Māris Sants: Esmu sevi pieņēmis, bites man vairs nedzeļ

FOTO: Foto:No personīgā arhīva

Mācītājs, psihoterapeits Māris Sants ir viens no tiem vairāk nekā 100 tūkstošiem izceļotāju no Latvijas, kuri savu mājvietu  atraduši Lielbritānijā. Māris šeit pārcēlās pirms astoņiem gadiem, neizturot Latvijas sabiedrības neiecietības slogu.

Izcils vārda meistars, godīgs pret sevi, apkārtējiem un pasauli - tādu es Māri iepazinu pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad viņš vēl vadīja dievkalpojumus Rīgas Anglikāņu Svētā Pestītāja baznīcā Rīgā. Londonā Māris joprojām strādā par psihoterapeitu, darbojas ar bezpajumtniekiem, dievkalpojumus tagad vada reti, toties pievērsies gleznošanai.

Ja tic austriešu filozofam Ludvigam Vitgenšteinam, kurš saka, ka «manas valodas robežas apzīmē manas pasaules robežas», tad Māra pasaules robežas ir tāls horizonts - nesasniedzams, vienmēr priekšā.Tagad Māris šīs robežas paplašinājis, vārdos nepasakāmo papildinot ar vizuāliem tēliem. Un vēl - viņš nolēmis Londonas centrā audzēt bites...

Māris šodien ir ļoti emocionāls. Viņš ir atradis bišu saimi, kuru gatavojas pirkt. Esot tikai jāatrod kāds, kurš palīdzēs tās atvest. Vajagot vienu drosmīgu cilvēku, jo ceļš esot tāls – no Bristolas līdz Londonai. Bites jāved naktī, tad tās guļ. Visu ceļu būšot jābrauc maskā – ja nu notiek avārija un bites izkļūst no stropa.

Vai tu šodien esi kaut ko uzgleznojis?

Šodien neesmu. Bet esmu uzzīmējis vienu zīmējumu, varu tev parādīt. (Māris rāda zīmējuma skici, tas esot kāds labs viņa draugs. «Tas tikai tā – rokas trenēšanai, lai roka neaizmirst zīmēt,» saka Māris un šķirsta savu skiču grāmatu ar cilvēku sejām – londoniešiem, vietējiem imigrantiem, draugiem, paziņām, svešiniekiem...)

Pikaso teicis, ka gleznošana ir cita veida dienasgrāmatas rakstīšana. Ko tev nozīmē gleznošana?

Gleznot man nozīmē mīlēt. Veids, kā mīlēt konkrētas lietas, cilvēkus, pasauli. Cilvēku, kuru es gleznoju vai zīmēju, es noteikti tajā brīdī viņu mīlu. Man patīk pētīt cilvēku, kuru zīmēju, domāt, kas viņš ir.

Kā tu pirms tam mīlēji cilvēkus un pasauli – caur saviem sprediķiem?

Sprediķis ir kas cits. Sprediķa laikā es to piedzīvoju konkrētajā mirklī. Es ļaujos konkrētā brīža iekšējam piedzīvojumam un ļauju visiem apkārtējiem būt par tā daļu. Tāpēc es nekad iepriekš nerakstu sprediķus. Tad pazūd brīža vienreizīgums. Es nevaru atkārtot sprediķi, jo tas nekad nebūs vienāds. Tagad sprediķoju reti. Reizi trijos mēnešos, angļu valodā.

Vai ir kas tāds, ko vārdos nevari pateikt, bet vari uzgleznot?

Jā, vairums manu gleznu ir par to, ko es nevaru pateikt. Ja es to pateikšu, tas būs pliekani, taču, ja uzgleznošu, būs pa īstam. Savukārt bieži vien, to, ko var pateikt, nevar uzgleznot. Tās ir pretējas lietas.

Kā tu sāki gleznot?

Visu mūžu esmu gribējis to darīt. Mans tētis savulaik fotografēja un šo to arī mazliet zīmēja un gleznoja. Kad man bija vienpadsmit, divpadsmit gadi, viņš teica: «Tu taču nevari taisnu līniju novilkt, Māri!Kas no tevis iznāks!»Tā es arī noticēju, ka viņam ir taisnība, ka es nevaru to izdarīt. Visu dzīvi nezīmēju. Mazliet pazīmēju vien tad, kad auga mani bērni. Izrādījās, ka man tīri labi sanāk, tās ilgas palika. Pirms pieciem gadiem es sapratu, ka gribu zīmēt pa īstam. Man šeit Londonā nespīdēja nekāds labais darbs, karjeras nekādas nebija, strādāju kafejnīcā Soho. Sāku darīt to, ko vienmēr esmu gribējis, par ko visu mūžu esmu sapņojis.

Sāku mācīties gleznot pie sava skolotāja – turka. Viņš Turcijā septiņus gadus sēdējis cietumā par cilvēktiesību aizstāvēšanu, savulaik smagi spīdzināts. Ļoti gaišs un atvērts cilvēks, prasmīgs skolotājs, viņš mācījies mākslas pedagoģiju. Mācījos pie viņa gandrīz divus gadus, tad iestājos koledžā.

(Mārim bijušas jau trīs izstādes, viņa gleznas cilvēki pērk. Dārgākā pārdota par 500 sterliņu mārciņām – aut.piez.)

Ko tu šobrīd glezno?

Šobrīd mokos ar vienu portretu. Gleznoju viņu jau trīs mēnešus un nevaru pabeigt. Tas ir pasūtījuma darbs – arābs, kurš strādā vietējā veikalā, pasūtīja savas mātes portretu. Tā ir sieviete, kas visu mūžu dzīvojusi karā. Pirms pusotra gada viņa nomira no infarkta. Tagad viņai būtu 56 gadi. Viņas dēlam ir 38. Esmu jau gleznojis viņa meitiņu, arī tā glezna man aizņēma daudz laika. Mātes fotogrāfija ir ļoti nekvalitatīva (Māris man rāda nepabeigtu portretu - skarbas arābu sievietes vaibsti, tiešs, stingrs skatiens – aut.piez.)

Bildes ir tik sliktas kvalitātes, ka krāsas sejā man jāizdomā pašam, es varu paņemt gaišo un tumšo un formu, bet krāsas jāizdomā pašam, jo, ja es gleznošu viņu krāsās, kādas ir fotogrāfijā, viņa izskatīsies mirusi. Gleznošu viņu ar mazbērnu rokās. Lūk, viņa pēdiņas, bērniņš ir viņai piekļāvies.

Amerikāņu rakstniece Sūzija Kasema saka: «Nekad neskaties atpakaļ pagātnē. Pagātne ir pagājusi. Nākotne ir kā tukšs audekls. Tikai tev ir vara padarīt šo audeklu par brīnišķīgu gleznu.» Vai tu šodien mēdz skatīties atpakaļ pagātnē?

Man šķiet, es to daru pārāk bieži. Daudz par to domāju. Man bijusi ļoti skaista bērnība. Protams, ne visa, jo katram bērnībā ir savas sāpes. Savā 50 gadu jubilejā es uzgleznoju šo.

Māris rāda iekapsulētu savas bērnības fragmentu – bruģētu ielu, divas vecas mājas un ielas vidū – ūdens pumpis. Atmiņā ataust kaut kas no itāļu neoreālisma filmām – gaismēnu saspēle, sastingusi sajūta. Māris stāsta, ka tā ir tagadējā Kalvenes iela Aizputē, kura agrāk bijusi Komjaunatnes iela. Māris esot sapnī redzējis šo ielu ...ar ūdens pumpīti vidū. Tagad tur viss izskatoties citādāk, brālis atsūtījis fotogrāfiju.

