S 23.01.2021.

Alvis Hermanis: Teātra uzdevums ir liet benzīnu ugunskurā

FOTO: Evija Trifanova/LETA

9.septembrī Jaunā Rīgas teātra pirmizrādi piedzīvoja režisora Alvja Hermaņa iestudējums «Pakļaušanās», kas veidots pēc franču rakstnieka Mišela Velbeka romāna ar tādu pašu nosaukumu. Tāpat nule kā klajā nācis arī albums «Alvis Hermanis», kurā iekļauta attēlu izlase no 43 vizuāli interesantākajām režisora izrādēm, Edītes Tišheizeres eseja, Sarmītes Ēlertes intervija ar režisoru un Normunda Naumaņa kritiku fragmenti, kā arī Hermaņa «Dienasgrāmata», kurā apkopotas domās no 2015./2016.gada sezonas.

Intervijā LTV raidījumam «Rīta Panorāma» Hermanis norāda, ka ir apmierināts par to, ka sabiedrībā izraisījusies rezonanse par JRT izrādi «Pakļaušanās», bet viens no iemesliem, kāpēc viņš nolēmis veidot «Dienasgrāmatu», ir, lai cilvēkiem rastos konkrēts priekšstats, ar ko viņš nodarbojas ikdienā.

«Teātra uzdevums ir liet benzīnu ugunskurā, lai cilvēki sāk nervozēt un uztraukties, un strīdēties,» par jaunāko izrādi «Pakļaušanās» saka režisors Alvis Hermanis. «Pēc tādām izrādēm, protams, draugu paliek arvien mazāks.» 

«Es saprotu, ka Latvijā ir populārs viedoklis, ka mākslinieki par politiku nedrīkst izteikties [...] Tas kā vecos laikos, sievietēm arī nedrīkstēja būt vēlēšanu tiesības. Dažreiz ir tā iedvesma taisīt arī politisku teātri. Manā gadījumā tas nav ceļš. Es negribu, ka cilvēki domā, ka esmu politiskais komentētājs,» norāda Hermanis, piebilstot, ka tas bijis viens no iemesliem, kāpēc viņš sarakstījis dienasgrāmatu - lai cilvēkiem rastos priekšstats, ar ko viņš nodarbojas ikdienā.

Hermanis intervijā stāsta, ka darba iespējas Eiropā viņam netrūkst. Nākošā pirmizrāde paredzētā Milānā, pēc tam Vīnē, bet nākošajā sezonā gaidāmi divi iestudējumi Cīrīhē un arī Minhenē. Pēc tam viņš plāno vairāk pievērsties darbam Jaunajā Rīgas teātrī.

«Es mainos nepārtraukti. Mainās ne tikai manas gaumes un estētiskie koncepti, mainās arī mani uzskati.

Cilvēks nav iekonservēts gurķis, cilvēks mainās un viņa domas mainās. Tā tam jābūt.»

«Pakļaušanās»

«Šis romāns ir nesaudzīga un asprātīga rietumu sabiedrības diagnoze. Utopiskais stāsts par 2022. gada Franciju, kur politisko varu pārņēmuši musulmaņi, kopš romāna iznākšanas laika (2015. gada janvāris) kļūst arvien aktuālāks un to lasīt vairs nav tik jautri kā pirms pusotra gada. Velbeks ir viens no retajiem mūsdienu intelektuāļiem, kuram vispār ir jebkāds viedoklis par virzienu, kurā attīstās mūsu sabiedrība. Autors uzskata, ka Eiropas civilizāciju apdraud nevis musulmaņi, bet eiropieši paši. Rietumu sabiedrība atrodas bedrē un turpina čakli rakt. Mūsu izrāde ir veltījums visiem racējiem,» par iestudēto izrādi saka Alvis Hermanis.

«Alvis Hermanis» un režisora dienasgrāmata 

Albums «Alvis Hermanis» ir vizuāli krāšņs un emocionāli bagāts izdevums, kurā iekļauta attēlu izlase no 43 vizuāli interesantākajām Alvja Hermaņa izrādēm, Edītes Tišheizeres eseja, Sarmītes Ēlertes intervija ar režisoru, kā arī Normunda Naumaņa kritiku fragmenti. Albums izdots latviešu un angļu valodā divos atsevišķos izdevumos. Savukārt «Dienasgrāmata» ir Alvja Hermaņa pierakstītais 2015./2016. gada sezonas laikā.

«Par šādu izdevumu jau sen tika runāts ar Normundu Naumani, teātra kritiķi, kurš savulaik pirmais atbilstoši novērtēja Alvja Hermaņa ienākšanu teātrī un turpināja būt viņa izrāžu azartisks recenzents. Diemžēl liktenis lēma citādi. Naumaņa recenziju fragmentus šai attēlu izlasei atlasīja Sarmīte Ēlerte – viņa kolēģe laikrakstā «Diena» un draugs. Kā ilggadīga Hermaņa teātra notikumu līdzjutēja un varbūt pat vienīgā, kas redzējusi visas Alvja Hermaņa ārpus Latvijas tapušās izrādes, Ēlerte tika aicināta veidot interviju ar Alvi Hermani. Pats viņš piekrita uzrakstīt īsu ieceres komentāru katrai no izrādēm. Bet ievada eseju uzrakstīja erudītā teātra zinātniece un kritiķe Edīte Tišheizere. Albuma dizainu ar lielu pietāti un rūpību veidoja māksliniece Inese Hofmane,» albumu raksturo tā sastādītāja Laima Slava.

Savukārt par dienasgrāmatu, kas pierakstīta 2015./2016. gada sezonas laikā, režisors saka: «Protams, šī nebūs gluži īsta dienasgrāmata. Jo es jau no sākuma zinu, ka to lasīs man sveši cilvēki. Kāpēc man tas vajadzīgs? Labs jautājums. Es, piemēram, negribētu, ka grāmatu par mani un manu darbu raksta kāds cits. Jo neesmu pārliecināts, ka jel kurš cits, izņemot mani, ir spējīgs saprast – ar ko es īsti nodarbojos un kas aiz visa tā stāv. Es pats pamēģināšu to uzrakstīt.»

Redaktors iesaka