«Jūra ir prom!», «Pirmais iespaids ir šaušalīgs!», «Kaut kas neredzēts!» - šādus un līdzīgus izsaucienus dažādos medijos un sociālās saziņas vietnēs bija iespējams lasīt un dzirdēt pēdējās nedēļās, cilvēkiem paužot apbrīnu par ūdens līmeņa samazināšanos Baltijas jūrā.
Neskaitāmas fotogrāfijas sociālās saziņas vietnēs, televīzijas kanālu tiešraides no Kolkas raga, kas pagājušajā nedēļas nogalē teju atgādināja galvaspilsētas ielas, jo katrs sevi cienošs Latvijas iedzīvotājs uzskatīja par pienākumu «atzīmēties» vietā, kur vēl nesen bija skalojušies viļņi - tā vien šķiet, ka visa valsts bija pārņemta ar vienu domu - «Jūra bēg!».
Tikmēr eksperti steidzās mierināt, ka jūra atgriezīsies ar jauniem, sāļākiem ūdeņiem, kuri varētu atveseļot mirušās zonas, bet citi pat uzdrīkstējās paust pārdrošus apgalvojumus, ka jaunie ūdeņi varētu atdot Baltijas jūrai atpakaļ gandrīz izzudušo mencu.
Mūsu unikālā jūra
Baltijas jūra ir visjaunākā jūra uz mūsu planētas, tā veidojusies pirms aptuveni 10 000 līdz 15 000 gadu, pārvietojoties milzīgām ledāju masām. Baltijas jūra ir lielākais iesāļūdens – sāļā jūras un saldā upju ūdens sajaukuma - baseins pasaulē. Baltijas jūras iesāļūdeni veido Ziemeļjūras sāļais ūdens un saldūdens no upēm un strautiem, kas jūrā ieplūst no četras reizes lielākas platības par pašu jūru.
Šī ļoti sensitīvā un savstarpēji saistītā jūras ekosistēma rada unikālu jūras gultnes floru un faunu.
Ūdens apmaiņas process ar Ziemeļjūru ir sarežģīts. Baltijas jūras virsējais iesāļūdens slānis plūst ārā no Baltijas jūras, ik gadus Ziemeļjūrā ieplūstot 940 km³ iesāļūdens. Savukārt dziļāk esošais, sāļākais ūdens plūst pretējā virzienā — no Ziemeļjūras uz Baltijas jūru, vidēji gadā Baltijas jūrā ieplūst 475 km³ ar skābekli bagātināts sāļūdens. Šis ūdens ar virsējo ūdens slāni sajaucas ļoti lēni, rezultātā Baltijas jūrā sāļākais ūdens atrodas 40—70 metru dziļumā.
Ūdens apmaiņas radīto starpību sedz upju pieplūde. Baltijas jūrā upes gadā ienes vidēji 660 km³ saldūdens. Lielākās jūrā ietekošās upes ir Daugava, Nemuna, Ņeva, Odera un Visla. Bez tam, Baltijas jūrā ir arī pozitīva nokrišņu bilance — vairāk saldūdens jūrā nolīst nekā iztvaiko.
Nozīmīgs sāļūdens avots ir arī lielas, neregulāras Ziemeļjūras ūdens ieplūdes Baltijas jūrā. Šāda sāļūdens ieplūde no Ziemeļjūras ir ļoti nozīmīga Baltijas jūras ekosistēmai, jo piegādā skābekli Baltijas jūras dziļākajiem rajoniem.
Līdz 1980. gadiem liela sāļūdens pieplūde notika aptuveni reizi četros, piecos gados. Pēdējā desmitgadē šādas ieplūdes kļūst retākas. Pēdējās sāļūdens ieplūdes notika 1983., 1993. un 2003. gadā, kas liek domāt par jaunu desmit gadu ciklu.
Atkarīgi no vējiem
Kā skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) speciālisti, viens no galvenajiem faktoriem, kas Baltijas jūrā un arī Rīgas līcī ietekmē ūdens līmeni, ir vējš. Pūšot rietumu puses vējiem, ūdens līmenis galvenokārt paaugstinās, bet austrumu puses vēji izraisa ūdens līmeņa pazemināšanos, caur Irbes šaurumu ūdeni no līča dzenot atklātā jūrā un caur šaurumiem starp Dāniju un Skandināvijas pussalu arī Ziemeļjūrā.
