Mūsu nevēlēšanās domāt sabiedriskās kategorijās (133)

Latvijas Republikas Satversmē ģimene ir nodēvēta par saliedētas sabiedrības pamatu, bet ģimenes definīcija dota nav. Ko mēs īsti mūsdienās saprotam ar ģimeni? Kāpēc šāda institūcija vispār pastāv un kādas funkcijas tai būtu jāpilda?

Jā, tas ir labs jautājums – kas ir ģimene? No antropoloģiskā viedokļa ir samērā grūti runāt par ģimeni vispārcilvēciskās kategorijās, jo dažādās sabiedrībās pastāv dažādi ģimenes modeļi, kuri nav viennozīmīgi. Ko mēs saucam par ģimeni? Cilvēkus, kuri dzīvo kopā vienā mājsaimniecībā? Seksuālus partnerus ar vai bez bērniem? Šīs visas varētu būt nosacītas ģimenes formas.

Piemēram, Dienvidamerikas indiāņu un Jaungvinejas sabiedrību vidū ir diezgan izplatīts, ka vīrs nedzīvo pastāvīgi kopā vienā mājsaimniecībā ar sievu. Sieva dzīvo kopā ar savu māti, māsām un bērniem, savukārt vīri dzīvo visi kopā atsevišķā Vīru mājā. Arī Latvijā ir ģimenes, kurās kopā dzīvo vīrs ar sievu ar vai bez bērniem, vīrietis vai sieviete viena pati ar bērniem, vēl var būt iesaistīti vecvecāki, proti, ģimeņu formas var būt ļoti dažādas, kā arī ģimenes locekļu savstarpējā radniecība var būt ļoti dažāda.

Pārsvarā ar ģimeni mēs parasti saprotam cilvēkus, kuri dzīvo kopā vienā mājsaimniecībā. Tur var būt iekļauti gan radinieki, gan reizēm arī neradinieki. Tai pat laikā mēs varam noreducēt ģimenes definīciju un runāt par tādu veidojumu kā nukleārā ģimene. Nukleārā ģimene – tas ir vīrietis un sieviete jeb reproduktīvs pāris un viņu bērni.

Cilvēku «uzbūve» pieprasa ilgu atkarības un mācību periodu, kurā (un vispār dzīvē) ir nepieciešama sabiedrība. Ja mēs runājam par bērnu audzināšanu, tad arī tai ir nepieciešams zināms kolektīvs. Ir samērā grūti izaudzināt bērnu vienam, pastāv risks, ka bērns izaugs ar diezgan lielām psiholoģiskām problēmām. Mēs esam sociālas būtnes un sociālās prasmes apgūstam bērnībā. Lai arī sabiedrības kopienas var būt ar variācijām, tomēr nukleārā ģimene, t.i., pāris, kas kopīgi rūpējas par bērniem, ir raksturīga lielai daļai sabiedrību. Iemesli? Kopīga mājsaimniecība, sabiedrības atražošana, ekonomiskas un seksuālas intereses. Bet nukleārās ģimenes pastāvību nevajag idealizēt vai pārspīlēt – pēc visa spriežot, lielāko cilvēces vēstures laiku nukleārās ģimenes ir bijušas visai nepastāvīgas, to noturību tikai noteiktā līmenī veicina kopīgu mazu bērnu klātbūtne.

Ja runājam, par Dobeles gadījumu, tad tur jau bija it kā klasiska nukleārā ģimene, taču absolūti disfunkcionāla un ļoti norobežojusies no apkārtējās sabiedrības. Kāpēc veidojas šādas marginālas situācijas?

Tas ir atkarīgs no ļoti daudziem un dažādiem apstākļiem. Ir sabiedrības, kurās ļoti cieša saikne starp vecākiem un bērniem netiek uzskatīta par pareizu, piemēram, kā tas ir Madagaskaras merinu sabiedrībā. Amazones baseina kopienās bieži vien viss ciemats dzīvo vienā lielā cirkulārā nojumē, proti, visi cits par citu rūpējas. Arī Āfrikā pigmejiem bērnu audzināšana ir kolektīvs pasākums. Ideja, ka mums ir ģimene, kas ir norobežota no visiem pārējiem, un kura ekskluzīvi rūpējas tikai par saviem bērniem, ir fenomens, kas ir raksturīgs tieši mūsu sabiedrībai, taču tas nenozīmē, ka visiem tā arī būtu jādzīvo.

