Šodien aprit astoņi gadi kopš 2009.gada 13. janvāra Vecrīgas nemieriem jeb tā dēvētās Bruģa revolūcijas, kad aptuveni 10 000 cilvēku pulcējās protesta akcijā Doma laukumā, lai nevardarbīgā veidā pieprasītu Saeimas atlaišanu. Pēc akcijas Vecrīgā sākās grautiņi.
Vēlāk izmeklēšanā tika secināts, ka grautiņus nav organizējuši konkrēti cilvēki, bet nemieri sākušies stihiski un attīstījušies kā pūļa efekts, taču astoņus gadus pēc notikušā vienam no šīs dienas notikumu dalībniekiem - diplomētam juristam, vēstures pētniekam Andrim Geidānam ir savs skatījums uz notikušo.
Portāls «Apollo» Andri iepriekš iepazinis kā islāma pazinēju un Latvijas vēstures lapaspušu atdzīvinātāju Raiskumā. Viņš bija arī viens no 126 aizturētajiem 2009.gada 13.janvāra vakarā. Viens no tiem, pret kuriem tika ierosināta krimināllieta, kura vēlāk tika izbeigta.
Kas tevi mudināja tovakar doties uz Doma laukumu?
Man toreiz bija ļoti aktuāls jautājums par Saeimas atlaišanu. Interesanti, ka, skatoties no šī brīža perspektīvas, saprotu vienu – ja sapulces mērķis toreiz būtu sasniegts, iespējams, daudz kas mūsu valstī tagad būtu savādāk. Ja paskatāmies, kas notika tālāk ar «Parex bankas» kontiem, kā viss tika smuki «nodarīts», kā valsts sociālā budžeta nauda tika nogrūsta austrumu virzienā ...
Ar «Parex banku» jau viss tika «nodarīts» nedaudz pirms tam
Jā, tas arī bija viens no iemesliem Vecrīgas nemieriem, bet bija arī daudz citu iemeslu. Šobrīd pagājuši jau tik daudzi gadi, bet katrs gads ir vēl viens aizmirstības solis...tālāk un tālāk...Neviens no valdošās kliķes šobrīd vairs pat nepiemin faktu, ka toreiz no sociālā budžeta «aizņēmās» miljonus (bankas glābšanai).
Šobrīd tas laimīgi aizmirsies, tātad «viss ir nokārtojies». Studiju gados manam studiju biedram bija grāmatiņa, kurā viņš ierakstīja personas, no kurām viņš bija aizņēmies dažādas naudas summas. Pēc kāda laika viņš šo cilvēku vārdus un aizlienētās summas izsvītroja. Kad cilvēks, kurš viņam bija aizdevis naudu, prasīja, klau, bet tu taču esi man parādā naudu, viņš atvēra grāmatiņu un parādīja – kā, tu taču esi izsvītrots, tātad es tev vairs neesmu parādā! Mērogi mēdz būt dažādi, bet princips tas pats.
Es uz Vecrīgu tajā vakarā devos ar savu domubiedru grupu. Vīru kopa «Vilki»man bija uzdāvinājusi Latvijas karogu ar īpašu veltījumu uz kāta. Mēs - astoņi cilvēki ar karogu rokās- devāmies uz manefestāciju ar domu atbalstīt iniciatīvu atlaist Saeimu un panākt kritisku lūzuma punktu.
Risinājums – atlaist šo neizdevušos veidojumu un sākt visu no sākuma - man šķita diezgan loģisks.
Mūsu iniciatīva bija nevardarbīgās pretošanās ietvaros veidot stāvošo piketu pēc tautas sapulces, aicināt cilvēkus palikt un sagaidīt rītu, kad Saeimas deputāti ierodas Saeimas namā.
Būt tur. Nevis atnākt, izdziedāties, izrunāties, izbļaustīties un aiziet mājās, bet turpināt mērķtiecīgi būt tur līdz brīdim, kad šie varas pārstāvji konstatē – jā, te nu tā tauta ir. Varbūt tad kādam rastos jautājums – bet kāpēc viņi tur ir?
