Kopš pamatskolās vairs nav veselības mācība, seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumi ir atstāti pusaudžu ziņā - zināšanu robus katrs aizpilda, kā prot - visbiežāk informāciju smeļoties internetā. Par seksuāli transmisīvajām slimībām (STS) pusaudži, tāpat kā viņu vecāki, tikpat kā neko nezina, lai gan tieši tās ietekmē reproduktīvo veselību un iespēju nākotnē radīt veselīgus pēcnācējus. HIV saslimstības rādītāji Latvijā ir vieni no augstākajiem Eiropā.
Latvijā valda dubulta morāle - no vienas puses runas par ģimenes vērtībām un dzimstības veicināšanu, no otras - novārtā atstāta veselības izglītība.
Ir pagājuši vienpadsmit gadi kopš no pamatskolas mācību programmas ir izņemta veselības mācība un kurss integrēts citos mācību priekšmetos - sociālajās zinībās, dabaszinībās, bioloģijā, sportā, veselības mācībā un mājturībā. Nelielā daļā vidusskolu - pagājušajā mācību gadā 181 - veselības mācību var apgūt kā izvēles priekšmetu. Veselības mācību apgūt izvēlējās kopumā tikai 15% vidusskolēnu. Izglītības ministrijā uzskata, ka veselības izglītības jautājumiem skolās tiek veltīta pietiekama uzmanība, bet mediķiem atklājas cita aina.
Meitene bez menstruālā kalendāra
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ginekoloģe Lāsma Līdaka uzskata, ka pusaudžu zināšanas par elementāriem fizioloģiskiem procesiem bieži vien ir sliktas. «Daudzas meitenes nesaprot, kā jāskaita menstruālais cikls, kas ir ovulācija, kāda ir šo procesu nozīme.
Ja meitene nav bijusi nodarbībā, kad par to stāstīts, un arī vecāki par šo tēmu ar viņu nav runājuši, pusaudze īsti neizprot, kas notiek ar viņas ķermeni. Viņai nav motivācijas kaut ko skaitīt, nav arī menstruālā kalendāra. Nereti arī vecākiem ir visai aptuvena izpratne par fizioloģiskajām norisēm organismā. Skolā to visu māca no bioloģijas viedokļa, bet nepastāsta, kāda ir procesu praktiskā nozīme.
Jaunieši nezina svarīgas lietas - kādos gadījumos jāiet pie ārsta, kādiem simptomiem jāpievērš uzmanība. Meitenes neizprot, kādās situācijās var iestāties grūtniecības, kādas ir infekciju slimību pazīmes, ko darīt, ja menstruācijas nav ilgāk par trim mēnešiem, nezina, ka menstruālajam ciklam divu gadu laikā pēc mēnešreižu sākšanās tomēr jākļūst regulāram.
Runājot par prezervatīvu lietošanu, parasti meitenes atbild, ka tie jālieto, lai neiestātos grūtniecība, bet par seksuāli transmisīvajām slimībām nedomā. Kad es jautāju, vai tu lieto prezervatīvu, meitenes bieži vien atbild apstiprinoši, bet, kad pārjautāju, vai vienmēr, pašūpo galvu - ne vienmēr. Visbiežāk pusaudži prezervatīvu lietošanu kombinē ar pārtrauktu dzimumaktu, kas ir nedroši,» stāsta ārste.
Sociālo zinību pamatprasībās noteikts, ka, beidzot 9. klasi, skolēns izprot fizioloģiskās pārmaiņas savā organismā, izprot partnerattiecību būtību, zina par ģimenes plānošanas iespējām, kontracepcijas metodēm un daudz ko citu. Reālajā dzīvē pusaudžu zināšanas par seksuālo veselību ir ārkārtīgi atšķirīgas un ir cieši saistītas ar vecāku izglītības līmeni un sociāli ekonomisko stāvokli, novērojusi bērnu un pusaudžu ginekoloģe.
Bieži vien problēmas ir ar bērniem, kas nāk no ārpusģimenes aprūpes iestādēm. «Bērnu namā ir sociologs, psihologs, bērni tiek vesti pie ārstiem, bet viņi klaiņo, un līdz ar to nav drošībā. Tā nav neparasta situācija, ja nepilngadīga grūtniece neatnāk pie manis uz vizīti kā paredzēts, jo ir aizbēgusi. Ir nepilngadīgas meitenes, kurām vairākas reizes gadā nākas ņemt visas analīzes seksuāli transmisīvo slimību noteikšanai, jo visas pārrunas ir neveiksmīgas un viņas turpina nedrošas seksuālas attiecības.