Tajā mājā dzīvoja vecāsmammas māsīca. Kad man bija trīs gadi, mēs ar brāli turp gājām, nezinu, ko mums toreiz tur vajadzēja. Bija jūnijs, ļoti karsts. Un mamma ļāva iet pie tā ūdens pumpīša un mazgāt seju.

Šajā brīdī iezvanās telefons. Tas ir Māra draugs Džeremijs. Viņš palīdzēs atvest bites. Abi ilgi un priecīgi pārrunā brauciena detaļas. Māris beidz sarunu ar izsaucienu: «Man būs bites!» Savukārt, es pastāstu, ka, arī man ik pa laikam atmiņā ataust līdzīgas iekonservētas bērnības dienu sajūtas, kuras glabā kāda noteikta vieta. Piemēram - ziema manas mājas pagalmā - tuvojas pavasaris un virs kanalizācijas akas ir saulē nedaudz atkusis sniegs un plūst ūdens tērcītes. Un, kaut arī pavasaris vēl tālu, es pēkšņi skaidri zinu, ka tas tuvojas, es to jūtu, sasmaržoju, izgaršoju...

Tu man tikko ierosināji ideju gleznai...Zini, jaunībā cilvēki ir ar šausmīgām ambīcijām un prasībām. Liekas, ka viss ir jāsasniedz un jādzīvo ļoti pareizi. Kad kļūsti vecāks, sāc pamazām sevi pieņemt. Kad tu pieņem sevi, tu pieņem savu bērnību. Liekas, bērnībā izglītība nebija vajadzīgā, un bija padomju vara, un vecāki nebija blakus tik bieži, cik gribētos. Bet tu kļūsti vecāks un sāc bērnībā saredzēt ārkārtīgi daudz laba, skaista - to, kas man šodien dod spēku un prieku dzīvot. Piemēram, man ar tēti bija kopīgi gājieni pie bitēm, toreiz man tas nemaz tā nepatika. Toreiz man nebija tās sirsnības un maiguma pret bitēm, kā tagad. Tas bija pienākums. Tagad bites ir kaut kas, kas mani saista ar pasauli. Es varu tās ņemt ar kailām rokām, un viņas man nekož. Bērnībā es to nebūtu varējis.

Tā ir spēka apziņa, nav vairs trauksmes par to, ka tev jābūt kaut kādam citādam. Tagad, kad esmu sevi pieņēmis tādu, kāds esmu, esmu sadraudzējies ar bitēm, tās vairs man nekož, un man nav bail no viņu dzēlieniem..

Vai ir kas tāds, ko tu vēlētos atgriezties pagātnē un izlabot, padarīt citādu?

Kad es sevi vēl nepieņēmu kā geju, es noteikti vairs nevainotu tajā savu mammu un tēti, kā toreiz. Es to neteicu, bet iekšēji viņus par to vainoju, un mana attieksme noteikti bija manāma. Es noteikti nekad negribētu arī sevi vairs nepieņemt. Bet, laikam jau tas ir tāds process, kuram bija jāiziet cauri. Man liekas, ka manam tētim un mammai bija ļoti sāpīgi tajā agrīnās manas jaunības posmā, kad es, «pareizais kristietis» būdams, centos pats sevī to apkarot. Un «pareizais kristietis» toreiz vainoja apkārtējos, ka netiek ar sevi galā. Otra lieta – agrīnā jaunībā es nepieņēmu sievieti kā mācītāju, arī to es tagad ļoti nožēloju. Tā kā es nepieņēmu sevi, man bija jāklūp virsū arī visiem citiem. Ja es spētu, es to gribētu mainīt...

Tev visu mūžu bijušas ļoti tuvas un īpašas attiecības ar mammu. Ko tavā dzīvē nozīmējusi tava mamma?

Mana mammīte man devusi dvēselisku attieksmi pret pasauli. Viņa visu bērnību mums dziedāja tautasdziesmas, pie tam tādas, kuras varbūt pat nav nekur pierakstītas. Viņu varētu uzskatīt par tautas teicēju.