Es vēlreiz uzsveru, runa bija par nevardarbīgu piketu ar tiem pašiem saukļiem un plakātiem. Pretējā gadījumā šī tautas sapulce bija tikai tāda vakara izrāde. Cilvēku bija ļoti daudz. Mūsu domubiedru grupa kopā noturējās tikai tāpēc, ka mums bija karogs garā kātā.
Jau no paša sākuma šajā pasākumā bija ļoti daudz drošībnieku - viss tika filmēts, fotografēts no dažādiem punktiem. Jau pašā sākumā pūlī bija cilvēki, kuri acīmredzami bija ieradušies ar «citu, gana destruktīvu noskaņojumu». Taču šo cilvēku bija ļoti maz.Tās bija īpaši selekcionētas grupas.
Es pats redzēju cilvēkus, kuri bija sagatavojušies kaut kam pavisam citam.
Mēs uz šo sapulci nācām paust viedokli, ka esam daļa no tautas un vēlamies, lai mūsos ieklausās. Šie «citi cilvēki» bija ieradušies «spēlēt citas spēlēs».
Mazajā pils ielā es personīgi redzēju, kā «Saskaņas centra» līderis Nils Ušakovs sarunājās ar vīru, kurš bija ieradies uz sapulci padomju armijas ķiverē, ar gāzmaskas somu, nopakojies tā, lai viņu neskartu gumijas lodes. Abi netālu no Trīs brāļiem kaut ko intensīvi apsprieda. Pēc kāda brīža šis cilvēks atradās jau pie Saeimas nama un bija viens no pirmajiem, kurš sāka mest akmeņus Saeimas nama logos un agresīvi izturēties pret policistiem.
Nepieciešami tikai daži iniciatori, kuri pareizajā brīdī «uzdod pareizo toni». Šie daži cilvēki pārstāvēja kādu vienotu grupu – kādu, es tiešām nemāku teikt. Daudzi cilvēki bija no reģioniem, citi pat nezināja, kurš īsti ir Saeimas nams. Daži jaunieši, kuri padevās masu histērijai, arī paķēra akmeņus, bet sāka tos mest uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku. Viņi bija domājuši, ka tā ir Saeima.
Tur bija ļoti daudz cilvēku, kuriem daudz kas nebija skaidrs.
Nebija nevienas atbildīgās amatpersonas, tā paša Aigara Štokenerga, kurš bija šīs sapulces organizētājs, kurš varētu šo pasākumu novest līdz galam.
Viņi padziedāja un aizgāja mājās
Tieši tā. Ja 10 000 cilvēku atnāk un pauž atbalstu iniciatīvai, nu, tad uzņemies šo parlamentārieša lomu, ierosini kādu tālākejošu, loģisku darbību. Tā vietā cilvēkiem tika pateikts «Mēs esam PRET šo Saeimu», «Mēs gribam, lai te viss tiek gāzts». Un tajā brīdī, kad visi ir nokaitēti līdz baltkvēlei, visiem pasaka: «Paldies par uzmanību, nodziedāsim vēl vienu dziesmu un iesim mājās!»
Organizatori «noslīdēja no trases» un iniciatīva pārgāja jebkura rokās. Visi devās uz Saeimu, tur priekšā bija policija ar smago bruņojumu. Lūk, tā jau ir situācija konfliktam. Tas, kas notika pie Saeimas, bija tiešs rezultāts šīs sapulces organizatoru apzinātai impotencei, kura visu atstāja pūļa varā. Un pūlis nekad neizvēlēsies īpaši gudru pieeju jebkam.
Cilvēki bija sāpināti un vīlušies, jau ierodoties tajā pasākumā. Viņi vīlās un tika sāpināti vēl vairāk par pasākuma norisi, jo nekas konstruktīvs netika panākts. Nekā cita, neskaitot politiķu atrādīšanos uz skatuves, nebija. Toties viss tālākais, īpaši stāsts par jauniešiem, kuri demolēja Rīgas balzāma veikalu, bija unikāls gadījums. Tie bija pāris kadri, uz roku pirkstiem saskaitāmi, kuri aplaupīja veikalu. Uz tās ielas tajā brīdī atradās tūkstošiem cilvēku, neviens no viņiem šajā izdemolētajā veikalā neiegāja.Tomēr šo desmit dēļ Godmanis otrā rītā varēja paziņot, ka mēs visi, kas esam bijuši pie Saeimas, esam «huligāni, destruktīvi elementi un 13.janvāris Latvijas vēsturē jāieraksta kā «kauna lapaspuse»».