Ja es izrakstu kontracepcijas tabletes, bērnu nama audzinātājas tās vismaz nopērk. Pārējiem jauniešiem kontracepcijas līdzekļu iegādi valsts neapmaksā - tie jāpērk par savu naudu. Tas ir absurds, ka pie mums hormonālā kontracepcija maksā tikpat cik Zviedrijā - aptuveni desmit eiro mēnesī. Tas taču nav kaut kas tāds, kam pusaudzis var sakrāt pamazām - šī naudiņa ir nepieciešama katru mēnesi noteiktā datumā!» Lāsma Līdaka piemetina: pozitīvi, ka pusaudži no 14 gadu vecuma ginekologu var apmeklēt bez vecākiem vai aizbildņa. Ja ārstam ir līgums ar Nacionālo veselības dienestu, nav nepieciešams arī ģimenes ārsta nosūtījums un vizīte līdz 18 gadu vecumam ir bez maksas. Tomēr daļai vecāku joprojām ir aizspriedumi pret hormonālo kontracepciju.
«Ja es meitenei izrakstu līdzekli, nav garantēts, ka viņa to lietos. Meitene iedod recepti mammai, kura dusmojas: kas tas tāds? Un jauniete turpina nedrošas seksuālas attiecības, kas nereti beidzas ar nevēlamu grūtniecību.
Pasaulē hormonālo kontracepciju kā efektīvu pretapaugļošanās līdzekli izmanto jau teju sešdesmit gadus un saskaņā ar starptautiskām (un vietējām) vadlīnijām nepieciešamības gadījumā to drīkst lietot arī jaunietes,» turpina pusaudžu ginekoloģe. Ir gadījumi, kad piemērotākā metode ir dzemdes spirāle, ko var likt arī pusaudzēm. «Procedūra ilgst apmēram piecpadsmit minūtes, bet ir nepatīkama. Ja, piemēram, meitenei ir garīgās attīstības traucējumi, un viņa nespēj atcerēties, ka jāiedzer kontracepcijas tablete, vienīgais variants ir spirāle vai zemādā ievadāmais kontracepcijas implants - vismaz būsim viņu pasargājuši no nevēlamas grūtniecības.»
Lai gan vidējais vecums, kad Latvijas jaunieši uzsāk dzimumdzīvi, ir 17,5 gadi, ir ne mazums gadījumu, kad seksuālas attiecības tiek uzsāktas ļoti agri. Biežāk mierinājumu intīmā tuvībā meklē novārtā pamesti bērni no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm vai bērnu namiem.
«Vecākiem vairāk vajadzētu pievērst uzmanību bērniem un reizēm pavērot viņus no malas,» saka Lāsma Līdaka. «Bija gadījums, kad vecāki nebija pamanījuši, ka viņu 12 gadu vecā meita ir jau piektajā grūtniecības mēnesī. Cita situācija - 13 gadus vecai meitenei bija audzējs - tik liels, ka izskatījās, ka viņa ir stāvoklī, bet neviens pieaugušais to nebija pamanījis.» Ārste atgādina, ka ne visiem bērniem higiēnas jautājumi ir pašsaprotami, kā dažreiz iedomājas vecāki. «Lai gan par satiksmes noteikumiem stāsta skolā, tik un tā katrs saprātīgs vecāks pats pārliecināsies, ka viņa bērns neskrien pāri ielai pie sarkanās gaismas. Tāpat ir ar jautājumiem par seksuālo un reproduktīvo veselību.»
Pedagoga vietā internets
Kopš 2008. gada, kad veselības mācība bija iekļauta 297 skolu programmās, katru gadu sarūk to mācību iestāžu skaits, kurās veselības izglītībai tiek veltīta īpaša uzmanība. Kopš 90. gadu beigām veselības mācību vidēji apgūst ne vairāk kā 20% skolēnu. Kopš 2005. gada Veselības ministrija vairākkārt nesekmīgi mēģināja panākt, lai veselības mācība pamatskolās atgriežas kā atsevišķs obligāts priekšmets, pamatojot, ka šobrīd veselības izglītība ir sadrumstalota, izkaisīta pa priekšmetiem bez vienota mugurkaula.
