Rietumeiropā ātrāk nekā Austrumeiropā notiks radikālas pārmaiņas, tādēļ Eiropas austrumu nekrologs rakstīsies lēnāk. Ir skaidrs, ka Eiropu gaida jauna ideoloģija, kas ieviesīs jaunas pārmaiņas, intervijā raidījumam «1:1» teica režisors Alvis Hermanis.
Hermanis saka, ka mūsdienās māksliniekiem labāk par politiku neizteikties, un nedalīties par saviem viedokļiem, lai gan pirms 25 gadiem, Padomju laikos viss bija otrādi – mākslinieki bija vienīgie, kuri izteicās. Tagad izteikties nevar, jo viņiem tiek pārmests, tas, ka viņi lien tur, kur nevajag.
«Izrāde «Pakļaušanās» lielu sabiedrības daļu sanervozēja – izrāde ir par to, ka Eiropas nākotne nav politisks, bet matemātisks jautājums sākumskolas klases līmenī. Tendences ir tādas, ka šī situācija Eiropā ilgi neturpināsies,» teica Hermanis.
Režisors uzskata, ka mūsdienu Eiropā ir jārunā par vientuļnieku sabiedrību. «Rietumu sieviešu dzīves veids ir tāds, ka viņām ir jāpiedalās sacensībās par karjeru, nerunājot par vīriešiem. Laika viens otram paliek arvien mazāk. Šī sabiedrība ražo vientuļus cilvēkus,» saka Hermanis.
Režisors norāda, ka tagad ir iestājušies interesanti laiki, jo tas, kas notiek pasaulē, ir lielās milžu cīņas starp liberālistiem un tradicionālistiem, tā cīņa var rezultēties negaidītos pavērsienos.
«Mana prognoze ir tā, ka ja ne rīt, tad aizparīt Eiropā var valdīt neokonservatīvisms – kompromisa variants starp šīm abām ideoloģijām,» tā Hermanis, kurš saka, ka Eiropā ir dziļas problēmas, un ir dumji tās ignorēt.
Runājot par konkrētiem līderiem visā pasaulē, režisors saka, ka «nav gudri koncentrēties uz uzvārdiem, jo viņiem tarakānus vienmēr varēs atrast. Aiz viņiem stāv daļa sabiedrības, kura nav apmierināta ar to, kas notiek. Šobrīd radikāļu konteksts tiek aplūkots daudz citādāk nekā pirms 70 gadiem».
Hermanis aicina arī pārāk nesatraukties par politiķu, piemēram, par Trampa un Lepēnas izteikumiem, kas labvēlīgi Krievijai. Situācija ir tāda, ka «Rietumos, kad notiek priekšvēlēšanu cīņas, tad tiek izteiktas radikālas lietas, taču ar laiku politiķi kļūst arvien centriskāki un pielaidīgāki, nekā savās priekšvēlēšanu runās».
Režisors prognozē, ka nākotnē no Eiropas Savienības noteikti izkritīs vēl kādas valstis, jo Eiropa neko nav iemācījusies no Brexita.
«Mēs varam gaidīt visādus pārsteigumus. Kāda interešu lobija dēļ daudzās valstīs sākas sacelšanās pret eliti. Ja bankā sēž kāds cilvēks vairākus gadus, elitei viss liekas okei, bet parastajiem cilvēkiem tas vairs neliekas ok,» saka Hermanis.
«Liberālisms iet ārā no modes, bet konservatīvisms būs avangarda izpausme gan tuvākā, gan tālākā nākotnē,» uzskata režisors.
Par Latviju runājot, Hermanis saka, ka viņam vairs Latvijā nav par ko balsot, un tā daudziem ir.
«Man liekas, ka ja ir tik liela sabiedrības daļa, kuriem nav par ko balsot, tad atveras niša, un ir jābūt jaunai partijai. Kaimiņa partijai nav tādi ideoloģiskie uzskati, kādi ir man. Lai arī cik daudz es neesmu pavadījis laiku Rietumos, ja tu neesi vietējais un iekšpusē, tad arī neko nevar izdarīt,» tā Hermanis.
Hermanis, runājot par globālajām norisēm pasaulē saka, ka «tagad ir pārejas periods, un kaut kad būs kāds jampadracis, tas ir skaidrs. Kas ir globālisms? Tas būtu tas pats, ja Rīgas Zoo attaisītu vaļā visus būrus un nākamajā rītā paskatītos, kas tur pāri dzīvs palicis. Jārada jauna pasaules kārtība, kurā visi paliktu dzīvi».
«Austrumeiropa un Rietumeiropa – izrādās, ka 14.gs, kad bija Lielais Mēris Rietumos, viņi zaudēja pusi no iedzīvotājiem. Tur palika tik maz cilvēku, ka kalpi un citi cilvēki, pieprasīja jaunas tiesības dzīvajiem palikušajiem kungiem. Taču Austrumeiropā tas nenotika, līdz ar to tur jau 18.gs vēl bija dzimtbūšana. Progress līdzi nes iepriekšējā nojaukšanu. Austrumos tas vienmēr ir kavējies, tāpēc te ir lietas, kuras Rietumeiropā ir zaudētas,» norāda režisors.
«Nekrologs Austrumeiropai rakstīsies lēnāk, nekā Rietumiem. Domāju, ka Latvijai varētu sākties izmaiņas, kad būs saskare ar kārtīgu krīzi.»
Hermanis norāda, ka «Putins iedeva otro elpu NATO, tad Merkele ir atmodinājusi Eiropas pašsaglabāšanās instinktus. Nacionālās valsts ideja pēc otrā pasaules kara skaitījās kā demontējama lieta, un tas tiek runāts saistībā par bēgļiem, kad tiek pārmests, ka valstis nepietiekami smalkjūtīgi izturas pret bēgļiem».
Tas nozīmē, ka šāda politika ir būtisks turpinājums šai idejai, ka valstīm jābūt daudznacionālām, nevis tādām, kurās dzīvo tikai vienas tautības cilvēki, un uz to tiek virzīts viss globālā līmenī.