Atceros, ka reiz mamma mūs, trīs brāļus, piecos vai sešos no rīta uztrieca augšā un teica: «Braucam sēnēs!» Nu kādās sēnēs sešos no rīta? Bet viņa saka – es gribu, lai jūs redzat, cik šorīt skaisti meži! Un mēs visi ar riteņiem braucām sēnēs. Vai arī - ir pavasaris – atkal agrs rīts, un viņa mūs uzmodina un saka – jāiet lakstīgalas klausīties! Patiesībā dulla māte, vai ne?Bet ar tādu attieksmi pret pasauli! Pašai nebija viegli, bija daudz slimojusi un bija visādi grūtumi, bet viņa spēja saskatīt to skaistumu, kas pasaulē.

Es visu mūžu to rītu atceros, un kopš tā laika visas lakstīgalu dziedāšanas un rīti man saistās ar mammu.

Svētdienās mēs, visa ģimene, gājām staigāt. Tad tētis uztaisīja mums riteņus un mēs – pieci cilvēki – braucām ar riteņiem, apbraukājām visu Kurzemi, izņemot tās vietas, kur bija aizliegtā zona. Mamma bija tā, kas mūs visus «kurbulēja», jo tētis vairāk bija iegrimis savās tehniskajās lietās. Mamma deva dvēseli visam, kas notika. Tāda ir mana mammīte...

Pirms 10 gadiem intervijā žurnālā «Sestdiena» tava mamma stāsta, ka tu esi bijis atšķirīgs no abiem pārējiem brāļiem – vienmēr savrups, jūtīgs, vienmēr iegrimis grāmatās, ka viņai vienmēr bijusi īpaša saikne ar tevi, kaut mīlējusi visus trīs bērnus.

Kaut kad jau man bija dusmas uz viņu, man likās, ka man viņa ir par tuvu. Fundamentālistiskie kristieši saka, ka tuva māte un atsvešināts tēvs nozīmē, ka tu būsi gejs, kas, protams, ir pilnīgs absurds. Taču tajā laikā, kad es tam ticēju, man likās, ka viņa man ir par tuvu. Tagad es tā nedomāju. Viņa bija tuva mums visiem. Tas, ka es esmu emocionālāks nekā mani brāļi...mana mamma arī ir ļoti emocionāla, varbūt tāpēc mēs labāk saprotamies. Mammai tikko palika 78 gadi, viņa joprojām brauc ar riteni.

Tu man reiz stāstīji, ka savulaik staigāji pa jumta kori ar spaiņiem rokās, jo tev nebija bail no nāves. Kā mainījusies tava attieksme pret nāvi?

Es toreiz patiesībā nedomāju, ka riskēju. Neapzināti tā tomēr bija riskēšana ar dzīvību, un tā nedrīkst darīt. Mana attieksme pret savu dzīvību un nāvi mainījās, kad piedzima bērni. Man automātiski kļuva bail no augstuma. Tā dzīvība ir iedota tavās rokās, un tu pats jūties kā tāds Dievam līdzīgais. Tagad es skatos uz tēviem, kas nes tos bērnus – ar vienu roku tur bērnu, ar otru slēdz mašīnu, šausmas, tas bērns taču var izkrist! Bet nevar, jo viņš viņu tur stingri! Kad bērns ielikts tavās rokās, tu saproti, ka bez tavas stiprās rokas viņš nokritīs un nomirs, tad arī savu dzīvību novērtē.

Pēc bērnu piedzimšanas es vairs ar dzīvību riskējis neesmu, kaut bijuši visādi grūtumi, iekšējie meli pret sevi un sarežģītas attiecības ar baznīcu.

