Suhonoja (Сухоной) atrodas Ujaras rajonā Krasnojarskas apgabalā. Ciems, kuru latvieši sauc arī par Sukinavu, savu vārdu ieguvis no blakus esošās upītes – Suhoi Noi.
Foto: Latviešu ciems Sibīrijā - Suhonoja (70)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Sukinavas koloniju 19. gadsimta beigās izveidoja latvieši no Alūksnes apkaimes. 1896. gada vasarā tika atklāta dzelzceļa līnija līdz Ačinskai, tādēļ izceļotāji varēja vieglāk sasniegt brīvām zemēm bagāto Jeņisejas guberņu.
Sukinava kopā ar citiem ciemiem, kas šajā laikā veidojās dzelzceļa stacijas Kļukvennajas apkārtnē, ietilpa Kļukvennajas koloniju grupā, kurā viens no pirmajiem latviešu dibinātajiem ciemiem bija Kamenska. Kad Kamenskā vairs nebija brīvu vietu, latvieši savas saimniecības izveidoja dzelzceļam otrā pusē - Suhonojas iecirknī. Sākumā ieceļotāji savu jauno dzīvesvietu sauca par Sibīrijas Marienburgu jeb Sibīrijas Alūksni (Мариенбург Сибирский). Sākoties Pirmajam pasaules karam, pēc kolonistu lūguma kolonija tika pārdēvēta par Suhonoju.
1907. gadā Suhonojā atvērta pirmā skola, kurā par skolotājiem strādāja Jānis Zilberts un Kristaps Ginters. Viņi aktīvi un pašaizliedzīgi organizēja ciema kultūras un saimniecisko dzīvi. Tolaik šeit tika nodibināta svētdienas skola, koris, bibliotēka, kredītbiedrība un vairākas patērētāju biedrības. 1910. gadā Suhonojā bija 110 latviešu un 10 igauņu saimniecības, kas pēc dzimtenē apgūtiem un noskatītiem darba tikumiem saimniekoja līdz pat padomju varas gadiem.
Kolonijas attīstību ietekmēja varmācīgā kolektivizācija 20. gadsimta 30.gados, kad nodibinājās kolhozs «Jaunais Darbs» un viena mēneša laikā no viensētām uz jauno ciematu pārveda apmēram simts viensētu ēkas. 1937. - 1938. gada arestēja 68 ciema iedzīvotājus, no kuriem lielākā daļa tika nogalināti. 1957. gadā PSRS Augstākā tiesa visus reabilitēja. Otrajā Pasaules karā no Suhonojas piedalījās apmēram 100 dažādu tautību iedzīvotāji, no kuriem vairāk nekā puse gāja bojā. Pēc kara daudzas ģimenes aizbrauca uz Latviju, ciemā sāka ieplūst aizvien vairāk cittautiešu ģimenes.
Mūsdienās Suhonoja ir kupli apdzīvots ciems, kurā dzīvo ap 400 cilvēku – krievi, igauņi, vācieši, ukraiņi, latvieši. Ciemā ir divi veikali, skola un ciema administrācija. Vietējie ik dienu dodas uz darbu rajona centrā Ujarā, kas pa asfaltētu ceļu ir ātri un ērti sasniedzama.
Latviešu skaits Suhonojā ik gadu samazinās – 2015. gadā ciemā dzīvoja 32 cilvēki, kam abi vecāki ir latvieši, un 57 cilvēki, kas dzimuši jauktās laulībās. Lielākā daļa izceļotāju pēcteču vēl prot latviešu valodu, taču novērojams, ka saziņa latviešu starpā nereti notiek krieviski. Asimilēšanās un dzīve divu valodu telpā ir skārusi arī latviešu personvārdus, veidojot dubulto identitāti: Ādolfu šeit sauc arī par Anatoliju, Zentu par Zinu, Irmu par Irīnu, Almu par Aļu, Vili par Vasju, Dārtu par Darju.
Lai arī Suhonojā malēniešu izloksne skan arvien retāk, ciemā satiktie latvieši apzinās savu izcelsmi un iesaistās latvisko tradīciju uzturēšanā.
Par 2015.gada ekspedīciju
No 2015. gada 27. maija līdz 12. jūnijam muzeja «Latvieši pasaulē» pārstāves Brigita Tamuža un Ieva Vītola un Latviešu folkloras krātuves pētnieki Aigars Lielbārdis un Sandis Laimis veica lauka pētījumus Sibīrijas latviešu ciemos Novosibirskas un Krasnojarskas apgabalos. Brauciena laikā Timofejevkā, Lejas Bulānā, Sukinavā, Novosibirskā un Krasnojarskā tika satikti vairāk nekā 60 latviešu, pierakstīti dzīvesstāsti, pārfotografētas fotogrāfijas no personīgajiem albumiem, muzeja krājuma kolekcijai pārvesti unikāli Sibīrijas latviešu dzīvesveidu raksturojoši priekšmeti – latgalietes Ņinas Kukules vērpjamais ratiņš no Timofejevkas, logu rotājošais kokgriezums no Lejas Bulānas latvieša Viļa Kalniņa mājas, Lejas Bulānas latviešu skolnieku slēpjzābaki, kokamatnieku Ledskalnu dzimtas ēvele un koka āmurs no Sukinavas, dažādi glīti rokdarbi (zeķes, cimdi, lakati, krēsla pārsegi), Timofejevkas skolēnu burtnīcas un projektu darbi, grāmatas u.c.
Ekspedīcija uz Sibīrijas latviešu ciemiem notika ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.