Foto: Nacionālajā teātrī «Sudraba slidu» laiks

FOTO: Kristaps Kalns

Šogad jau 5 gadu pēc kārtas decembrī un janvāra sākumā Latvijas Nacionālajā teātrī tiek spēlētas Mērijas Meipsas–Dodžas  «Sudraba slidas». Izrādes režisors Edmunds Freibergs, mūzikas autors Raimonds Pauls.

«Sudraba slidas» ir izrāde ģimenei - vecākiem, kas vēlas saviem bērniem uzdāvināt ticību brīnumam un pārliecību, ka laba sirds ļauj pārvarēt visus šķēršļus par spīti tam, cik daudz naudas tev makā. Un, protams, bērniem. Šī izrāde ir īpaša ar to, ka aktieri pa skatuvi reāli slido.

Režisors Edmunds Freibergs: «Sudraba slidas» ir mana bērnības grāmata. Vēlos vēlreiz atgādināt gan savai paaudzei, gan jaunajai paaudzei par šo grāmatu, tādēļ arī tiek veidota šī izrāde. Šobrīd ir tāds vētrains laiks, kad visi ir ķildīgi, kašķīgi, bet man ir svētku sajūta – gatavošanās Ziemassvētkiem.

Zem Dieva debesīm mēs visi esam vienādi – esam pelnījuši sapratni un līdzjūtību. Pirmo reizi uz teātra skatuves slidos – pašlaik centīgi apgūstam slidošanas mākslu. Izrāde nav domāta tikai bērniem, tā ir visai ģimenei – it kā reālistiska pasaka. Kāpēc pasaka? – Jo dzīvē tik jauki viss nenotiek.

Īstais Ziemassvētku brīnums notiek tad, kad cilvēku sirdis paveras viena pret otru un kad ir miers virs zemes, labs prāts. Par labu prātu arī ir izrāde – cilvēki viens otram palīdz un dora labus darbus.

Grētele (Sanita Pušpure): Stāsts ir par cerību, kas visiem ir nepieciešama. Un laikmetam nav nozīmes, visi vēlas vienu un to pašu – būt mīlēti, pārtikuši. Izrādes stāsts ir par Ziemassvētku brīnumu. Te ir arī tā darīšana – nevis tikai sēž un gaida to brīnumu, labāku dzīvi, bet viņi arī iet pretī tai labākai dzīvei.

Hanss (Ainārs Ančevskis): Paldies Edmundam par to, ka iedeva man šādu lomu – spēlēt bērnu! Šis nav Ziemassvētku gabals tikai tāpēc, ka tajā piemin Dievu, bet tāpēc, ka tajā ir klasiskas vērtības. Gan mūzika, scenogrāfija, gan vizuālais – acīm tīkams gan lielam, gan mazam skatītājam.

Viens no pazīstamākajiem Ziemassvētku stāstiem «Sudraba slidas» aizved uz 19. gadsimta Holandi – tās aizsalušajiem kanāliem, pa kuriem bērni skrien ar slidām, vējdzirnavām, kas griežas ziemas vējos, un mājām, kurās mīt mazie holandiešu bērni, paēduši, silti apģērbti un laimīgi. Tikai pašā pilsētiņas nomalē, pussabrucis un pelēks, slejas kāds trūcīgs namiņš, kurā dzīvo mazā Grētele, viņas krietnais brālis Hanss, viņu vienmēr norūpējusies, darbos nogurusī mamma un slimais tēvs, kurš pēc nelaimes gadījuma uz dambja ir zaudējis atmiņu un neatceras to, kur noglabājis paprāvu naudas summu.

Tuvojas slidošanas sacensības, visiem bērniem ir slidas, izņemot Grēteli un Hansu. Bet, izrādās, dzīve bagātos bērnus nebūt nav padarījusi skopus un ļaunus, viņu sirdis nepieņem to, kas viņiem šķiet netaisns – cilvēku šķirošanu pēc viņu maka biezuma, un notiek brīnumi...

Lomās: Ainārs Ančevskis, Sanita Pušpure, Marija Bērziņa, Ivars Puga, Voldemārs Šoriņš, Egils Melbārdis, Indra Burkovska, Zane Dombrovska, Evija Skulte, Liene Sebre, Zane Aļļēna, Marija Linarte, Kaspars Dumburs, Jurģis Spulenieks, Artis Drozdovs, Romāns Bargais, Kaspars Aniņš, Kristians Kareļins, Uldis Norenbergs.

Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija, Jāņa Elsberga dziesmu teksti, Annas Heinrihsones kostīmi, Alberta Kivlenieka horeogrāfija, Igora Kapustina gaismas. Producente Ilona Matvejeva.

Uz augšu