Kampaņas «Mēs darītu tāpat!» reklāmas seja - atklāti par tās veidošanas aizkulisēm

Dita Deruma
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Publicitātes foto

Pretrunīgajā ANO Bēgļu aģentūras pārstāvniecības Latvijā un reklāmas aģentūras «DDB Latvia» kopīgi veidotajā kampaņā bēgļu atbalstam «Mēs darītu tāpat, mēs bēgtu»  ne visi tajā redzamie «Latvijas sabiedrības pārstāvji» iesaistījušies kā dedzīgi tās sludinātā saukļa aizstāvji. Pēdējās dienās interneta vidē parādījies Kristīnes Geidas stāstījums par dalību šajā kampaņā. Savā blogā meitene, kura tagad saņem asu sabiedrības nosodījumu kā saukļa «Mēs bēgtu!» sludinātāja, skaidro, ka , izrādās, «neko daudz  par reklāmas projekta tēmu un realizāciju no to veidotāju puses nav bijusi informēta», viņu saistījusi doma, ka varēs pavērot, kā kolēģi strādā un iegūt papildus ienākumus.

Portāls «Apollo» sazinājās ar Kristīni, kuras seja ar uzrakstu «Mēs darītu tāpat, mēs bēgtu!» tagad rotā neveiksmīgās kampaņas plakātus.

Kristīne stāsta, ka šajā projektā piedalījusies ar kādas reklāmas aģentūras starpniecību, kuras datu bāzē glabājušās viņas fotogrāfijas.

«Ar konkrētās kampaņas veidotājiem un attiecīgo reklāmas aģentūru [«DDB Latvia»- aut piez.] man nav nekāda saistība. Informāciju par to, kas ir kampaņas veidotāji, uzzināju tikai procesa laikā. Tas bija apmaksāts darbs kā modelei, līdzīgi, kā tas notiek, piemēram, matu kosmētikas reklāmās,» stāsta Kristīne.

Vienlaikus viņa piebilst, ka tomēr būtu nepareizi teikt, ka visa atbildība par to, ka viņas seja tagad gozējas uz šīs akcijas plakātiem, jāuzņemas tikai projekta autoriem.

«Neviens jau mani ar varu neaizvilka fotografēties. Es pilnībā uzņemos atbildību par to, ka procesa gaitā, kad jau sapratu, kāda ir reklāmas kampaņas tēma, un, ka nepiekrītu, kā tā tiek veidota – nepiecēlos un neaizgāju,» atzīst Kristīne.

Viņa skaidro, ka problēma vairāk slēpjas pašā saknē - brīdī, kad šis darbs viņai tika piedāvāts, informācija par to bija gaužām skopa, un, kā beigās izrādījās, arī nepatiesa. Projekta dalībniekiem ticis piedāvāts piedalīties fokusgrupas intervijā, kuru bija paredzēts filmēt un vēlāk pārvērst sociālā kampaņā/reklāmas materiālā, kuras «temats saistīts ar kādu aktuālu tēmu integrācijas jomā».

«Protams, gadījumā, ja mēs visi fokusgrupas interviju interpretējam kā kvalitatīva pētījuma metodi, kurā svarīgs ir katra dalībnieka patiesais viedoklis konkrētā jautājumā, nevis reklāmas materiāliem safabricētu informāciju, kurā tiek uzdoti jautājumi, skaidri zinot, kādām galarezultātā ir jābūt atbildēm, to var saukt gan par manipulāciju ar mums- kampaņas dalībniekiem, gan gala rezultātā - arī sabiedrību, kurai tiek barots, ka tas ir bijis apzināts šo konkrēto cilvēku viedoklis,» saka Kristīne.

Diskusijā piedalījušies četri cilvēki vairākās grupās, kur moderators uzdevis jautājumus saistībā ar bēgļu tēmu. Diskusijas dalībniekiem ļauts pašiem brīvi izteikt savu personīgo viedokli. Tās noslēgumā rādītas fotogrāfijas ar konkrētiem cilvēkiem, kas šobrīd ir bēgļi, komentēta viņu situācija, un pēc tam uzdots jautājums – «vai mēs viņiem palīdzētu?»

«Domāju, ka uz jautājumu, vai tu kādam palīdzētu, noliedzoši spētu atbildēt tikai ļoti ciniska persona, un tas neparāda absolūti neko par šo daudzpusīgo tematu,» saka Kristīne.

Pēc Kristīnes stāstītā, reklāmas kampaņā tika iekļauts tikai pēdējais jautājums. Iesildošos jautājumus, kas bija vienīgie, kas daudzmaz pauda diskusijas dalībnieku viedokli šajā komplicētajā jautājumā, kampaņā neiekļāva.

«Domāju, ka nomelnot visus šīs kampaņas veidotājus arī nav pareizākais situācijas risinājums,» spriež Kristīne.

«Es tiešām no sirds ticu, ka mūsu sabiedrība vēl ir spējīga domāt, spējīga pati pieņemt lēmumus un noformulēt sakarīgu viedokli. Tāpēc šāda tipa kampaņām ir jābūt, jo bēgļu jautājumu mēs nevaram akli ignorēt, tikai tā iemesla dēļ, ka mums tas šķiet neērts. Ir jādiskutē, taču, vai konkrēti tādā veidā, kā tas tika realizēts, es dziļi šaubos.»