Kas tad bija 2009.gada 13.janvāris?
Manuprāt, tas bija lūzumpunkts attiecībās starp tautu un valsti. To es sapratu toreiz un saku arī šobrīd, atskatoties uz tā laika notikumiem.
Negatīvs lūzumpunkts. Viens no nemieru dalībniekiem vēlāk apsūdzētais un notiesātais Ansis Ataols Bērziņš kādā intervijā gan sacīja, ka tas Latvijā mainīja politisko klimatu, politisko kultūru.
Viennozīmīgi negatīvs, jo pirmo reizi Cilvēks Parastais (neatkarīgi no tautības, jo Vecrīgas ielās tajā naktī nebija dalījuma starp krieviem, latviešiem, ukraiņiem, ebrejiem vai poļiem – sāpe visiem bija viena) saprata, cik ļoti vardarbīgi un nežēlīgi šī varas kliķe var attiekties pret savu tautu. Es personīgi to pirms tam nebiju sapratis.
Patiesībā nav tā, ka tauta būtu bērns, un valsts būtu vecāki. Ir otrādi. Bērns ir valsts. Šajā gadījumā bija tā, it kā tu savus vecākus mocītu un sistu tikai tāpēc, ka viņi saka: «Klau, tu dari galīgi nepareizi!».
Vardarbība, kāda tika vērsta pret demonstrantiem (un es redzēju desmitiem gadījumu, kad tika piemērotas absolūti neadekvātas, agresīvas metodes un pārmērīgs spēks no policijas puses), bija nepiedodama.
Izmantojot to, ka mums bija karogs, mēs aicinājām cilvēkus pie Pulvertorņa apstāties – nemest akmeņus, neuzbrukt policijai. Un cilvēki tiešām paklausīja un pamazām norimās. Brīdī, kad viss jau sāka norimt, policija izmantoja mirkli un triecās virsū. Mans draugs tika nogrūsts zemē, viņam sejā tika iepūsta asaru gāze.
Bet kādēļ, ar kādu mērķi?
Tas ir jautājums. Tas tika darīts bez jebkādas izvēles, arī ar cilvēkiem, kas ne pie kā nebija vainīgi.
Tavuprāt, tā bija policijas neprofesionalitāte vai tomēr kas cits?
Policija nedarbojas spontāni, tā darbojas atbilstoši pavēlēm. Pēc Nirnbergas prāvas mēs zinām, ka pildīt noziedzīgas pavēles arī ir noziegums. Jautājums – kāds bija uzstādījums, un kurš deva pavēli un deva rīcības brīvību šiem policistiem? Visu notikušo filmēja mans kolēģis, mēs vēlāk izveidojām mājaslapu «13janvaris.lv», kur izvietojām tā vakara gaitā uzņemtos videomateriālus. Tos izmeklēšanas laikā arī izmantoja policija. Pateicoties šiem materiāliem krimināllietu pret mani un draugiem izbeidza.
Secinājumi? 13.janvāris bija provokācija?
Pēc idejas tā bija provokācija, lai otrā dienā varētu pateikt, ka šī pasākuma vienīgais rezultāts ir «kauns», kā teica Godmanis.
Un kurš būtu provokācijas autors – vietējā varas kliķe, Krievija...?
Krieviju es šeit nekādā gadījumā nemēģinātu iesaistīt.
Bet toreiz pēc notikušā vairāki Krievijas masu mediji naski pauda viedokli, ka šie nemieri pierāda Baltijas valstu neveiksmīgo izvēli iet neatkarības ceļu.
Protams, Krievijai jebkura šāda situācija ir medusmaize. Es uzskatu, ka tas bija valdības darbs, jo nekas nevarēja būt ļaunāks kā jebkāds spieķis tā brīža valdības riteņos. Tāds sīkums kā «tautas vēlmes» vai «tautas balss» nevienu neinteresēja.
