Kā senāk Zemlikās urgučus dzina jeb Veļu laikā darāmi darbi (26)

Apollo.lv
CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Foto:Edijs Pālens/LETA

Lauku darbi padarīti, dienas kļūst īsākas, tumšais laiks klāt. Tas ir īstais laiks, kad dzīves ritms pierimst, atliek laiks padomāt par laicīgām lietām, tai skaitā par aizgājējiem. Latvieši to sauc par Veļu laiku.

Mūsu valoda ir bagāta, katrā novadā Veļu laikam savs nosaukums, to sauc arī par Zemlikām, Dievainēm, Dvēseļu dienām, Ķauķu laiku, Iļģu laiku un vēl citādi.

«To laiku no Miķēļa līdz Mārtiņam, kad garus mielo, sauc Kazdangā par iļģu laiku, Valtaiķos par garu laiku, Puzē par ķauķu laiku, Zemītē par pauru laiku, Limbažos par paurīšu laiku. Šis garu laiks iet četras nedēļas un to tura par svētu laiku.» [A. Bīlenšteina rokraksts, 1862.g.]

Veļiem arī doti dažādi vārdi, tos sauca arī par iļģiem, paurīšiem, vecīšiem, ķauķiem, leļiem, urgučiem, ēniem, māžekļiem, māniķiem, raudačiem, vecajiem un vēl citos vārdos.

Kas ir veļi? Iveta Odiņa raksta, ka pierastajā izpratnē veļi ir mirušo cilvēku dvēseles, kas pēc nāves turpina dzīvi viņsaulē. Latviešu mitoloģijas pētnieki P. Šmits un L. Adamovičs atzīmē, ka veļi diezgan bieži tiek minēti tautasdziesmās, parasti sakarā ar mirušo dvēselēm. Tomēr nav skaidru norāžu, ka dvēsele paliek par veli un visi veļi ir cēlušies no dvēselēm. Tomēr jāatzīst, ka veļi ir grūti šķirami no dvēselēm un bez šaubām dvēselei stāv tuvāk nekā citi gari.

Parasti Veļu laiks turpinājies no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, dažviet īsāku laiku, citviet – ilgāku.

Folkloriste Janīna Kursīte-Pakule saka, ka laika izteiksmē var runāt par «īsajiem veļiem» un «garajiem veļiem». Senajā nedēļā (latviešiem un arī citām Vecās Eiropas tautām) bija deviņas dienas, attiecīgi — no 1. līdz 9. novembrim ilga «veļu dienas». Otrs variants — no Miķeļiem (29. IX) līdz Mārtiņiem (10. XI). Pats garākais veļu laiks ilga no Miķeļiem līdz Meteņiem (februārim) — visu ziemu, šajā gadījumā «veļu laiks» sakrita ar dabas nomiršanas laiku, kad cilvēki pieminot un atceroties, ziedojot un upurējot gaida jaunu gaismas un dabas atdzimšanu, reizē domājot par dvēseļu atdzimšanu.

Veļu laikā nedrīkstēja darīt nekādus darbus (Veļu laikā kulta labība nedīgst!), šis laiks bija domāts ikdienas darbu apdarīšanai, rokdarbiem, mājas solim, stāstīja atmiņu stāstus, kā arī minēja mīklas, stāstīja pasakas, bet nedarīja neko skaļu – nedziedāja, nedarīja darbus, kas ir skaļi. Veļu laikā nedrīkstēja arī tirgoties. Sarunas, protams, bija arī par aizgājušajiem cilvēkiem, kurus gaidīja atgriežamies apciemojot mājas cilvēkus.

Folklorā saka, ka saimnieks veļiem atver vārtus. Veļus ne tikai mājā gaidīja, bet senatnē saimnieks ar ratiem braucis uz kapsētu, atvēris kapsētas vārtus, lai veļi sasēžas ratos un var braukt ciemoties uz savām mājām. Mājās īpaši gatavojās veļu sagaidīšanai, slaucīja istabas, nolika ūdeni, kur veļiem nomazgāties un tīrus dvieļus, kur noslaucīties.