Izglītības ministrijā ideju neatbalstīja, norādot, ka par veselības jautājumiem pietiekami tiek runātos citās stundās. «Veselības mācība ir aizejošs posms - to izvēlas tikai nedaudz vairāk par desmit procentiem no visiem vidusskolēniem. Nav bijis sistemātisks ieguldījums skolotāju tālākizglītībā, nav arī mūsdienīgu materiālu par veselības tēmām, kas spētu uzrunāt un sasniegt pusaudžu auditoriju, » saka organizācijas «Papardes zieds» valdes priekšsēdētāja Iveta Ķelle.
Valsts izglītības satura centrs norāda uz bagātīgo no jauna izstrādāto metodisko materiālu klāstu. Centrā uzskata, ka kopumā skolēnu zināšanas par veselības izglītības jautājumiem vērtējamas kā labas - to parāda diagnosticējošie darbi 5. u 9. klasei.
Tikmēr jaunieši neslēpj, ka zināšanas par reproduktīvajiem procesiem un dzimumdzīvi smeļas internetā, tos interpretējot pēc saviem ieskatiem.
To apliecina arī Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētījums, kas rāda, ka turpat katrs trešais bērns, vecumā no 9-16 gadiem internetā ir redzējis seksuāla rakstura materiālus. Jūtoties satraukti un apjukuši no redzētā, tikai neliela daļa vērsušies pie vecākiem. «Mēs varam aizbildināties ar aizņemtību un nezināšanu, varam kautrēties runāt ar saviem bērniem, izvairīties no atbildēšanas uz sarežģītiem jautājumiem – bet tad jāsaprot, ka bērni turpinās meklēt, kas viņus interesē vai uztrauc,» saka «Net- safe Latvia» Drošāka Interneta centra vadītāja Maija Katkovska.
Arī skolotāji lielākoties baidās ar skolēniem runāt par seksuālās veselības un attiecību jautājumiem, un arī paši skolēni noskurinās, iztēlojoties, kā skolotāja ar viņiem centīsies runāt par seksu. Tikmēr Sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS šogad veiktais pētījums liecina, ka vecāki vēlas, lai seksuālā izglītība tiktu iekļauta skolas mācību programmā un uzskata, ka izglītošanās ir efektīvs veids, lai pasargātu bērnus no nevēlamas seksuālas pieredzes, samazinātu abortu skaitu, seksuālu transmisīvo saslimšanu un HIV izplatību.
Vecāki domā, ka ne katrs pedagogs var stāstīt par seksuālo veselību. Pedagogam jābūt īpaši apmācītam. Pētījums uzrādīja, ka vecāki uzskata: viņiem ir pietiekamas zināšanas seksualitātes jautājumos, bet patiesībā tās ir vājas.
Uzdodot vecākiem jautājumus, kļuva skaidrs, ka pieaugušo zināšanas nav pietiekamas, lai izskaidrotu bērniem fizioloģiskus procesus, tostarp elementārus, piemēram, tikai trešā daļa aptaujāto uzrādīja pārliecinošas zināšanas, kas saistītas ar sievietes menstruālo ciklu.
Liela daļa aptaujāto īsti nespēja atbildēt, cik dienas tas ilgst, kad ir auglīgās dienas, cik olšūnas sievietei izdalās viena cikla laikā. Gandrīz puse vecāku joprojām uzskata, ka masturbēšana ir kaitīga veselībai, tikai piektā daļa vecāku zina, ka nepilngadīgie no četrpadsmit gadu vecuma ginekologu un urologu var apmeklēt bez vecāku klātbūtnes un drīkst pieņemt patstāvīgus lēmumus par savu veselību.
Kontrolēt un uzraudzīt
«Nožēlojams ir fakts, ka, lai gan salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, Latvija saslimstības ar HIV ziņā ieņem vadošu pozīciju, valstī iztrūkst HIV stratēģijas,» norāda Iveta Ķelle. Turklāt nāvējošā infekcija aizvien biežāk tiek konstatēta jaunām heteroseksuālām sievietēm. Ne visas savlaicīgi dodas pie ārsta un tas nozīmē, ka pasaulē nāk HIV inficēti bērni.
