Skolas formas. Par un pret (27)

Ideja par skolas formām ir dzīvotspējīga, un katru gadu aizvien jaunas skolas nolemj, ka viņu audzēkņiem jāstaigā formās. Tā kā tās pērk vecāki, nekāda iepirkumu procedūra tam nenotiek. Lēmumu par to, pie kā pasūtīt skolas formas, pieņem vecāku padome, parasti – kopā ar skolu. Pārējiem būtībā atliek vai nu piekrist, vai meklēt alternatīvas, kas ne vienmēr ir iespējamas.

«Man jaunākā (meita) šogad sāk iet skolā, un maijā direktore paziņoja, ka mums tagad būs formas. Tās nav no lētajām. Es neprotestēju pret formu kā tādu, bet šī forma ir dārga,» saka Babītes vidusskolas pirmklasnieces mamma Ilze Sedliņa. Viņas bērna klasē vairāki vecāki atteikušies no formas tērpu iegādes. Bet ir skolas, kur formas ir teju obligātas. Lai gan par tā nevilkšanu bērnu no skolas pasākumiem izraidīt nedrīkst. «Izglītības likums nosaka, ka jebkāda diskriminācija ir aizliegta, un ja bērns nav uzvilcis kādu daļu no formas vai kā, tad tas nevar būt iemesls, lai liegtu viņam piedalīties kādā no skolas pasākumiem. Tas būtu nesamērīgi,» saka Izglītības kvalitātes valsts dienesta Uzraudzības departamenta direktors Juris Zīvarts.

Dienests biežāk saņem sūdzības par skolas formu dārdzību. Ja vien iespējams, vecāki ne reti izvēlas tikai minimāli nepieciešamo – vestes ar logo un kaklasaiti zēniem, un sarafānu vai svārkus un vesti meitenēm.

Lielāko skolas formu piegādātāju cenu lapas liecina, ka par pamatskolas skolēna vesti jāmaksā līdz 24 eiro, līdzīgas cenas ir arī meiteņu svārkiem, bet sarafāna cena ir līdz pat 40 eiro. Džemperi un jakas ir vēl dārgākas – līdz piecdesmit eiro. Piemēram, Lielbritānijā skolas formas maksā 2-3 reizes lētāk, liecina britu valdības pasūtīts pētījums. Tur gan skolas formas ir obligātas un, izņemot privātskolas, tās ir arī visiem vienādas – pelēkas, zilas, melnas.

(Lielbritānijas dati – Lielbritānijas valdības pētījums, 2015)

Līdzīgus apģērbus kā pie britiem par salīdzināmu cenu var atrast arī Latvijas veikalos un internetveikalos, kuri piegādā preces uz Latviju. Taču Latvijā skolas izvēlējušās katra savu formu.

«Svārku daļas ir vienādas. Bet vestes nē. Es to saucu par latvisko kodu. Ja citiem ir 1001 pasaka, tad mums ir tikpat variāciju par tautastērpa svītrām, un to, kā vajadzētu izskatīties formām. Es domāju, ka Latvijā vairs nevienosies par skolas formu, kas būs vienāda,» saka SIA «skolasforma.lv» īpašniece Gunda Benefelde.

Atšķirīgais izskats, kopā ar nelielajām pasūtījumu partijām pamatā arī veido izstrādājumu augsto cenu, atzīst «de facto» aptaujātie uzņēmēji.

Atsevišķi ražotāji apmeklē skolas, mēģinot izrādīt savu produkciju, taču kopumā ne pārdevēji, ne pircēji nerunā par jūtamu konkurences spiedienu.

«Mēs esam kādas 4-5 firmas, kas ar to Latvijā nodarbojas, bet mums pa lielam ir sadalītas skolas, un mēs viens otram netraucējam,» saka SIA «Marlen Style» direktors Artūrs Konons. Uz jautājumu, vai firmas cīnās savās starpā, Konons atbild: «Nedaudz cenu politika ir, bet uz doto brīdi – tās cenas tādas kādas tās ir, viņas zemāk vairs nevar nolaist. Tad tas bizness tad tas bizness vairs nav rentabls. Uz doto brīdi viņš nav rentabls, bet zemāk vairs nevar, un tās cenas ir daudzmaz jau vienādas.»

Šis uzņēmējs, lai samazinātu izmaksas, aptuveni 70% produkcijas šuj sadarbības rūpnīcā Pleskavā, Krievijā. Bet arī šāds risinājums vairs lāga neatmaksājoties.

Cena ne vienmēr ir noteicošais, kad skolas un vecāki izvēlas savu tērpu piegādātāju. «Mēs skatījāmies pēc atsauksmēm, un kaimiņu skolas, kas jau izmantoja šo piegādātāju,» atklāj Ķekavas vidusskolas direktore Sandra Pugovka.

«de facto» izpētītais apliecina, ka skolas formu biznesā dominē pieci uzņēmumi. Viens no lielākajiem piegādātājiem ir SIA «skolasforma.lv». Viņiem apģērbus ražo SIA «Ameri», kas ir Rīgas vicemēra Andra Amerika sievas Gintas uzņēmums. Tiesa, starp skolām, kurām uzņēmums šuj formas, Rīgas skolu ir vien neliela daļa.

Nevienam no uzņēmumiem, kas šuj skolas formas, nav uzrādīts ne ievērojams apgrozījums, ne arī peļņa. Te arī jāņem vērā, ka, izņemot SIA «skolasforma.lv», pārējiem uzņēmējiem daļu apgrozījuma veido arī citas pozīcijas, piemēram, darba apģērbu ražošana.

(Avots - «Lursoft»)

Skolas ne pārāk bieži maina savus formu piegādātājus. Dažkārt mēģinājumi nomainīt piegādātāju beidzas vien ar atsevišķu vecāku spurošanos. Rīgas Centra humanitārās vidusskolas Atbalsta biedrības priekšsēdētāja Ilze Aksenoka stāsta, ka, savulaik, izvēloties piegādātāju, bijis svarīgi, lai tur var nopirkt gan šūtās, gan adītās formas daļas: «protams, ka šis piegādātājs nav akmenī iecirsts, ja nepatīk – bez jebkādām saistībām varam aiziet. Ik pa laikam ir kāds vecāks, kas pasaka -ka ir kāds cits uzņēmums, kas varētu šūt. Un tad mēs aicinām, lai rāda. Bet pa šiem gadiem nav bijis tā, ka būtu viens uzņēmējs, kas spēj piedāvāt abus šos produktu veidus.» Jāsaka gan, ka nu jau šādu salikumu spēj piedāvāt vairāki piegādātāji.

Tie, kas piegādātāju ir mainījuši, kā iemeslus sauc nepietiekamu kvalitāti, arī to, ka apģērbu vajadzējis tīrīt ķīmiskajā tīrītavā. Vēl viens iemesls – slikta apkalpošana un neiekļaušanās pašu norādītos piegādes termiņos. Ādažu vidusskola nomainījusi piegādātāju vairākas reizes. Astoņu gadu laikā vienu reizi formu šuvēju mainījusi arī Andreja Pumpura pamatskola.

«Sākumā viņiem bija cits materiāls un piedāvājums, bet, tad, kad viņi sāka mainīt, vecāki protestēja (..),» saka Andreja Pumpura Rīgas 11.pamatskolas direktore Renāte Linde.

Skolas formu jautājumam ir pieskārusies arī Konkurences padome un Tiesībsargs. Viens no secinājumiem ir – forma nedrīkst būt pārlieku dārga, jo pretējā gadījumā to varētu uzskatīt kā netiešu maksājumu par izglītību.