«Veļu laiks ticis turēts par visu svētāko laiku, tanī ļaudis netaisījuši nekāda trokšņa, visi gājuši dievbijīgi pie darba, labos gariņus pieminēdami. Trešdienās un piektdienās vecīšus pamieloja ar ēdieniem un dzērieniem. Jau agri no rīta saimnieks iejūdzis zirgu un aizbraucis uz kapsētu. Saimniece pa laiku piekrāvusi lielu galdu ar dažādiem ēdieniem un alu, aizdzinusi visus mājas ļaudis pie darba, viena pati istabā palikdama un vecīšus gaidīdama. Saimnieks, pie kapsētas piebraucis, saucis: «Ai, gariņi labie, ai mīļie veliņi, nākat, kāpat vāģos iekšā! Brauksim mājā pamieloties, kur pīrāgus, raušus izcepusi.» Pēc šiem vārdiem no kapsētas uz vāģiem vēlušies lieli viesuļa kamoli. Kad vairs viesuļi nenākuši, tad saimnieks braucis uz māju. Piebraukušam pie istabas durvīm, saimniece nākusi pretī, durvis līdz kājai vaļā atstādama, un sacījusi: «Labdien, labdien, mīļie vecīši, mīļās, labās dvēselītes! Nāciet iekšā, ēdiet, dzeriet, ko paši svētījuši!» Viesuļa kamoli vēlušies tagad istabā mieloties. Pēc kāda stundas laika saimniece tos sākusi raidīt uz māju: «Eita, eita mājā pie Veļu mātes un nāciet citā reizā gausināt, kas mums ir!» Vecīši tad devušies pa durvīm ārā un sēdušies atkal vāģos iekšā. Saimnieks nu vedis tos atpakaļ uz kapsētu. Ja veļi bijuši labi pabaroti, tad varējuši tos aizvest ar vienu zirgu; ja slikti bijuši ēdināti, tad ne ar seši zirgi nevarējuši pavest. Pie kapsētas piebraucis, saimnieks saucis: «Velīši gariņi, gulēt mājā, gulēt mājā, ne aizkrāsnē!» Tad veļi devušies kapsētā iekšā.» «[Etn. 1891, I, 60. R. Bērziņš, Nītaure.

Veļiem īpaši gatavoja mielastu, to nolika istabā vai rijā, dažreiz saimnieks sauca veļus uz mielastu, rādot gaismu ar iedegtu skalu. Šīs tradīcijas katrā novadā bija dažādas, ir pierakstītas liecības, ka veļu ēdienu tad, kad veļi bija «pamielojušies», ienesa saimes istabā un mielojās visi saimes ļaudis.

Profesors Kārļa Straubergs grāmatā «Latviešu tautas paražas» par veļu ēdināšanu rakstīja: «Tikai to vajadzēja ļaudīm ievērot: to veļiem dod, kas ir ievākts no visādām ēdamvielām, kā maize, un kad vēl nav gaļas pašam kautas, tad no otra nedrīkst aizņemties; tikai kad pašam ir un kad arī nav, var iztikt bez tā iztrūkstošā; tikai to var dot veļiem, kas ir pašam, ne no otra aizņemties, un tā tad arī es baroju veļus ar to, ko esmu ievākuse pa vasaru, kā rudzus, un tā es arī veļiem to vien varēju dot, kas man ir, kā maizi, kāpostu lapas, kāļus, burkānus, kartupeļus, zirņus, pupas, ābolus, runkuļus, un no tiem visiem ir jādod veļiem, lai nākošu gadu labi viņi audzētu visu nākamo ražu un nerādītos sapnī un neprasītu to, kas viņiem nava dots. Es devu maizes riciņu sadrupinātu, lai viņiem nav jādala, tad kāpostu lapiņas mazas un trejdeviņas pupas un tāpat zirņus, mazus āboļus deviņus, trīs mazus kāļus, trīs burkānus mazus, trīs runkuļus mazus, deviņus mazus kartupeļus, un visus tos es aiznesu uz krustceliņu pretī kapsētai un izbēru ne tā kā kopā, bet izkaisīju, lai veļi, nākdami ēst, nebaras, ka visi nevarot tikt uz reizi, un tā es aizgāju mājā.»