Kopš oktobra sākuma saistībā ar stabilo un maz mainīgo sinoptisko situāciju – ziemeļos, ziemeļaustrumos no Latvijas atradās anticiklons, bet virs Centrāleiropas un Dienvideiropas valdīja cikloni - Latvijā valdošie bija austrumu puses vēji. Pa laikam vējš pastiprinājās, visspēcīgākās vēja brāzmas tika novērotas 5.-6. oktobrī, kad tās Kolkā sasniedza pat 21 m/s. Pēc tam vēja pastiprināšanās (brāzmās līdz 15 m/s) tika novērota 15. oktobrī un arī pagājušajā nedēļas nogalē (21.-22. oktobrī), kad vēja brāzmas no jauna sasniedza 20 m/s.
Austrumu puses vēju pastiprināšanās rezultātā Kolkas novērojumu stacijā konkrētajos datumos bija novērojama arī straujāka ūdens līmeņa pazemināšanās.
Jūra atgriežas!
LVĢMC Hidrometeoroloģisko prognožu nodaļas vadītāja Laura Krūmiņa portālam «Apollo» skaidro, ka pašlaik Baltijas jūrā un Rīgas jūras līcī ūdens pamazām sāk atgriezties, jo austrumu vēji ir rimušies, to vietā iegriežoties rietumu puses vējiem. Jaunā ūdens ieplūšanas process gan pašlaik esot ļoti lēns un pakāpenisks.
«Otrdienas vakarā un trešdienas naktī ūdens aizplūšanas process apstājās. Ūdens līmenis pārstāja kristies.Ceturtdienas pēcpusdienā sāka pastiprināties rietumu vējš gan Baltijas jūrā, gan piekrastes rajonos, brāzmās sasniedzot 15 līdz 19, bet jūrā - 20 m/s, kas veicināja jauna ūdens ieplūšanu,» stāsta Krūmiņa.
Viszemākais ūdens līmenis tika sasniegts 22.oktobrī Kolkā. Taču pagājušajā ceturtdienā ūdens līmenis jūrā jau bija paaugstinājies gandrīz par pusmetru.
Krūmiņa skaidro, ka Baltijas jūra ir kā milzu trauks ar ūdeni. Ja vēji pūš no vienas puses, tad vienā pusē ūdens līmenis ir zemāks, bet otrā - pusē (šajā gadījumā - Zviedrijas piekrastē) - augstāks.Kad austrumu vēji rimās, tad ūdens līmenis pēc fizikas likumiem izlīdzinājās.
Krūmiņa prognozē, ka nozīmīgāka ūdens līmeņa paaugstināšanās gaidāma līdz ar spēcīgām rudens vētrām mūsu piekrastē, kas būs saistītas ar lieliem, aktīviem cikloniem Ziemeļeiropā.Tuvākajās desmit dienās šādi cikloni neesot gaidāmi.
Krūmiņa uzsver, ka svaigi, skābekļa bagātināti ūdeņi no Ziemeļjūras Baltijas jūrā ieplūst tieši spēcīgo ciklonu darbības laikā, kad vētru laikā caur Dānijas un Skandināvijas pussalas šaurumiem tiek no Ziemeļjūras ļoti intensīvi dzīts ūdens Baltijas jūrā.
Jaunais ūdens vienmēr ir sāļāks un ar skābekļa saturu bagātāks, kā arī salīdzinoši tīrāks, nekā ūdens Baltijas jūrā, kas ir noslēgta jūra, līdz ar to ūdens apmaiņa ar Pasaules okeānu ir ļoti ierobežota.
Uz jautājumu par ažiotāžu ap jūras bēgumu sociālās saziņas tīklos un medijos, Krūmiņa atbild, ka šī parādība nav pārāk bieža, bet nav arī nekas «ārkārtējs».
Līdz rekordam - 16 centimetri
«Šādas situācijas jau ir bijušas. Viszemākais ūdens, kāds novērots, bija pagājušā gadsimta pirmajā pusē, vēl pirmskara periodā.»
1937. gadā ūdens līmenis nokritās 137 centimetrus zem vidējā jūras virsmas augstuma.