Viens no smagākajiem brīžiem manā dzīvē bija, kad izvadīju 15 gadus vecu puisīti, kurš izdarīja pašnāvību, jo bija gejs. Viņš nekad ne ar vienu nebija bijis kopā. Viņa vecāki bija «asi, kārtīgi, stipri kristieši», kuriem viņš tā arī neatklāja savu orientāciju. Es, izvadīdams viņu, stāvēju pie šī bērna kapa un paralēli sapratu, ka vienlaikus pārstāvu šo pašu baznīcu, kas tik ļoti ir pret vienu nabaga bērnu viņa orientācijas dēļ. Es sapratu, ka tālāk tas vairs nevar turpināties, ar šādu baznīcu es kopā tālāk negribu iet.

Tev pašam savulaik ir bijusi smaga depresija, 17 gados tu gribēji izdarīt pašnāvību. Kādā intervijā tu saki : «Tas vilciens, zem kura gribēju mesties, vārda burtiskā nozīmē aizgāja, es viņu nokavēju»....

Jā, tas bija 1983.gada decembris, uz 1. perona Rīgā, es paslīdēju un nenonācu zem tā vilciena. Man toreiz vēl ne ar vienu nebija bijušas attiecības. Visur lasīt, ka es esmu noziedznieks tikai savas iekšējās vēlmes dēļ, bija baisi. To laiku, kuru cilvēki parasti izbauda kā ziedoņa laiku, priecājoties par to, ka viņi ir jauni, skaisti, samīlējušies, es pavadīju šausmās.

2002.gadā tu tiki atstādināts no Rīgas Kristus luterāņu draudzes mācītāja amata par «homoseksuālisma propagandu». Tajā pašā gadā arhibīskaps Jānis Vanags laikrakstā «Diena» rakstīja «Baznīca nav psihoterapijas iestāde, kam jānodrošina, lai cilvēks justos komfortabli ar savu grēku». Māri, kas ir baznīca, kas ir reliģija un kas ir Dievs?

Juris Cālītis reiz teica – ja cilvēks ir atnācis uz baznīcu kaut vai ar ticību - ja viņš pieliks roku baznīcas mūrim, un viņam paliks labāk, pat ja tā ir tik māņticīga ticība, arī tad man nav tiesību viņu noraidīt. Tas ir gluži pretēji Vanaga citātam. Katra cilvēka ticību veido ne jau viņa uzskatu kopums, ne jau pareizo lietu skaitīšana, bet Svētais Gars. Un cik man ir dots ticībā, tik man ir dots. Es nevaru nevienu pamācīt un norādīt, kā ir jātic.Katra lūgšana ir mazliet konflikts starp manu personisko pasaulīti un egoistisko vēlēšanos, lai būtu tā, kā man vajag un to lielo Dieva Plānu, par kuru mums ir tikai nojausma.

Reliģiju vajadzētu atšķirt no reliģiozitātes. Reliģiozitāte nozīmē, ka cilvēks nemeklē dzīvu kontaktu ar Dievu, bet mēģina ar viņu sarunāties caur kādiem konkrētiem priekšrakstiem. Tas var darboties, bet var arī aizslēpt to, kas patiesībā ir Dievs.

Reliģiskā atkarība ir tāda pati kā alkoholisms, narkomānija un visas pārējās atkarības. Tai ir tādas pašas pazīmes – abstinence tiklīdz tiek atņemts reliģiskais rituāls, vajadzība palielināt «dozu» - aizvien biežāk apmeklēt baznīcu un personības izmaiņas, kad cilvēks sāk skatīties tikai kristīgas filmas, lasīt tikai kristīgas grāmatas, viss pārējais tiek uzlūkots ar aizdomām. Tā visa ir reliģiskā atkarība, un tai nav nekāda sakara ar īstu ticību.

Kāda tev izskatās Latvija no tāluma?

Politika visās pasaules valstīs ir diezgan netīra lieta. Tad, kad sākam žēloties, ka mēs, latvieši, atkal jau ar kaut ko netiekam galā un esam pēdējā vietā Eiropā vienā vai otrā jautājumā, man jāsaka, ka tādas pašas cūcības taisa arī britu politiķi. Varbūt viņi var atļauties mazāk, jo šeit ir diezgan liela kontrole. Mēs esam mazāk atbildīgi kā nācija, un mazāk savus politiķus kontrolējam. Šeit, ja kaut kas notiek, cilvēki ir ielās.

