Ir pagājusi tieši nedēļa, kopš vakara, kad sociālos tīklus un ziņu portālus burtiski uzspridzināja ziņa, ka Saulkrastos pazudis gandrīz trīs gadus vecs puika – izgājis no sētas kopā ar kaimiņu suni un vairs nav atgriezies. Suns pārnācis viens.
Redzēju māti, kura ceļa vidū ar sedziņu rokās gaida savu mazuli; nekad negribētu būt viņas vietā (26)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Cilvēki zibenīgi nodeva informāciju viens otram, un dažu stundu laikā Saulkrastu kooperatīvā «VEF-Biķernieki» un tā apkārtnē tika noorganizēta viena no vērienīgākajām meklēšanas operācijām pēdējā laikā.
«Man mašīnā brīvas trīs vietas. Tūlīt izbraucu no Kuldīgas», «Vai ir kāds, kurš uz Saulkrastiem dodas caur Juglu?» šāda «sasaukšanās» dažādās interneta vietnēs bija vērojama visas nakts garumā.
Cilvēki līdz pat rītam brauca meklēt mazo Rūdolfu – no Kuldīgas, no Ventspils, no Cēsīm...Vienā vakarā Latvija šķietami kļuva maza kā silta mēteļa kabta, un cilvēki – viens otram tuvi, palīdzēt griboši un varoši.
Tagad Rūdolfs jau atkal sprigani bauda pēdējās vasaras dienas, bet portāls «Apollo» devās pie viena no brīvprātīgo organizācijas «Bezvests.lv» biedriem – Aleksandra Bogdanova, lai atsauktu atmiņā tās nakts notikumus.
Gatavi doties meklēt jebkurā diennakts laikā
Tieši, pateicoties «Bezvests.lv» pašaizliedzīgajam darbam, Rūdolfa meklēšana veicās ātrāk, organizētāk un pārdomātāk. Organizācija, kura šobrīd apvieno aptuveni 150 biedrus, regulāri trenējas, lai nepieciešamības gadījumā būtu gatavi tikt galā ar visdažādākajām situācijām.
Aleksandrs ir «Bezvests.lv» biedrs jau divus no kopumā septiņiem organizācijas pastāvēšanas gadiem. Zvērināts advokāts, ar militāra cilvēka skarbumu, staltumu, spēcīgu rokasspiedienu un labsirdīgu dzirksteli acīs brīžos, kad runājam par Rūdolfa atrašanas mirkļiem. Organizācijai pievienojies, jo gribējis darīt ko labu.
«Katrs izvēlas sev sabiedrību, kāda viņam ir apkārt. «Bezvests.lv» nav neviena cilvēka, kurš dzīvotu tikai sev.Tie visi ir cilvēki ar lielu sirdi. Biju priecīgs, ka mani uzņēma. Priecē, ka šeit neviens neko neprasa – cik vari, tik palīdzi. Mūsu organizācijas iekšējā atmosfēra ir smaidīga, mēs esam kā brāļi un māsas,» stāsta Aleksandrs.
Viņam mašīnā stāv gumijas zābaki, lietus mētelis, un bikses, lai katrā diennakts laikā būtu gatavs izbraukt palīdzētu meklēt pazudušos.
Aleksandrs stāsta, ka «Bezvests.lv» par pazudušajiem tuvinieki parasti paziņo, piezvanot. Diemžēl, esot arī daudz maldinošu zvanu – kādam tikai liekas, ka radinieks pazudis. Lai atsijātu šādus gadījumus, tiek uzdota virkne jautājumu, lai saprastu, ka tiešām nepieciešams uzsākt meklēšanu.
Esot gadījumi, kad ar organizācijas palīdzību savas problēmas mēģina risināt šķirteņi. No vīra aiziet sieva, un viņš mēģina organizāciju izmantot savos intrigu pinekļos. Zvanu ir daudz, puse no tiem - viltus zvani.
«Visi zinājām, kurp braucam»
Aleksandram pagājušā ceturtdiena ne ar ko īpašu neatšķīrās no citām darba dienām – darbs advokāta birojā. Taču, vakarā, ieskatoties sociālās saziņas tīklā «Facebook», Aleksandrs «Bezvests.lv» profilā ieraudzīja informāciju, ka pazudis mazais. Bērns bija aizgājis nezināmā virzienā jau ap sešiem, Aleksandrs šo vēsti uzzināja ap deviņiem.
«Nepaēdis vakariņas, metos mašīnā un ap pulksten desmitiem jau biju Saulkrastos,» atceras Aleksandrs. Priekšā jau pulcējās daudz cilvēku , kurus bija aplidojusi satraucošā vēsts. Aleksandrs lēš, ka uz vietas varēja būt ap 160 meklētāju.