Statistika liecina, ka Latvijā gadā ar HIV inficējas vairāk nekā trīssimt cilvēku. Patiesais HIV inficēto personu skaits Latvijā tiek lēsts pusotru līdz divas reizes lielāks. Pārliecinoši visizplatītākais HIV transmisijas ceļš ir heteroseksuāli dzimumsakari.
Satraukumu rada arī fakts, ka Latvijā netiek runāts par seksuāli transmisīvajām slimībām, saka Iveta Ķelle. Slimību profilakses un kontroles centra dati liecina, ka katru gadu ar STS slimo ap diviem tūkstošiem cilvēku, visbiežāk ar uroģenitālo hlamidiozi, retāk ar sifilisu un gonoreju.
Pirms četriem gadiem biedrības «Papardes zieds» veiktais pētījums «Latvijas iedzīvotāju reproduktīvā veselība» uzrādīja: ja par HIV un AIDS cilvēki ir vairāk vai mazāk informēti, tad par seksuāli transmisīvajām infekcijām nezina gandrīz neko - tā savā ziņā ir tabu tēma. Arī perinatālās mirstības rādītāju uz Eiropas fona izskatās dramatiski. «Situācija ir paradoksāla - Latvijā daudz tiek runāts par dzimstības veicināšanu, auglību, ģimeņu stiprināšanu utt., bet tajā pašā laikā seksuālās izglītības jautājumi ir atstāti novārtā.
Viss ir vienkārši - jo izglītotāks cilvēks, jo atbildīgāks un vairāk rūpējas par veselību, bet pie mums daudzi jaunieši nezināšanas dēļ inficējas ar STS, ilgstoši neiet pie ārsta, līdz rodas nopietnas reproduktīvās sistēmas problēmas,» stāsta centra vadītāja.
«Ja neatkarības sākuma gados, sabiedrība kļuva atvērtāka - seksualitātes jautājumus apsprieda televīzijas raidījumā «Skabarga», žurnālā «Zīlīte», Latvijā tika atvērti 11 jauniešu centri, kuros brīvi varēja uzdot jebkuru jautājumu un apspriest sasāpējušus jautājumus, tad mūsdienu Latvijā ir atjaunojusies vēlme cenzēt, kontrolēt, uzraudzīt.
Sabiedrībā valda dubulta morāle - tikumības vadlīnijas un pašcenzūra no vienas, un virtuālās vides visatļautību un haosu no otras puses.
Nereti skolotāji izvēlas nerunāt par seksualitātes jautājumiem, jo baidās no sekām. Ja vecāki, ārsti, skolotāji ar bērnu nerunā par būtiskajām tēmām, par viņa padomdevēju kļūst interneta pornogrāfija vai, labākajā gadījumā, dažādi pseidopadomi. Esmu jautājusi jauniešiem, vai ar viņiem būtu jārunā par šīm tēmām. Viņi atbild: «Nē, mēs visu zinām.». Tomēr ideja par iespēju diskutēt, pašiem nonākot pie secinājumiem, viņiem šķiet interesanta.
Mūsdienās bērnus vairs nevar mācīt kā vecos laikos, kad pedagogs runāja, skolēns paklausīgi sēžot un klusējot, klausījās ( vai izlikās, ka klausās) . Ir jāveido atvērta saruna, kas attīsta kritisku skatījumu un vērtējošu izpratni,» stāsta Iveta Ķelle. «Vēl ir tāda problēma, ka jauniešiem neviens nepalīdz iemācīties, kā veidot normālas, atbildīgas un laimīgas savstarpējās attiecības. Ir jārunā ne tikai par prezervatīvu lietošanu un slimībām, bet arī par to kā tikt galā ar negludumiem attiecībās, kā risināt divu cilvēku starpā radušos konfliktu - tas viss ir jāiemācās. Skola varētu būt tā vieta, kur izspēlēt dažādas situācijas - kā iet uz pirmo randiņu, piedāvāt draudzību.»
Par veiksmes stāstu un labu piemēru seksuālās izglītības jomā tiek uzskatīta Igaunija, kur jau desmit gadus darbojas 19 pašvaldību finansēti centri, kuros par seksuāli reproduktīvajiem jautājumiem konsultē vecmātes, ārsti un citi speciālisti.