Bet notikušais taču paātrināja Godmaņa demisiju.
Un vietā atnāca Valdis Dombrovskis un visu turpināja. Nekas jau nemainījās. Aizņēmās tik, cik vajag, paņēma tik, cik vajag, un par «Latvijas veiksmes stāstu» labāk nerunāsim.
Pēc tam, kad visus izdzina no Vecrīgas, mēs palikām pie Laimas pulksteņa, runājāmies ar cilvēkiem, kuri nāca no Vecrīgas. Policija mūs aizturēja, lika notupties uz ceļiem, atņēma karogu.
Interesanti, ka paralēli pie Brīvības pieminekļa parādījās Raivis Dzintars (NA) dzelteni spīdīgā atstarojošā vestē un kopā ar saviem domubiedriem simboliski stājās ķēdē ap Brīvības pieminekli. Jāatzīst, ka neko traģikomiskāku es dzīvē nebiju redzējis.
Politiskie spēki vakaru izmantoja katrs savu reitingu celšanai?
Tieši tā, visi spēlēja savas spēles. Un, kā vienmēr, par cilvēkiem neviens nedomāja. Mums vakars beidzās karcerī - nopratināšana, protokoli, pulksten četros no rīta mūs pa vienam atlaida mājās.
Interesanti, ka karogu neatdeva. Es rakstīju iesniegumu, karogs bija pazudis, beigās to tomēr atrada. Kad saņēmu to atpakaļ, liels bija mans pārsteigums, jo Latvijas karogā ar cigareti bija izdedzināts caurums. Šis Latvijas karogs ar cigaretes izdedzināto caurumu ir precīzākais simbols tam, kas notika šajā dienā.
Šodien protesta akcijā eiroskeptiķi pulcēsies pie Ministru kabineta. Internetā izplatās pieņēmumi, ka varot atkārtoties 2009.gada 13.janvāra grautiņi. Vai var?
Pēc oriģinālā 13.janvāra ļoti liels cilvēku skaits saprata to, ko varas kliķe vēlējās viņiem nodot – vienīgais, ko viņi var dabūt, ir dabūt «pa purnu». Asā vilšanās šī 13.janvāra sakarā, saskatot varas cinismu, nežēlību, necieņu un savtīgumu, lika daudziem izšķirties par aizbraukšanu no valsts. Protams, bija arī ekonomiskā krīze un citi apstākļi.
Tie, kas palika, ir nobijušies. Es sen pazīstu Ansi Bērziņu – lai nu ko, bet ļaunprātību, negodprātību un agresivitāti, ļaunumu viņā es nekad neesmu novērojis.
Otra 13.janvāra nebūs. Jebkurš, kurš ierosinās pretestības kustību pret esošo sistēmu, virzību, esošo kārtību, valstiski izvirzītajiem mērķiem, tiks nosaukts par «Krievijas spiegu» un «Putina aģentu». Un viss.
Ko tad darīt? No vienas puses jebkura valsts kritika tiek uzskatīta par labvēlīgu Krievijas interesēm, bet klusēšana būtu to interesēs, kuri turpina izzagt valsti.
Šādā situācijā darīt nevar neko. Ir multfilma «Ezītis miglā». Ezītis tur iekrīt upē un ļauj, lai upe viņu nes.
Ar to, kapacitāti, kāda šobrīd ir latviešu tautai (un, diemžēl, kapacitāte mums ir ļoti zema. Mūsu vidū ir ļoti daudz konjunktūristu, bezmugurkaulnieku, tādu, kas nemitīgi kalpo bankām, tad vēl ir «veiklie zēni», kuri esošo situāciju izmanto, lai gūtu savu mazo labumiņu), mēs izkāpt no šīs situācijas šobrīd nevaram.
Viss notiks tā, kā tas ir sen izdomāts. Pacietībai jābūt pietiekami ilgai, līdz brīdim, kad šis «kāršu namiņš» juks. Kā tas notiks – to mēs nezinām.
Lielās kataklizmās un jukās vienmēr ir ļaunais un labais. Tiem, kuri izdzīvos, būs uzdevums uzcelt valsti, kura būs tālu no noziedzīgā savtīguma, zaglīguma un liekulīguma.