Saglabājušies Simjūda dienas ticējumi (galvenā Veļu laika diena):

Kārlis Straubergs no tolaik 80-gadīgās Cerbuļu mātes Kraukļos pierakstījis, lūk, šādu ticējumu : «Simjūda dienā notiek veco barošana. Sasauc visus mironus un dod tiem ēst un dzert. Barību liek zem kokiem, sevišķi ozoliem. Kausiņus liek uz pirts krāsns ko pērties. Vecajiem dod arī kāsīšus, lai vij auklas. Beigās liek viņiem atkal iet projām. Svešiem veco laikā nav devuši nekā ēst, tādēļ arī paši nekur nebraukuši ciemā.»

V.Strautiņš Zelgauskā: «Simjūda dienas vakarā mēdza dzīt urgučus, t. i. ļaunus garus. Tad pievārīja papilnam gaļas un piecepa papilnam plāceņu, bet neviens no mājas ļaudīm nedrīkstēja no visa tā ēst, kamēr nebija urguči izdzīti un labi dievēkļi no tā ēduši. Dažās vietās arī urgučiem uzlika pilnu bļodu gaļas uz krāsns, bet citu visu aiznesa uz klēti. Kad urguči bija izdzīti, saimnieks gāja uz klēti pēc ēdamā. Papriekšu tam nu vajadzēja visu to, ačgārni ejot, apnest ap dzīvojamo māju un tikai tad drīkstēja nest iekšā un celt priekšā citiem mājas ļaudīm. No visa tā vajadzēja baudīt saimniekam pašam pirmajam.»

Kad dažādi veļu rituāli veikti, veļi pamieloti, tos aicina doties prom un atnākt citu gadu. Tad saime plaukšķina rokas, sit ar krāsns kruķi vai malkas pagalēm, lai veļi dodas prom.

Daži veļu laika ticējumi:

  • Rudenī pa veļu laiku saimnieks nedrīkst iet tālu no savām mājām, jo tad veļi var būt nelabvēlīgi viņa mājām.
  • Veļu laikā sestdienas vakarā nevajag ogles slāpēt, lai miroņiem neklātos grūti.
  • Kad veļu laikā matus griežot, tad tie vairs neaugot.
  • Veļu laikā, vakariņas ēdot, labākie kumosi jāmet pagaldē mirušo gariem.
  • Iļģu naktī no 1. uz 2. novembri pirtī jānes mirušo gariem pirtī ēdiens, sevišķi biezputra.
  • Veļu laikā jāiet gulēt priekš pusnakts un nedrīkst atstāt uguni degot pāri pusnaktij, jo citādi piemeklēs visādas nelaimes.
  • Pa rudens vakariem nevajag daudz runāt, jo tad varot iztraucēt veļus.
  • Ēdiens, ar ko baro veļus, jādod slimam kustonim, tad tas paliks vesels.
  • Veļu laikā pa nakti nedrīkst staigāt, jo veļi maldina.

Veļu laiks nebija publisks pasākums, tad kopā turējās saime, atcerējās savus aizgājušos tuviniekus, notikumus saimē un dzimtā. Veļu laiks ir pārdomu un vērtību vētīšanas laiks - gada ritumā īpaši tikai tam domāts brīdis, kad dabā viss nobriedis, nogatavojies, novākts, bet baltais sniegs vēl nav uzsnidzis.

Pēc Mārtiņiem Veļu laiku nomaina maskošanās, tad gan sākas jautrība, masku gatavošana un ciemos iešana.

Komentāri (26)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu