«Sākumā bija ļoti bail»: Aleksandrs par ielu muzicēšanas aizkulisēm Rīgā (66)

29 gadus veco ielu mūziķi nesatieku tunelī, bet gan nelielā kafejnīcā Rīgas centrā. Nav grūti viņu atpazīt, ir sanācis pāris reizes redzēt vīrieti spēlējam stacijas tunelī. Ar degsmi un aizrautību puisis parasti muzicē krievu valodā, bet reizēm dzirdēts izpildot Prāta vētras repertuāru un citas latviešu dziesmas. Sarunas laikā kā nebijis pagaist pirmais iespaids par muzicēšanu ielās. Tas tik tiešām ir pilnas slodzes darbs, uz kuru cilvēks dodas tāpat ka citi, kuri katru dienu pavada birojā.

Rokmūzika un protests pret sabiedrību

Aleksandrs nav vienkārši ielu muzikants, kurš nolēmis savu mūziķa talantu izmantot kā naudas gūšanas avotu uz ielas. Patiesībā viņš ir datortehniķis un ilgus gadus nostrādājis darbā, ko apkārtējā sabiedrība uzskata par īstu, proti, astoņas stundas, piecas dienas nedēļā. Jautājot, kā tas viss sākās, Aleksandrs ne brīdi nevilcinās - jau bērnībā bijusi liela aizrautība ar rokmūziku, bet lēmums iziet ielās bijis protests pret apkārt notiekošo.

«Sākumā tas bija mans protests pret valstī valdošo sistēmu, sabiedrību un uzspiestajiem rāmjiem. Cilvēki dzīvo kaut kādā vienā rāmī, negrib skatīties tālāk par tām robežām, man gribējās pierādīt, ka var citādi,» stāsta Aleksandrs.

Ģitārspēli apguvis pašmācības ceļā, viņš, kautrīgs puisis ar stabilu darbu, nolēma pamēģināt. «Es pat nekad nedomāju, ka dzīvē varētu spēlēt uz ielas. Pirmo reizi, kad paņēmu ģitāru un aizgāju uz tuneli, bija tādas bailes. Bail, vai vispār tā drīkst darīt, ko teiks apkārtējie. Bet es sapratu, ka cilvēkiem tas patīk, viņi smaida, met naudiņu. Arī man bija gandarījums, ka spēju sniegt prieku citiem».

Sistēma, kurā no malas ienācējs var dabūt arī pa seju

Labākajās spēlēšanas vietās ir izveidota īpaša sistēma – grafiks, pēc kura vadoties, ielu muzikantam tiek dots laiks savas mākslas izpaušanai. Ja laiku neievēro, var sanākt, ka divi muzikanti spēlē vienā tunelī, pārklājoties dziesmu tekstiem. Šāda scenārija gadījumā varot sanākt arī nepatikšanas, neslēpj Aleksandrs.

Cilvēks no malas tik vienkārši sistēmā tikt iekšā nevar. Bet var mēģināt sarunāt. Aleksandrs atklāj, ka par savu vietu nācies pat kauties, taču tas esot reti. Mūziķi ir saprotoši, tāpat kā netālu sēdošie bezpajumtnieki. Ja kādam traucē, ej prom – tāds ir pazemes likums.

Nepatikšanas var sagādāt arī garāmgājēji, jo ne visi ir pozitīvi noskaņoti pret ielu mūziķiem. Nākas saskarties gan ar agresijas māktiem cilvēkiem, gan zagļiem. Darbs, kurā garlaicīgi nav ne minūti.

«Vienreiz pie manis pienāca viens vīrietis, kurš sāka agresīvi runāt par to, ka dziedu krievu valodā. Un pateica, ka atnāks ar saviem draugiem un sitīs mani nost. Nebija patīkami. Protams, ne atnāca, ne kā,» atceras Aleksandrs.

Tāpat bijuši zagšanas gadījumi, cilvēki tēlojot, ka iemet naudiņu, bet pagrābj jau saziedoto un metas bēgt. Tad gan varot beigties pat ar kautiņu, neslēpj Aleksandrs: «Tas nav godīgi, ja cilvēks zog no ielu muzikanta, kuram pašam varbūt neiet ļoti labi.»

Taču lielākajai daļai cilvēku patīkot tas, ko ielu muzikants dara, bet vienmēr jāņem vērā, ka būs kāds, kam nepatiks.

Par miljonāru nekļūsi, bet nopelnīt var

Aleksandrs muzicēšanu ielās sauc par pilna laika darbu, bet esot patīkami apzināties, ka pats sevi esi priekšnieks. Jautājot, vai ikmēneša izdevumiem šādā veidā var nopelnīt, Aleksandrs atbild, ka par miljonāru noteikti neviens spēlējot tunelī nekļūs, bet dzīvot var, sevišķi vasarās nopelnītās summas esot pieklājīgas.

Tas arī neesot nemaz tik vienkārši – ej un dziedi, ko sirds vēlas. Patiesībā ir jāprot dziedāt un spēlēt labi, jāprot iekustināt cilvēkus, uzrunāt, atdot viņiem savas emocijas, lai veidotu atgriezenisko saiti.

Lai gan tas nav tikai sezonāls darbs, ziemā nopelnīt esot grūtāk. Ne visi muzikanti ir gatavi mesties ārā ar ģitāru -20 grādu salā.

Vai Latvijā to kāds kontrolē?

Daudzviet Eiropā spēlēšanu uz ielas kontrolē valsts, proti, nepieciešamas speciālas licences, lai savu talantu izrādītu garāmgājējiem, Latvijā licenču sistēma ieviesta vien Jūrmalā, kamēr Rīgā spēlēt drīkst jebkurš, kuram nav slinkums.

Aleksandrs stāsta, ka licences no vienas puses ir laba lieta, jo var ierobežot konkurenci un ļaut spēlēt tikai tiem, kas to patiesi pieprot. Taču, vai Rīgā tādas ir nepieciešamas, viņš šaubās. Ielu muzikantu šeit nav tik daudz, tāpēc arī nekāda «rīvēšanās» nesanāk. Turklāt sava veida kontrole jau esot tāpat. Nedrīkst nākt spēlēt dzēris vai traucēt apkārtējos - tad iejaukties ir tiesības policijai.

Taču Aleksandrs neslēpj, ka neliels valsts atbalsts nāktu par labu. Tādā izpratnē, ka pret ielu muzikantiem attiektos tāpat kā jebkuru citu profesiju pārstāvjiem. Šobrīd gan tas notiek lēni vai nenotiek nemaz. Sabiedrības uzspiestos stereotipus lauzt ir grūti, taču ne neiespējami, piebilst Aleksandrs.