Savukārt šogad tikai oktobra pirmo divu nedēļu laikā no Baltijas jūras aizplūda aptuveni 200 kubikkilometru jeb 200 miljardu kubikmetru ūdens, liecina Zviedrijas Meteoroloģijas un hidroloģijas institūta aprēķini. Pēc speciālistu aplēsēm no Baltijas jūras ir izplūduši aptuveni 494 Rāznas ezeri.
Pēc jaunākajiem aprēķiniem šajā reizē jūras ūdens zemākais punkts 22.oktobrī sasniedza 122 centimetrus zem jūras līmeņa.Līdz rekordam nedaudz pietrūka...
Krūmiņa atzīmē, ka tik liels zaudētā ūdens apjoms tik īsā laikā, pie tam rudenī, ir neparasta parādība. Tādēļ, ka rudenī parasti dominējot Atlantijas cikloni un rietumu vēji, kas izraisa ūdens līmeņa pieaugumu. Zems ūdens līmenis visbiežāk esot novērojams ziemā.
«Oktobris sinoptiķiem un laikapstākļu vērotājiem vairāk asociējas ar ciklonu darbību, stiprākiem rietumu puses vējiem un tā saucamajām rudens vētrām,» saka Krūmiņa.
«Bada vēji» rimušies, kas tālāk?
Austrumu vējus vecie zvejnieki dēvē arī par «bada vējiem», jo jūrā zvejniekiem tie neko labu nedod.
Speciālisti jau iepriekš pauduši - ja līdz ar rietumu vējiem ienākošā ūdens daudzums būtu pietiekami liels un tas būtu pietiekami sāļš, līdz ar to blīvs un smags, svaigais ūdens varētu atdzīvināt Baltijas jūras mirušās zonas – plašus reģionus, kur jūras gultnē trūkst skābekļa un izzudusi dzīvība. Un vēl - iespējams, tas pat spētu atdot Baltijas jūrai teju pavisam izzudušo mencu...
Latvijas Hidroekoloģijas institūta direktores vietnieks Juris Aigars sarunā ar portālu «Apollo» pauž uzskatu, ka plašu ažiotāžu izraisījusī parādība nekādu būtisku ietekmi uz jūru neatstās.
Aigars atzīst, ka tādu plašu viļņošanos sabiedrībā tā izraisījusi, pateicoties medijiem un sociālās saziņas tīklu popularitātei iedzīvotāju vidū.
«Arī iepriekš līdzīgas parādības bijušas, kaut arī pietiekoši reti, jo valdošie vēji mūsu pusē ūdeni biežāk dzen šurp, nevis prom, līdz ar to mums nākas sastapties ar pretēju parādību - paisumu. 1937.gadā, kad jūras ūdens līmenis bija nokrities līdz rekordzemajam punktam, cilvēki diez vai staigāja tādos baros gar jūru, un sociālo tīklu, kur padalīties ar redzēto, arī nebija.»
«No bioloģijas viedokļa piekrastes zonā nekas daudz nemainās. Tāpat nav zināms, vai vēja virziens, kas nomainīja austrumu vējus, būs bijis labvēlīgs Ziemeļjūras ūdeņu ieplūšanai.»
Aigars stāsta, ka iepriekšējā ziemā pie Dānijas un Zviedrijas tika novērota ļoti liela Ziemeļjūras ūdeņu ieplūde Baltijas jūrā.Vairāk nekā pusgada laikā šis sāļais ūdens bija nonācis līdz Gotlandes ieplakai un nostabilizējies jūras ūdens slāņu lejasdaļā. Lai izspiestu šo ūdeni, ūdens ieplūdei būtu jābūt līdzvērtīgai tai, kas bijusi. Mazākas ieplūdes dziļo ūdens slāni un līdz ar to - organismus, kas mitinās zemākajos slāņos un jūras gultnē, nesasniedz, skaidro Aigars.
Minējumus, ka līdz ar sāļajiem jūras ūdeņiem Baltijas jūrā varētu atgriezties menca, Aigars sauc par «patīkamām spekulācijām», jo viena vai divas lielākas sāļā ūdens ieplūdes mencu Baltijas jūrai atpakaļ neatdos, uzsver Aigars. Visas Baltijas jūrā palikušās mencas pašlaik nārstojot tikai pie Borholmas.