Iebraucot Saulkrastos, bija manāma mašīnu plūsma, kas brauca vienā virzienā: «Neko nejautājot viens otram, mēs visi zinājām, kurp braucam,» atceras Aleksandrs.
«Latvijas cilvēki ir atsaucīgi. Vienaldzīgo tur nebija. Tie visi bija cilvēki ar lielo burtu».
Uz jautājumu, ar ko skaidrojams, ka šoreiz atsaucās tik ļoti daudz cilvēku, Aleksandrs min, ka, iespējams, iepriekšējā reizē, kad pazuda mazais Hugo, daudzi kaut kādu iemeslu dēļ izlēma nebraukt meklēt, taču sirdsapziņa pēc tam viņus kremta, tāpēc, lai sevi attaisnotu, viņi brauca šoreiz..
«Vēlme palīdzēt mīt katrā no mums. Labi, ka cilvēki atļaujas tai beidzot sekot,» saka Aleksandrs.
Mammai zemapziņā bija palicis krūms
Aleksandrs stāsta, ka pirms meklēšanas darbu uzsākšanas runājis ar vecākiem. Mammai zemapziņā bija palicis krūms, aiz kura pēc viņas domām bija paslēpies mazulis. Viņa uzskatījusi, ka visu laiku, kamēr runājās ar kaimiņieni, bērns atradies aiz šī krūma. Taču izrādījās, ka bērna tur nav, mamma metās pakaļ velosipēdam un sāka viņu izmisīgi meklēt kopā ar vietējiem iedzīvotājiem.
Kad sāka organizēt meklēšanas operāciju, visiem pa priekšu tika palaistas trīs kinologu brigādes ar suņiem, lai tie varētu saost pēdas, kamēr smaržas un smakas vēl nebija sajaukušās ar meklētāju pēdām. Suņiem tika iedots apostīt Rūdolfa mantiņas.Pēc tam tika sadalīti meklēšanas kvadrāti – kilometru garumā un platumā.
Aleksandrs pirms meklēšanas darbu sākšanas mierinājis izmisušo bērna māti.
«Parasti šādās situācijās labi iedarbojas vienkārši vārdi. Ar loģikas palīdzību mātei iestāstīju, ka bērnu noteikti atradīsim, jo citādāk nekad nav bijis. Ir tik daudz cilvēku un bērnu neatrastu mēs neatstāsim.Ir fakts, ka viņu neviens nav nolaupījis, viņš pats ir kaut kur aizgājis, un mēs viņu noteikti atradīsim.Dzelžaina loģika.»
Brikšņos - kurpēs un svārkos
Aleksandrs saka, ka tajā dienā paveicies ar laikapstākļiem, jo nebija auksts, lietus arī nebija, un mazulis mežā nevarēja nosalt.
Aleksandra meklētāju grupā sākotnēji bija 20 cilvēki - kas vēlāk pieauga līdz 50, 60 cilvēkiem. Bija gan armijnieki, gan policisti, taču visvairāk - tieši cilvēki, kas bija atsaukušies informācijai sociālās saziņas tīklos un ziņu portālos.
«Es redzēju sievietes, kas bija atbraukušas svārkos un kurpēs. Viņas līda brikšņos meklēt mazuli. Cepuri nost!» saka Aleksandrs. «Tie bija ļoti aizkustinoši skati – tu redzi, ka cilvēks nebija gatavojies «pastaigai»pa mežu, viņam kājās bija šorti, basās kājās uzvilktas botas un mugurā parasts t-krekls. Viņš bija izmircis slapjajā zālē, bet turpināja brist pa mežu un meklēt - ļoti mērķtiecīgi – no desmitiem vakarā līdz pieciem rītā. Tas nozīmē, ka cilvēks bija gatavs ziedot savu veselību un laiku, tikai lai atrastu mazuli,» saka Aleksandrs.
«Iedomājieties skatu - parasts vasarnīcu komplekss, smilšains ceļš, mazi zemes gabaliņi ar mājiņām, un visur gar ceļa malām automašīnas – viena aiz otras. Cilvēku pūlis bija liels, un nakts pārvērtās dienā.»
Visātrāk bija ieradušies brīvprātīgie meklētāji no Rīgas, kas tika sadalīti pa grupām un «izmētāti» pa mežiem, taču cilvēki turpināja plūst visas nakts garumā.
Aleksandrs ar savu meklētāju grupu strādāja kvadrātā, kas atradās trīs kilometrus no zēna dzīvesvietas. Tā kā Rūdolfs pēc vecāku stāstītā ir liels staigātājs, tika izlemts meklēt arī piecu kilometru attālumā no viņa mājām.
«Bērna meklēšana vienmēr ir ļoti iespaidīgs notikums. Tieši, meklējot bērnus, mēs strādājam ar vislielāko rūpību.Ar bērniem viss ir savādāk. Rūdolfa meklēšanas gadījumā krūmāji, kur meklēšanas darbus veica Aleksandrs, bija briesmīgi – necaurstaigājami.
«Bet mūsu uzdevums bija pārmeklēt katru kvadrātmetru, jo bērns naktī varēja kaut kur nolīst un aizmigt. Atbildība bija liela.»
Sākotnēji cilvēki ķēdē tika nostādīti ar piecu metru distanci, bet Aleksandrs nolēmis to samazināt līdz diviem metriem.
«Bez paša galvenā uzdevuma - atrast bērnu - bija svarīgi arī pašiem nepazust un nesalauzt rokas, kājas,» saka Aleksandrs.
«Mežā viss ir citādāk, nekā teorijā. Ir nakts, viss izskatās vienādi. Ja cilvēku ķēde aiziet nepareizajā virzienā, tad tā arī nonāks pavisam ne tur, kur bija ieplānots. Vieta šādā gadījumā būs jāpārmeklē no jauna.»
Bīstams bijis fakts, ka visā apkārtnē bijuši dīķi un upes, apkārt klaiņojuši suņi.
Notikuma ēnas puse
Aleksandrs atzīst, ka paralēli pozitīvajām emocijām, ko sniedz visi palīdzēt gribētāji, gadoties arī tādi, kas vienmēr gatavi šādos gadījumos taisīt ap sevi nevajadzīgu ažiotāžu. Nakts laikā, piemēram, atskanēja informācija, ka pie upes atrasta cepure, kas vēlāk izrādījās nemaz nebija bērna.
Septiņos no rīta kāds paziņoja, ka bērns ir atrasts, taču tas bija pārpratums. «Tajā brīdī es Latvijas Radio tiešajā ēterā teicu, ka bērns ir atrasts, taču tā nebija taisnība.
Iedomājieties, ko tajā brīdī pārdzīvoja vecāki. Es redzēju māti, kas stāv ceļa vidū un ar sedziņu rokās gaida savu mazuli. Ja jūs redzētu mātes seju mirklī, kad paziņoja, ka Rūdolfs tomēr nav atrasts, jūs visu saprastu. Es nekad negribētu būt to vecāku vietā.»
Aleksandrs uzsver, ka šādos gadījumos uzpeld divu cilvēku kategorijas – vieni, kas labā nozīmē vēlas palīdzēt, viņiem liekas, ka zina, kā un kur meklēt. Otra kategorija, kas vēlas kaut ko iegūt uz svešas nelaimes rēķina. Piemēram, dažādi ekstrasensi, kas ārkārtas situācijās meklē veidus, kā sevi popularizēt. «Tas ir bēdīgi un nekrietni,» secina Aleksandrs.
Viņš neuzskata, ka ekstrasensi būtu jāuztver kā nopietns informācijas avots. Vienlaikus atzīst, ka daudzi cilvēki šodien tic ekstrasensiem, pateicoties dažādiem televīzijas šoviem, kas viņus popularizē.
Sajūta kā 18.novembrī Daugavmalā
Aleksandra meklētāju komanda bija izlēmusi, ka ķēdes malējais meklētājs uz kokiem karinās tualetes papīru, lai varētu ievērot to pašu trajektoriju atpakaļceļā. Taču izrādījās, ka atrast papīra gabalus kokos tumsā nav iespējams. Turklāt papīra rullis izmirka, papīra gabalus vairs nebija iespējams noplēst.
Aleksandrs meklējis visu nakti, taču pulksten deviņos viņam bija jābūt birojā, tāpēc viņš bija spiests doties atpakaļ uz Rīgu. Notiekošajam viņš tālāk sekoja līdzi internetā un radio – otrajā dienā meklētāju skaits jau bija pieaudzis līdz tūkstotim, cilvēki meklētājiem veda sviestmaizes, ūdeni.
«Spēja palīdzēt otram piemīt katram, neatkarīgi no viņa tautības, uzskatiem, dzimuma, vecuma.
Mēs bijām vienoti, viens uz otru paļāvāmies. Man šī vienotības sajūta ir sen pazīstama. Kad 18.novembrī kopā ar tūkstošiem stāvu Daugavmalā. Šeit ir tieši tas pats. Visus cilvēkus vada kopīgs mērķis – atrast bērnu. Kad mazulis atrasts. Tas varbūt slēpjas aiz piecām jūtām, metafiziskajā līmenī, bet tas prieks ir neizsakāms, tu viss iekšēji drebi. Tas ir jāpiedzīvo. Lai bērni labāk sēž mājās, protams, bet, ja gadījumā kādreiz nāksies braukt meklēt vēl kādu pazudušu mazuli, tas jāizjūt katram!» saka Aleksandrs.