Kad samazināja naudu veselības aprūpei, šeit bija miljoniem cilvēku protesti. Kad Tonijs Blērs izvēlējās ieiet Irākā, bija vairāku miljonu liela demonstrācija pret to.

Mēs Latvijā neesam pieraduši, ka kaut kādā mazā līmenī varam ko ietekmēt.

Gan pirms, gan arī pēc «Brexita» esmu rakstījis savai parlamenta deputātei, un viņa vienmēr man pieklājīgi atbild, varbūt novēloti, jo viņai raksta daudzi, bet atbild. Ar mūsu doto mandātu viņa iet tālāk un prasa mūs interesējošās lietas. Es nevaru būt politiski neaktīvs, arī esot šeit, tas laikam man ir asinīs. Tā ir atbildība par pasauli, kas apkārt. Tā ir attieksme pret to, kas es esmu. Ja es tā nedarīšu, es nemīlēšu pats sevi.

Kā tu uztvēri «Brexit»?

Es visu nakti sekoju līdzi, un tas viss izskatījās kā palēninātā filmā lēna avārija. Kad redzi, mēs tūlīt ieskriesim kokā, mašīna nesas tam virsū, un mēs to nevaram apturēt. Mana kaimiņiene tajā naktī nosēdējusi līdz pulksten diviem, aizmigusi un no rīta pamodusies ar negaidīto referenduma iznākumu. Aizgājusi uz dārzu, spiedusi gliemežus un teikusi «Boriss, Boriss, Boriss» (bijušais Londonas mērs Boriss Džonsons, kurš pirms «Brexit» referenduma aktīvi atbalstīja Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības – aut piez.). Parasti viņa gliemezīšus nespiež, viņa tos piedzirda ar alu, lai viņi laimīgi un piedzēruši noslīkst.

Kādas ir tavas sajūtas par to, kas pašlaik notiek pasaulē?

Es domāju, ka pasaule piedzīvo milzīgu garīgu krīzi, kurā cilvēki darbojas kā tādi automāti.

Pie Rietumu pasaules garīgās krīzes vainojamas baznīcas, jo izpaliek skaidra skatījuma uz lietām. Cilvēki savus pienākumus pilda kā skrūvītes, nevis kā atbildīgas personas. Tas notiek gan politikā, gan baznīcās, gan citās sferās. Cilvēki nenostājas patiesības pusē.

Protams, pasaule kaut kad atjēgsies, bet maksa par to būs ļoti augsta. Es baidos, ka būs vairāk karu, posta un ekonomiskās krīzes. Jo šis virziens ir nepareizs.

Sabiedrība dzīvo tādos kā burbuļos. Piemēram, šeit, Londonā... Musulmaņi nesatiekas ar indiešiem, latvieši veido savu burbuli, blakus mājās var eksistēt divi pilnīgi pretēji viedokļi par vienu un to pašu jautājumu, vērtības ir sašķēlušās. Katrs var atrast savu burbuli, kurā viņš jūtas ērti, omulīgi, viņam nav jādiskutē ar atšķirīgo.

Vissliktākais ir tas, ka atšķirīgo dialoga vispār nav. Baznīcas uzdevums būtu kalpot par miera nesēju. Meklēt kopējo divās pretējās nometnēs. Jebkuras reliģijas uzdevums ir nest mieru, palīdzēt atrast kompromisus, meklēt vērtības, kas mūs vieno, nevis šķeļ. Šobrīd šī sašķeltība ir vienkārši neiedomājama – nabadzīgie pret bagātajiem, melnie pret baltajiem, indieši pret pakistāniešiem, musulmaņi pret kristiešiem, baznīca pret ne-baznīcu, katoļi pret protestantiem. Londonā kā multikulturālā pilsētā tas ļoti izteikti redzams.

Tev šķiet, ka šī sašķeltība ir unikāla vēstures kontekstā?

Domāju, ka jā. Agrāk bija tā. Ja tu dzīvo kādā ciematā, piemēram Apriķos, tur ir viena baznīca, turpat ir rakstvedis, nabagu māja, skola, muiža. Es jau netikšu vaļā no tās kašķīgās Anniņas, kas man dzīvo kaimiņos, man ar viņu jākontaktējas. Tagad ir internets, kur es vienmēr varu sev atrast jaunus draugus, es uzceļu savai mājai apkārt sētu un ar Anniņu nekontaktējos.Es arī «Facebook» esmu nobloķējis dažus cilvēkus, kuri klaji metas man virsū par kaut ko, vai kuri ir klaji rasistiski. Taču es necenšos bloķēt cilvēkus, ar kuriem man vienkārši nesaskan viedoklis, es mēģinu ar viņiem sarunāties.

Ja tev būtu izvēle izvēlēties citu dzīves ceļu, vai tu to darītu?

Grūti pateikt, vai es vēlreiz izvēlētos precēties. Man toreiz tādas īstas pārliecības par to nebija, vienkārši tajā laikā visi precējās. Arī es gribēju tuvību un ģimeni, būt ar kādu kopā. Varbūt tagad, ja būtu izvēles iespēja, es neprecētos. Taču nevis tāpēc, ka negribētu bērnus, bet tāpēc, ka gribētu būt godīgāks pret pasauli. Vienlaikus tas bijis ļoti jauki, un man ir fantastiski bērni. Es negribētu būt heteroseksuāls, negribētu būt sieviete un negribētu būt ķīnietis. Es gribētu būt tas, kas es esmu. Nē, es neko citu negribētu mainīt savā dzīvē.

Tas, ka es kļuvu par mācītāju, man jāpateicas manam tētim. Viņš bija ļoti pareizs, bez kompromisiem pret pasauli.

Piemēram, kolhoza dārzā puva āboli. Tētis neļāva iet tos lasīt, jo tie nav mūsu āboli. Mamma teica – neļaus taču sapūt āboliem, ejam paņemam! Padomju laikā zaga daudzi,jo padomju valsts bija slikta pret mums,tāpēc tas likās normāli, bet tētis uzskatīja, ka zagt nedrīkst vienalga. Viņš, elektriķis būdams, nav vada galu savā kabatā iebāzis. Šī ļoti stingrā principiālā attieksme pret patiesību man likusi kļūt par mācītāju. Tāds ir mans tētis. Tāpēc arī bites ir vajadzīgas...

Kā tu raksturotu to audeklu, uz kura šobrīd gleznojas tava pašreizējā dzīve?

Es pa īstam sāku dzīt saknes šajā zemē. Pārstādīšana man bijusi ļoti smaga. Es beidzot sāku sajust, ka šī tagad ir mana zeme.Latvija ir mana izcelsmes zeme. Patiesībā – visdārgākā, vismīļākā zeme pasaulē. Tāda tā vienmēr bijusi un būs. Bet es nevaru dzīvot dzīvi it kā tur, patiesībā esot šeit. Ja man Latvijā būtu iespēja atkal strādāt par mācītāju, es atgrieztos nekavējoties. Man nav skaistākas zemes pasaulē par Latviju. Nevis tāpēc, ka daba būtu skaistākā, bet tāpēc, ka, lūk, ir vienkārši tāda sajūta. Nav skaistākas valodas par latviešu valodu.

Kad tu kādu mīli, šķiet, ka pasaulē nav neviena skaistāka par viņu, un viņa valoda ir pareiza, un visi citi runā nepareizi. Bet es nevaru tur strādāt ar saviem bezpajumtniekiem, braukt uz savu luterāņu draudzi. Mani pārņem šausmas, ieejot Latvijā baznīcā, ja nu vienīgi es zinu, ka tur ir mācītājs sakarīgs cilvēks. Jā, es šobrīd zīmēju savas saknes...

Uz augšu