«Kampaņa, kas skaidri norāda, kādam ir jābūt viedoklim šajā kontekstā, kampaņa, kas aizskar tos, kas ir cīnījušies par mūsu trauslo neatkarību, kampaņa, kas, zinot par mūsu šī brīža ģeopolitiski saspīlētajām attiecībām ar kaimiņvalsti, pauž skaidru «mēs bēgtu» vēstījumu, nē, tas, manuprāt, tikai veicina sabiedrības šķelšanos un piemet uguni jau tā netolerantajai attieksmei vienam pret otru,» uzsver Kristīne.

Arī solīto e-pastu ar to, kāda tad kampaņa izskatīsies, lai varētu apstiprināt savu dalību pirms tā tiks «palaista» Kristīne tā arī nesaņēma.

Uz jautājumu, vai Kristīne zina, kā šajā reklāmas kampaņā nonākuši pārējie tās dalībnieki, viņa atbild noliedzoši, šos cilvēkus viņa neapzīst.

«Es no sirds mīlu savu valsti, bagātīgais latviskais kultūras mantojums ir daļa no manas identitātes. Ja man kāds censtos to ar varu atņemt, būtu sajūta, ka tiek izrauta kāda daļa no manis pašas. Mūsu senči ir cīnījušies par šo valsti ar savām dzīvībām, ar sviedriem un asinīm, ar upurētu ģimeni, mājām un sevi pašu. Vai es bēgtu, es patiesi nezinu… ja man uz rokām būtu trīs mazi bērni, droši vien, ka, jā, es neriskētu viņu dzīvības iemainīt pret nepareizi pieņemtiem politiskiem lēmumiem. Ja es būtu viena, jauna, stipra un redzētu, kā mans ieguldījums var vērst situāciju par labu, nē, tad nebēgtu – cīnītos. Neuzskatu, ka esmu īstā persona, kam jāuzdod šis jautājums. Man kā sievietei doma par jebkāda veida cīņu, karu, fiziskām un garīgām sāpēm šķiet šķebinoša. Es droši vien darītu visu, lai izvairītos no tā, ka mana ģimene, draugi, tuvie cilvēki jebkādā veidā tiek sāpināti. Tāpat arī uzskatu, ka, lai arī kāda būtu katra indivīda personiskā izvēle kara gadījumā – bēgt vai palikt – mūsu jaunā valsts tik un tā būtu zaudētājas lomā,» atklāti savu viedokli pauž Kristīne.

Viņa uzskata, ka arī jautājums par bēgļiem nav viennozīmīgs.

«Es nepiekrītu viedoklim, ka mēs uz viņiem skatāmies kā uz kopumu – «bēgļiem» – cilvēku masu, kas mūsu valstij rada neērtības, nevis uz dzīviem cilvēkiem, kas patiesi bēg no šausminoša kara. Ne vienmēr tas, ko mēs nesaprotam, ir slikts. Cits aspekts ir pēdējā laika terora akti Eiropā un ar tiem saistītais konteksts.

Man patika salīdzinājums, ko pirms kāda laika izteica ungāru žurnālists, «ja es jums nosūtītu kasti ar smalkām konfektēm, un pateiktu, ka viena no tām ir saindēta, ko jūs darītu? Vai jūs tiesātu konfektes, domādams, ka dzīvē viss notiek, kā tam jānotiek un, ja būs lemts, jūs mirsiet, vai arī jūs izmestu visu kasti miskastē?» Es personīgi domāju, ka Eiropa absolūti nav atrisinājusi, kā tikt galā ar šo komplicēto problēmu, un muļķīgi būtu vilkt tiešas paralēlas ar vēsturi, kad, piemēram, kara gadījumā arī mēs, latvieši, bijām spiesti bēgt uz citām valstīm,» tā Kristīne.

Portāls «Apollo» sazinājās ar reklāmas aģentūru «DDB Latvia», lūdzot skaidrojumu par kampaņas dalībnieku atlasi, diskusiju un kampaņas veidošanu. «DDB Latvia» solīja tuvākajā laikā sniegt savu skaidrojumu.

Jau ziņots, ka aģentūra «DDB Latvija» kā ANO Bēgļu aģentūras (UNHCR) radošā partnere nolēmusi pārskatīt turpmāko kampaņas «Mēs darītu tāpat!» komunikāciju.

«DDB Latvija» vadītājs Andris Rubīns norādīja, ka, vērtējot sabiedrības reakciju, redzams, ka tās vēstījumi un galvenie mērķi ir pārprasti.

«Temats ir tiešām aktuāls, sarežģīts un jūtīgs. «DDB Latvija» komandas vārdā atvainojamies visiem, kurus šī kampaņa ir aizskārusi. Ņemot vērā radušos situāciju, «DDB Latvija» kā UNHCR radošais partneris ir nolēmusi pārskatīt turpmāko kampaņas komunikāciju un veikt nepieciešamās izmaiņas, lai novērstu pārpratumus nākotnē,» sacīja Rubīns.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp

Tēmas

Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu