.
Tad pats Pauls Stradiņš esot viņu paņēmis pie rokas un aizvedis uz savu slimnīcu, pateicis, ka viņa te strādās. Tā Tipaine uz pusslodzi sākusi strādāt operāciju zālē par operācijas medmāsu. Ar milzīgu neatlaidību vēlāk tika Medicīnas institūtā, sāka mācīties, paralēli turpinot strādāt ķirurģijas nodaļā.
«Patologanatomija ir visas medicīnas pamatā. Ārstam tā ir jāzina, jo viņam jāzina, kas cilvēkam ir iekšā, un kas kurā orgānā notiek, kad pacients viņam sūdzas par sāpēm vai citiem simptomiem. Ja kāds to slikti zina, tas ir slikts ārsts,» saka Tipaine.
Viņā šī specialitāte raisījusi milzu interesi. Pēc institūta pabeigšanas Tipaine palikusi strādāt savā specialitātē, paralēli strādājot par pasniedzēju Medicīnas institūtā.
Kādos gadījumos tiek veikta mirušā autopsija? «Ārsts cilvēku ārstē, ārstē, bet viņš nomirst. Ja tas ir labs ārsts, tad viņu interesē, kas bijis nāves iemesls,» skairo Tipaine.
Turklāt mirušā tuvinieki mēdzot būt visādi. Gadoties tādi, kas par katru cenu nevēlas, lai viņa mirušais radinieks tiktu «graizīts», bet vēlāk ņem un uzraksta sūdzību par ārstiem. «Ja autopsija nav veikta, jāiet uz kapiem un jārok ārā!» saka Tipaine.
Tagad gan vairs neviens mirušos no kapiem ārā nerokot, bet padomju laikos tā noticis diezgan bieži.
Tipaine strādā tikai ar tiem mirušajiem, kuri aizsaulē aizgājuši, ārstējoties slimnīcā. Ja kāds mājās nokritis ar sirdstrieku, iebraucis kokā vai nokritis pa kāpnēm, tad tur darbs ir tiesu medicīnas ekspertiem. Viņu darbs pēc savas būtības ir līdzīgs, bet nesalīdzināmi psiholoģiski grūtāks. Arī tad, ja parastajiem patologanatomiem rodas šaubas vai aizdomas, ka bijusi vardarbība, mirušais tiek sūtīts pie tiesu medicīnas ekspertiem, kuriem «papīru lietas» esot atšķirīgas. Tipaine savulaik aicināta nākt strādāt tiesu eskpertīzē, bet atteikusies, jo «tur ir darīšana ar daudz smagākiem gadījumiem» - sakropļotiem cilvēkiem u.t.t. Arī Zolitūdes traģēdijā bojāgājušos pētījuši tiesu medicīnas eksperti.
Tipaine slavē tehnoloģiju attīstību – tagad strādāt esot daudz vieglāk, nekā padomju laikos, kad viss bija ļoti primitīvi. Parādījušies jauni mikroskopi un citas iekārtas, kas ievērojami atvieglo darbu.
«Šīs jomas speciālisti Latvijā ir ļoti augstas klases, arī ārstu līmenis mums ir ļoti augsts. Gadās jau arī pavirši ārsti, bet tā ir visās profesijās,» spriež Tipaine.
Mūžīgs nav nekas
Vai cilvēkam ir dvēsele? «Šķiet, ka ir gan.» Par to, ka cilvēka dvēseles svars ir 21 grams, gan Tipaine nav pārliecināta. Arī par to ne, ka cilvēka orgānus reiz simtprocentīgi varēs aizstāt ar mākslīgajiem, un cilvēks dzīvos mūžīgi. Runājot jau gan, ka arī smadzenes drīz varēšot aizstāt. «Bet, dzīvo nu ar svešām smadzenēm!»
Parasti cilvēki, ieraugot savā priekšā mirušu cilvēku, krīt panikā. Vai profesija ir izmainījusi Tipaines attieksmi pret nāvi?
«Pie visa cilvēks pierod. Bet tas nenozīmē, ka pret nāvi kā tādu būtu kļuvusi vienaldzīga. Viena lieta ir darbs, cita – sadzīve. Skaidrs, ka uz to lietu skatos vienkāršāk, mierīgāk, nekā citi. Mūžīgs jau nekas nav. Cik tad ilgi sirds var darboties, reiz viņa apstājas,» smaida Tipaine.
Tagad jau cilvēka mūžs esot garš, ja vien nav nekādu saslimšanu. Nāves iemesli, gadiem ejot, nemainoties. Tie ir dažādi audzēji, sirds asinsvadu saslimšanas. Salīdzinot ar padomju laikiem, mazāk esot infekcijas slimību upuru. Aizvien biežāk nāves iemesls ir dažādi audzēji. Kāpēc? Stress, liela nozīme ir ēšanas režīmam un paradumiem.
«Saviem pazīstamajiem saku, lai neklausās, ka nedrīkst ēst to un šito. Tagad katrs var runāt un rakstīt tādas muļķības, kādas vien ienāk prātā. Piemēram, visi kliedz, ka nedrīkstot ēst cukuru. Ražotāji ir ieinteresēti pārdot cukura aizvietotājus. Bet, ja cilvēks neēd cukuru, tad aizkuņģa dziedzerim nav, ko darīt, tas atrofējas, un cilvēks saslimst ar cukura diabētu. Jāvadās pēc tā, ko organisms prasa. Ko tas prasa, tas arī jāēd. Manam tēvam lielākais gardums bija sacepts speķis, viņš taukus ēda karotēm un nodzīvoja ilgu mūžu,» saka Tipaine.
Ko Tipaine domā par situāciju Latvijā un Eiropā šodien? «Neko sliktu negribu teikt. Viss taču iet uz labo pusi, vai ne?»
