Runāšana sudrabs, klusēšana - zelts? Latvietis, kurš mēnesi nesarunājās (61)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Ieva Čīka/LETA

21.gadsimts, dēvēts arī par digitālo laikmetu, šķiet, nav iedomājams bez komunikācijas. Jāatzīst gan, ka sarunas aci pret aci aizstājuši modernā laikmeta saziņas elementi - īsziņas telefonā, sociālie tīkli un komunikācijas gigants «Skype».

Fakts, ka ar kādu varētu nesarunāties mēnešiem ilgi, mūs vairs īpaši neuztrauc, jo esam pieraduši, ka vienmēr varam «aizrakstīt» vai vienkārši ielūkoties «Facebook», uzzinot par interesējošo cilvēku gana daudz. Modernās tehnoloģijas mūsu vietā pauž pat emocijas.

Vairs nav nepieciešama sirsnīga saruna ar mammu pa telefonu, jo īsziņā varam pievienot emotikonas, kas skaidri paudīs emocijas mūsu vietā.

Esam nonākuši pat tik tālu, ka, sēžot pretī kolēģim, izvēlamies papļāpāt «Skypā», nevis aci pret aci pāri datora ekrānam. Nesarunāties ar cilvēkiem mēneša garumā vairs nav izaicinājums, drīzāk pierādījums tam, cik tālu mūs novedis modernais gadsimts.

Portāls «Apollo» uz sarunu aicināja digitālo mākslinieku Eltonu Kūnu. Viņš pierādījis, ka klusējot mēneša garumā, kā arī neizmantojot citas saziņas metodes, dzīve 21.gadsimtā spēj turpināt savu gaitu.

Eltons nesarunājās ar draugiem, ģimeni, kolēģiem un svešiem cilvēkiem. Viņš klusēja vesela mēneša garumā, sarunājoties vien pats ar sevi. Domās.

Par Eltonu Kūnu būsi dzirdējis, ja interesējies par digitālo mākslu. Viņš ir modernais mākslinieks vārda tiešā nozīmē. Tēlnieks, kā viņu nosaukuši digitālo mākslas darbu cienītāji. Viņš nodarbojas ar 3D modelēšanas programmatūru, vienkāršiem vārdiem runājot – rada mākslu datorā. Eltona sasniegumi mērāmi pasaules līmenī. Viņš piedalījies izstādēs gan Latvijā, gan ārvalstīs. Neskatoties uz savu gana publisko nodarbošanos, viņš pierādīja sev un citiem, ka mēnesis bez sarunām ar cilvēkiem nav neiespējamā misija.

Klusēšana nebija jaunā vīrieša uzstādījums. Tas bija eksperiments, kurā viņu iesaistīja universitāte. Noteikums bija – atteikties no viena vai vairākiem medijiem. Kamēr citi atteikušies no datora vai mobilā telefona, Eltons izlēma nesarunāties. Ne ar vienu, pat ar savu kaķi nē.

«Mani sākotnējie nolūki bija krietni radikālāki, jo es vēlējos pavadīt mēnesi ar aizsietām acīm. Tiesa, pēc konsultācijas ar ģimenes ārstu no šīs ieceres nācās atteikties, jo jau pēc pāris dienām, kas pavadītas tumsā, dīkā stāvošie redzes nervi būtu sākuši manām smadzenēm sūtīt viltus impulsus, un es būtu saskāries ar smagām redzes halucinācijām. Tā vietā izvēlējos mēnesi klusēt,» stāsta Eltons.

Viņš sev bija izvirzījis noteikumus – nekādas apzinātas runāšanas, skaņu izdvešana ir atļauta, bet nav vēlama, uz telefona zvaniem atbildēt aizliegts, katrs nejauši izteiktais vārds jāpieraksta.

Eltons neizmantoja arī nevienu no modernās saziņas rīkiem. «Sākotnējais plāns bija saziņā izmantot pierakstus, saziņu internetā un tīmeklī pieejamos «text-to-speech» balss sintezatorus. Jāatzīst, ka jebkurš no šiem izteikšanās veidiem beigu beigās izrādījās pietiekami apgrūtinošs vai laikietilpīgs, lai ar cilvēkiem «sarunājoties» klātienē es izvēlētos vienkārši paklusēt vai pamāt ar galvu.»

Puisis neslēpj, ka eksperimenta laikā saskāries arī ar sarežģījumiem. Lielāko piepūli radīja neplānota komunikācija. Eltons atteicās no publisku pasākumu apmeklēšanas un laiku pavadīja vienatnē.

Līdzīgi kā to mēdz darīt «interneta paaudze», dienām, pat nedēļām ilgi virtuāli komunicējot ar saviem draugiem, padarot tos par paralēlo realitāti jeb dzīviem cilvēkiem datora kastītē.

Visa eksperimenta laikā Eltons nejauši ierunājās vien divas reizes: «Viens no šiem izsaucieniem bija veltīts kā aizrādījums manam kaķim, kurš nupat bija izvēmies uz palodzes un, starp citu, manu klusēšanu uztvēra sāpīgāk nekā jebkurš cits. Otru es neatceros.»

Lai gan eksperimenta beigās Eltons guva atziņu, ka dažreiz daudz labāk ir paklusēt (pie šādas atziņas, šķiet, kaut reizi dzīvē būs nonācis jebkurš no mums), tas ir lielisks pierādījums tam, cik tālu tehnoloģiju paaudze ir «aizdzīvojusies». Telefons un internets nenoliedzami ir milzīgi palīgrīki saziņas veidošanā, taču sarunām aci pret aci ir pievienotā vērtība. Atzīsim to – pat ļoti liela.

Eltons Kūns
Eltons Kūns Foto: Facebook.com/Eltons Kūns

Arī portāla «Apollo» uzrunātais sociālpsihologs, profesors Ivars Austers uzsver, ka cilvēki, netiekoties aci pret aci, nemaz nespēj izpildīt daudzus mērķus savā dzīvē. Runāšana ir kā neatņemama dzīves sastāvdaļa, kas ar nevienu ģeniālu tehnoloģiju neizzudīs. Izmainīsies vien proporcijas.

«Sabiedrība ir ekstraverti orientēta. Vilkme būs vienmēr, neskatoties uz tehnoloģiju attīstību. Varbūt mainīsies proporcijas, bet sarunas klātienē noteikti neizzudīs.»

Profesors Austers atzīst, ka sarunas klātienē ir pēdējo simts gadu jautājums. «Ja runājam par modernajām tehnoloģijām, tad telefons arī pašos aizsākumos bija moderna tehnoloģija, un, ja mēs tagad sameklētu to laiku avīzes, kad telefons kļuva par ikdienas sastāvdaļu lielai cilvēku daļai, tad tur varētu būt teikts: «Daudzi cilvēki tagad atsvešināsies, kļūs mežoņi». Pilnīgi noteikti, ka kaut kas tāds tika runāts, bet vai tā notika?»

Jautājot par psiholoģiskām izmaiņām cilvēka prātā ilgstošas klusēšanas rezultātā, profesors nenoliedz, ka tādas izmaiņas, protams, var notikt. Ne velti jau izsenis bijuši pētījumi, ka ilgstoša klusēšana cilvēku var novest līdz vājprātam.

«Attīstīties par tādiem cilvēkiem, kādi mēs esam, varam tikai mijiedarbojoties ar citiem cilvēkiem. Mums ir vajadzīga apkārtējā vide,» uzsver Austers.

Ivars Austers
Ivars Austers Foto: Ieva Čīka/LETA
Komentāri (61)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu