Krievijas latvietis atgriežas dzimtenē: «Visi it kā latvieši, bet krievi!»

No Māra Tupeša personīgā arhīva

Šā gada janvārī 32 gadus vecais Māris Tupesis ar sievu Dariju no Krievijas pilsētas Omskas pārcēlās uz dzīvi Liepājā. Kāpēc viņi pieņēma šādu lēmumu, kāds šobrīd ir Omskas iedzīvotāju noskaņojums, kā pāris iedzīvojies Latvijā un, ko domā par Putina politiku, portāls «Apollo» skaidroja kopīgā sarunā krievu valodā, kas oktobra beigās notika kādā kafejnīcā Liepājā.

«Da nu ih! Oņi meņa predaļi!»

Ar Latviju saistība Mārim ir tāda, ka 1949. gadā no Latvijas uz Sibīriju tika izsūtīts viņa vectētiņš un vecmāmiņa. Vectēvs ar ģimeni dzīvojis Nīcas novadā, bet vecmāmiņa - Nīcgales pagastā. Abi satikušies Sibīrijā, Omskas apgabala ciematā Novotroicka, kur nodibinājuši ģimeni. Kad radusies iespēja atgriezties dzimtē, daudzi izsūtītie radi šo iespēju izmantojuši, taču vecāmāte ar vectēvu izlēmuši palikt. «90. gados vecmāmiņai jautāju, kāpēc viņa nevēlējās braukt. Viņa teica: «Da nu ih! Oņi meņa predaļi!» (No krievu valodas - «Pie velna viņus! Viņi mani nodeva!» - aut.)

Ko tieši ar to vecmāmiņa domājusi, Māris nezina: «Man arī bija interesanti, kas tieši? Varbūt tas, kurš sastādīja sarakstu, kurš ielika viņus sarakstā? Varbūt kādi pazīstami? Varbūt viņa domāja piemēram to, ka valsts neiestājās par viņiem un nevarēja kaut ko risināt valsts līmenī?»

Omskā dzimušajam Māra tēvam dots vārds Andris, bet otram bērnam – tēva māsai - Dzidra. Kamēr Māra tēvs bijis bērns, ar vecākiem runājis latviski, taču ar laiku situācija mainījusies. «Viņš no bērnības zināja valodu, bet ne tas, ka nedrīkstēja, bet... laikam tā bija vieglāk. Es nezinu, kāpēc viņi ģimenē nerunāja latviešu valodā. Man tas arī ir jautājums. Varbūt viņi asimilējās, kaut kas galvā izmainījās un tā bija vienkāršāk dzīvot. Varbūt (vēlējās) aizmirst par to visu. Es nezinu. Man arī ir interesanti visi šie sadzīviskie sīkumi,» tagad saka Māris, kas latviešu valodu saprot, bet runāt viņam esot grūti.

90. gadu sākumā, kad padomju savienība izjuka, Omskā parādījušies dažādi latviešu valodas apguves klubi. Tad arī Māra tēvs sācis mācīties latviešu valodu no jauna: «Izveidojās latviešu grupa, kur viņi varēja komunicēt. It kā par vienu un to pašu tēmu. Visiem ir viens un tas pats liktenis. Visiem vecāki izsūtīti un visi dzimuši šeit. Visi it kā latvieši, bet krievi.»

Laika gaitā izveidojies latviešu klubs «Zvaigznīte», kā arī folkloras ansamblis «Daina». Tagad aktīvā kolektīva daļa esot 30 cilvēku. Klubā darbojoties gan vecākās, gan jaunākās paaudzes pārstāvji.

«Sibīrijā latvieši ir nonākuši divos veidos – pirmais ir gadsimta sākumā pēc 1905. gada, kad pasludināja zemes reformu. Viņi aizbrauca uz brīvajām zemēm. Latvieši brīvprātīgi salika visu savu iedzīvi. Jo es biju tajā ciemā – Bobrovka. Kas ir zināms Omskas apgabalā. Tur kompakti dzīvoja latvieši. Viena latviešu daļa atbrauca paši brīvprātīgi un, protams, tie, kuri tika izsūtīti agrā vecumā,» par kolektīvā esošajiem latviešiem stāsta Māris.

Liepāja nav sveša

Kad Māris pirmo reizi 2002. gadā ieradies Latvijā viņš Neretā apmeklējis pasaules latviešu nometni «3x3». Tur apguvis kokles spēli. Ļoti vēlējies iemācīties arī latviešu valodu: «Kad esam latviešu sabiedrībā Omskā, tad viņi runā un bieži pāriet uz latviešu valodu. Tāpat ciemiņi atbrauc. Arī žurnālisti. Visi jautā, kāpēc nemācāties valodu. Bet no vienas puses liekas, kāpēc? Tu taču dzīvo Krievijā. Bet, kad biju nometnē Latvijā, sajutos kurlmēms, jo es neko nesapratu un neko nevarēju pateikt, jo jaunieši krievu valodu nezina, bet angļu valodu es tad nemācījos, apguvu vācu valodu. Biju muļķīgā situācijā, kad it kā vēlies komunicēt ar kādu, bet neko nevari pateikt un tad es domāju, ka jāmācās.»

Kad Māris mācījies institūtā par ķīmiķi, vienojies, ka praksi izies atkritumu pārstrādes uzņēmumā Valmierā. Arī tas devis iespēju apgūt latviešu valodu, tomēr kā pats saka, joprojām pateikt neko nevarot. Tagad gan esot mazliet vieglāk, jo «visu laiku dzirdi valodu radio un televīzijā». Tomēr tajā pašā laikā Māris atzīst, ka televizora viņiem mājās neesot un arī latviešus ar kuriem parunāties, nemaz tik daudz nepazīstot.

«Liepājā ir ļoti daudz krievu un krievu valodu mēs dzirdam biežāk nekā latviešu. Pazīstamu latviešu Liepājā mums nav daudz. Māris strādā rūpnīcā, kur saistībā ar saviem pienākumiem viņš arī komunicē krievu valodā. Viņš gan vairāk strādā ar materiāliem. Arī ar savu priekšnieku viņš runā krieviski. Viņš arī ir krievu cilvēks. Meistari, ar kuriem Māris komunicē arī runā krieviski,» skaidro Darija.

Omskā Māris strādājis celtniecības kompānijā, kur ražoti ķieģeļi. Bijis laboratorijas priekšnieks. «Pasludināja bankrotu. Kaut kas ar investoriem, kā vienmēr. Paliku bez darba. Meklēju pie vietējiem, neviens neko nepiedāvāja. Omskā neko nevarēju atrast. Izsūtīju CV uz Latviju,» stāsta Māris. Tagad viņš «UPB» betona rūpnīcā strādā par kvalitātes inženieri. Darba piedāvājumam piekritis uzreiz. Liepājā ieradies 2. janvārī, bet jau pēc divām dienām gājis uz darbu. Liepāja Mārim nav sveša. Šeit dzīvojot viņa tante, brālēni, tēvocis.

Iegūst Latvijas pilsonību

Māra sieva Darija uz Latviju pirmo reizi atbraukusi 2013. gadā. Apmeklējusi Dziesmu svētkus un tas atstājis ļoti lielu, pozitīvu iespaidu. Iepriekš neko par šādiem svētkiem Krievijā neesot dzirdējusi un tas bijis pārsteigums: «Tas bija tik iespaidīgi, ka kultūra cilvēkiem ir tik svarīga un tuva.» Tomēr tagad esot Liepājā abi apgalvo, ka šeit folkloras ansambļa neesot. «Sanāk, ka Omskā latviešu tautas folkloras bija vairāk nekā tagad mūsu dzīvē,» saka Darija. Tomēr esot liels prieks par Latvijas dabas bagātībām: «Omska ir liela, industriāla pilsēta. Lai tiktu uz tuvāko biezo mežu (taigu) jābrauc 200, 300 kilometru.»

Patlaban Darija ir bezdarbniece. Omskā beigusi medicīnas akadēmiju, kur mācījusies par psihiatri. Pēc institūta beigšanas specialitātē neesot strādājusi: «Rupji runājot – vīlos. Pēdējā kursā gāju piestrādāt kafejnīcā un ar oficiantes darbu pelnīju divas reizes vairāk nekā pēc tam savā specialitātē slimnīcā.» Kādu laiku nostrādājusi aptiekā, bankā, arī internetā un tad jau ar vīru pārcēlusies uz Liepāju. Darija saņēmusi uzturēšanās atļauju un tagad apmeklē latviešu valodas kursus.

Vaicāti par brīvā laika aktivitātēm, Darija stāsta, ka pavasarī un vasarā bijuši Rīgā, Bauskā, Siguldā, Kuldīgā, Pokaiņu mežā, Tērvetē arī Kaļiņingradā. Paspējuši arī Spānijā Kanāriju salās paciemoties pie Māra māsas, kas uz turieni kopā ar ģimeni pārcēlusies darba dēļ. Šovasar apmeklējuši arī Tallinu, Maskavu un Sanktpēterburgu. Apmeklējuši arī Liepājas teātrī izrādi «1984», klausījušies simfoniskā orķestra priekšnesumu koncertzālē «Lielais dzintars» un skatījuši baletu Rīgas operā, kur par producenti strādājot pāra draudzene.

Pagājušajā gadā Māris ieguvis Latvijas pilsonību, kas arī bija viens no faktoriem, kāpēc pārcēlušies. Pilsonību Māris saņēmis kā represētā radinieks.

Līdz tam Latvijā viesojies septiņas reizes, parasti vasarā.

Abi Liepājas domē stāv rindā uz pašvaldības dzīvokli, kurā dzīvojot varētu maksāt tikai par komunālajiem. Tagad dzīvojot pazīstama cilvēka vienistabas dzīvoklī, kur paši uztaisījuši remontu. «Saimnieks teic, ka varam dzīvot, maksājot tikai komunālos maksājumus. Viņam galvenais, lai pašam nebūtu jāmaksā. Dzīvokli viņš neizīrēja, jo remonts tur taisīts pirms 20 gadiem un tas bijis ne pārāk reprezentabla skata,» stāsta Darija.

«Putina politika ir pareiza»

Neizpaliek arī jautājums par Krievijas prezidenta Vladimira Putina īstenoto politiku, vaicājot Mārim, ko viņš par to domā: «Es uzskatu, ka politika, kuru realizē Putins ir pareiza, jo es nevaru pateikt, kur tā ir nepareiza. Vienlaicīgi es saprotu, ka kaut kādas pārmaiņas, kas notiek valstī notiek ļoti lēni... varētu izdarīt arī ātrāk, bet acīmredzot nevar, jo tam būs sekas.

Ja ņem globāli kaut kādas lietas, piemēram, Krimas pievienošana vai karš Sīrijā, uzskatu, ka tās lietas ir pareizas, jo es neredzu, kāpēc tās būtu nepareizas. Lai gan esmu gatavs uzklausīt jebkādus viedokļus un diskutēt faktu līmenī. Nevis vienkārši – es domāju, ka ir tā.»

Māris pārliecināts, ka Krievijā nepastāv vienas personas vara, kā to prezentējot rietumu mediji: «Rietumu mediji uzskata, ka ir cars «Vlads Putins», kurš sēž tronī, vada un visi viņam pakļaujas un, ja nepakļaujas, tad viņu izslēdz. Tā tiešām nav. Ļoti daudz ir viņa lēmumu, kur viņš saka – izpildiet, piemēram, kaut kāda reforma, vai samaziniet procenta likmi bankā. To neizpilda. Pēc loģikas, šos cilvēkus vajadzētu noņemt no amatiem. Kaut kas ar viņiem būtu jānotiek, bet kā jebkura valsts, (arī Krievija) sastāv no kompromisiem.»

Savukārt, lasot latviešu ziņu portālus, Mārim esot jāsmejas: «No desmitiem ziņu divas ziņas obligāti ir par Krieviju. Obligāti tiek izmantoti vieni un tie paši vārdi. Lasītāju uzreiz noskaņo nevarētu teikt uz negatīvo, bet kaut kādu noteikti segmentu. Man liekas, ka žurnālistikā jābūt tā – ieslēdzu kameru un rādu.»

«Varbūt tā arī ir, es nezinu, varbūt esmu nozombēts, bet bieži raksta, ka Krievijas mediji nodarbojas ar propagandu. Es sev nesen noformulēju, kas ir propaganda. Tas ir tad, kad tev dod tikai vienu viedokli. Tev nedod kopējo ainu, kāda tā ir. (..) Piemēram, «Russia Today», vai «Rosija 24», ko Latvijā atslēdz, tad atkal pieslēdz, jo tur esot kaut kas briesmīgs. Tauta skatās un neredz, ka viss apkārt ir slikti. Es uzskatu, ka tad, kad notiek kaut kādi notikumi, piemēram, kaut kur sabumboja kādu, karš Sīrijā vai Irākā, nav svarīgi, kādu jaunumu nez kāpēc parāda tieši latviešu ziņās, bet kaut kādas ziņas vispār neparāda,» savās pārdomās dalās Māris.

«Necentieties pamest Omsku!»

Par dzīves apstākļiem Latvijā Māris saka, - nezinot, vai šeit ir labāk nekā bija, jo satikto vietējo iedzīvotāju viedokļi esot stipri atšķirīgi. Līdzīgos novērojumos daļās Darija: «Satiekot daudzus un dažādus cilvēkus parādās dažādi pilnīgi diametrāli pretēji viedokļi. Kāds saka, ka šeit ir ļoti labi dzīvot, bet kādam viss ir ļoti slikti. Nav darba, nav rūpnīcu, pensijas maziņas, komunālie maksājumi lieli. Un ir cilvēki, kuri tieši otrādi skatās no citas puses un saka, ka ir apmierināti, ka tagad latviešiem ir balss Eiropas Savienībā. Daudziem, kuriem nav darba, «Metalurga» slēgšanas dēļ un nav iespēju atrast citu, tur ir pavisam cits sabiedrības noskaņojums.»

Omskā, neskatoties uz to, ka tā ir industriāla pilsēta, daudzas rūpnīcas šobrīd juridiski atrodas Sanktpēterburgā un Maskavā, stāsta Darija. Līdz ar to nodokļi aiziet šīm pilsētām. 70. gados Omska bijusi ļoti attīstīta, industriāla un ērta pilsēta dzīvei. Māris atzīst, ka tagad noskaņojums Omskā visiem esot ļoti ironisks. «Tik daudz joko par to, kas notiek. Ir pat tāds joks – necentieties pamest Omsku! Jo tendence ir tāda, ka visi kaut kur aizbrauc. No desmit maniem draugiem Omskā palikuši divi,» saka Māris. Arī minimālā alga Omskā esot divas reizes mazāka nekā Latvijā. 370 eiro Omskā skaitoties ļoti labs atalgojums.

«Man ir draugs, kurš strādā Omskas poliklīnikā par neirologu un ar visām piemaksām saņem šos 370 eiro. Tikmēr ir par Māri desmit gadus jaunāks puisis, kurš strādā par Omskas apgabala menedžeri lielā kompānijā, kas ražo durvis un vārtus un nopelna vairāk nekā visi mūsu vecāki kopā ņemot,» saka Darija.

Jaunajā gadā Māris ar sievu brauks uz Omsku ciemos pie vecākiem. «Lai gan mums Jaunais gads neko nenozīmē. Mums nav tādas romantikas, kādu rāda amerikāņu filmās. Mēs vienkārši izvēlējāmies brīdi, kad varam aizbraukt. Šogad ļoti slikti Latvijā ar svētku dienām. Krievijā ir savādāk. Visiem brīvs no pirmā līdz desmitajam datumam,» nosaka Māris.

Darija savukārt piebilst, ka šogad Omskai palika 300 gadu. Jubilejas sakarā remontēta pilsētas centrālā iela. «Bija ļoti daudz plānu, skaidrs, ka piepildījusies viena septītā daļa, bet gribam paskatīties, kas ir atjaunots, kas uzcelts,» viņa saka.

Sarunas beigās Māris atzīst, ka Omskā uz dzīvi atgriezties nevēlas: «Tiešām. Nekad. Varbūt pārcelsimies uz Rīgu, kā to dara visi latvieši.»

Bet Darija piebalso: «Mēs neplānojam, bet ja mēs pēkšņi atgriezīsimies Krievijā, tad ne uz Omsku. Kaut kādu pieredzi mēs tur ieguvām un vēlamies virzīties tālāk.»

Uz augšu