Nākamnedēļ aprit astoņi gadi kopš 13.janvāra grautiņiem Vecrīgā. Neapmierinātība ar valdības un Saeimas darbu nekur nav pazudusi, taču situācija nav tik dramatiska kā tolaik, tā raidījumam «LNT Ziņu TOP 10» vērtēja sociologs, pētījumu aģentūras «SKDS» direktors Arnis Kaktiņš.
«Tas 2009.gads ir interesants kā tāds atskaites punkts. Tu zini: ja tie rādītāji nokrīt tik zemu, tad var arī parlamentam logus izdauzīt, vai ne,» komentēja Kaktiņš.
2009.gada janvārī Saeimai un valdībai bija vēsturiski zemākie reitingi. Saeimai uzticējās tikai 4% iedzīvotāju, tagad - 12%, valdībai pirms astoņiem gadiem uzticējās 7%, tagad - 18%. Kaktiņš atzīst, ka arī pašreizējie rezultāti ir ļoti, ļoti slikti un tie norāda uz ļoti dziļu, fundamentālu uzticības krīzi. Tomēr tad rādītāji bija divas ar pusi reizes zemāki.
Sociologs norāda, ka ļoti svarīgs faktors ir arī iedzīvotāju personīgā labklājība - sabiedrības noskaņojums varētu krietni pasliktināties, ja atkal sāktos krīze vai ievērojami tiktu paaugstināti nodokļi. Kopš 2011.gada «SKDS» mēra arī to, cik daudzi iedzīvotāji ir gatavi agresīvām akcijām. Patlaban ir 8% iedzīvotāju, kuri piekrīt: lai panāktu valstī pārmaiņas, ir pieļaujama arī vardarbība.
«Lēnām un pamazām mēs redzam, ka cilvēkiem tomēr tas iekšējās agresivitātes līmenis krītas. Kas mani vedina domāt: ja jautājums ir, vai pašreizējā neapmierinātība var izsaukt kaut kādas vardarbīgas protesta akcijas, es sliecos teikt, ka drīzāk nē,» komentēja Kaktiņš.
Uz saskaņoto demonstrāciju 2009.gada 13.janvārī Doma laukumā pulcējās vairāk nekā 10 000 cilvēku. Nesen bija noticis «Parex bankas» krahs, sāpīgi valsts budžeta grozījumi. Iepriekšējos gados pieredzētā hiperizaugsme pēkšņi transformējās smagā ekonomiskajā krīzē. Premjers Ivars Godmanis bija aicinājis grūtības pārlaist pingvīnu stilā - visiem cieši saspiežoties ar kopā. Padomam iedzīvotāji nepaklausīja un izgāja ielās.
Astoņus gadus pēc grautiņiem visi tiesu procesi vēl nav beigušies. Pēc Rīgas apgabaltiesas un Augstākās tiesas sniegtās informācijas, par piedalīšanos 13.janvāra grautiņos uz apsūdzēto sola sēdušies kopumā 65 cilvēki. Reālu cietumsodu saņēmuši deviņi, nosacītu sodu - 17, no kuriem trim tas vēlāk mainīts uz reālu cietumsodu. Piespiedu darbs piespriests 26 cilvēkiem, naudassods - trim. Attaisnoti ir četri, savukārt vēl pieci turpina tiesāties.
Agrāk sniegtie prokuratūras dati par apsūdzēto skaitu gan ir nedaudz atšķirīgi, bet sižeta tapšanas laikā prokuratūra nerada iespēju sniegt jebkādu informāciju par 13.janvāra grautiņu tiesas procesiem.
Grautiņu dalībnieks Andris Maziks stāsta, ka uz miermīlīgo demonstrāciju nemaz nav gājis. Pievienojies, kad nekārtības jau bija sākušās.
“»Draugos» sēdēju, toreiz bija «Draugi», «Facebook» vēl nebija. Tur bija sasūtīts, kā mēs tiekam apzagti. Re kā mēs tiekam apzagti, viņi ir tie sliktie, un mēs esam tie upuri. Varbūt tā arī bija. Likās, ka tie ir tie pāridarītāji,» atminas Maziks. Pirmajās nedēļās pēc tam viņam bijusi sajūta, ka ir ko labu izdarījis, vismaz mēģinājis kaut ko labu izdarīt - līdz sākās zvani no prokuratūras un policijas.
Vairāki grautiņu dalībnieki joprojām slēpjas, citi jau atrasti, piemēram, blondīne, kura ar bruģi meta pašvaldības policijas automašīnai. Viņa nebija starp sākotnējiem apsūdzētajiem un ilgstoši atradās policijas meklēšanā, taču vēlāk pieteikusies pati. Tiesa piespriedusi trīs gadus nosacīti.
Meklēšanā joprojām ir pieci grautiņu dalībnieki. Atpazīstamākais no viņiem - Ansis Ataols Bērziņš. Viņam tiesa mainīja nosacīto cietumsodu uz reālu. Bērziņš šo lēmumu uzskata par prettiesisku.
«Es savā ziņā upurējos šajā tiesas procesā, es savas personīgās intereses nolēmu upurēt taisnīguma labad. Un, manuprāt, sabiedrība nav to novērtējusi. Un nav sniegusi pietiekamu pretdarbību šai varas patvaļai,» vērtē Bērziņš.
Iepriekš izskanējis, ka Bērziņš dzīvo Baltkrievijā, bet raidījumam viņš neatklāja savu atrašanās vietu. Par savu situāciju grautiņu dalībnieks stāsta ar rūgtumu. Kontaktu ar ģimeni praktiski vairs nav, izpostīto dzīvi svešumā sākt no jauna ir grūti. Bērziņš vēl ir pārdomās - braukt vai nebraukt atpakaļ uz Latviju, lai pieteiktos policijā.
Maziks stāsta, ka 13.janvāris tagad viņam ir tālas, tālas atmiņas. Andris strādā Vācijā un ar dzīvi ir apmierināts. Viņš ar tiesu sadarbojies un saņēmis 1000 latu naudassodu.
«Tas bija kā ritenis. Es no sākuma mēģināju cīnīties, pēc tam jau sapratu, kas tas par murgu, un tā kā mēģināju ātrāk tikt ārā,» stāsta Maziks.
Atbildot uz jautājumu, vai tas viss bija tā vērts, Bērziņš atzīst, ka jautājums ir sarežģīts: «Ja runa ir par pārliecību, tad jā. Es uzskatu, ka es rīkojos pareizi. Ja runa ir par personiskajiem zaudējumiem, ko esmu cietis, tad ir ko padomāt, vai tas bija tā vērts. Varbūt, ļoti iespējams, ka nebija.»
«Stāsts ir par to, ka iestrēgt nevajag. Man nav ne upura sajūtas, man nav arī sajūta, ka kaut ko tādu izdarījis. Vismaz man ir mierīga sirdsapziņa, ka es vismaz mēģināju kaut ko darīt. Kaut ar miskasti, bet mēģināju - pretoties valsts nozagšanai,» tā savukārt norādīja Maziks.
Kā argumentu, kāpēc pašreizējā situācijā līdzīgi grautiņi varētu neatkārtoties, eksperti lieto arī to, ka tagad nav ne partiju, ne sociālu kustību, kas varētu saorganizēt liela cilvēku skaita piedalīšanos masu akcijās. Tomēr neapmierinātība sabiedrībā pastāv. Un, līdzīgi kā Lielbritānijā ar «Brexit» un ASV ar Donalda Trampa ievēlēšanu, arī Latvijā šī neapmierinātība varētu izpausties nevis kā vardarbībā ielās, bet kā negaidīts pārsteigums vēlēšanu naktī.