Turklāt uzskats, ka katrai ģimenei jādzīvo atsevišķi, nav arī tik veca pie mums. Agrāk tā bija tikai aristokrātu privilēģija, tautas masas dzīvoja kolektīvi vēl līdz 19. un pat 20.gadsimtam. Latvijas laukos visi dzīvoja kopā vienā istabā. Aizbraucot uz «koka Rīgu», varēja redzēt, ka strādnieku ģimenes – 15 cilvēki vairākās paaudzēs – dzīvoja dažos kvadrātmetros, vienā telpā.

Lielākajā daļā sabiedrību, ja rodas kādas problēmas ar bioloģiskajiem vecākiem un bērnu audzināšanu, šo uzdevumu parasti pārņem citi sabiedrības locekļi. Tā arī ir dzīves sabiedrībā jēga – mums nav obligāti jāpaļaujas tikai uz saviem vecākiem vai savu ģimeni, bet mēs varam paļauties arī uz tālākiem radiniekiem vai neradiniekiem, jo dažādu iedzimtu vai iemācītu dzinuļu dēļ mēs cits par citu parūpēsimies. Arī šajā gadījumā lielākais uztraukums ir par to, ka nav saprotams, kā iesaistītie cilvēki – ģimene un kaimiņi – ir varējuši būt tik ļoti norobežojušies.

Ja reiz tagad esam tik ļoti šokēti un neatzīstam šādu situāciju par pareizu un labu esam, kāpēc tad neiesaistījāmies, lai, iespējams, nelaimi novērstu?

Jāņem vērā, ka sabiedrības rūpēm un dzīvei kopienā ir divas puses. Viena puse – tu nodrošini drošību, bet otra puse, kas ir mazāk pozitīva, – tu padari sevi atkarīgu un ierobežo savu brīvību. Mums patīk, ka kopiena mūs uztur un palīdz, bet mums nepatīk, ka mūs visu laiku novēro. Gandrīz viss 20.gadsimts ir pagājis, cenšoties izrauties no kopienas kontroles.

Turklāt eksistē vēl viens fenomens – mēs, dzīvojot savās nukleārajās «viensētās» (kam gan kopienas šauruma ziņā nav nekā kopīga ar senajām viensētām), kļūstam diezgan vientulīgi, un kopiena vairs īsti nemaz nezina, ko darīt, jo pazaudē prasmes iejaukties. Mēs it kā gribam, lai kaimiņi iejaucas, bet no otras puses – mēs nemaz negribam, lai to darītu kaimiņi, bet gan institūcijas. Ja divi kaimiņi ir sakāvušies, mēs nevēlamies, lai viņus izšķir trešais kaimiņš. Mēs labāk gribam, lai to izdara policija.

Ja nelabvēlīgai ģimenei ar bērnu pieskatīšanu kaut kas nav kārtībā, tad ar to būtu jānodarbojas institūcijai. Mēs esam izveidojuši šādu sistēmu, kur par šādām lietām būtu jārūpējas valsts sabiedriskajām institūcijām. Diemžēl reizēm mēs pārāk daudz paļaujamies, ka «institūcijas jau visu nokārtos».

Ne mana cūka, ne mana druva, proti, nav jau mana darīšana.

Jā, turklāt es esmu ieaudzināts to nepadarīt par savu darīšanu, jo ir speciāls cilvēks, kam tas ir uzdevums. Līdzīgi kā ejot pa ielu – redzam nomestus papīrus, bet mēs taču tos necelsim augšā, jo tas ir sētnieka darbs. Tāpat arī ar raudošo kaimiņu bērnu – ir bāriņtiesa un citas institūcijas, kurām tas būtu jāatrisina.

Tajā visā, manuprāt, diezgan iztrūkst elementāras cilvēcības.

Protams, protams! No vienas puses iztrūkst elementāra cilvēcība, bet no otras – mēs tomēr gribam arī kaut kādā veidā respektēt šo cilvēku privātumu un tiesības. Krievijas dome, piemēram, pirmajā lasījumā apstiprinājusi likumprojektu, ka vardarbība ģimenē nav kriminalizējama. Cilvēki paši ar savām vardarbības problēmām tiks galā, valstij tur vairs nebūs, ko iejaukties. Diez vai tas ir kas tāds, ko mēs vēlētos.

Ja ģimene ir sabiedrības pamats, tad šāda attieksme par tās uzbūves un darbības principiem neko labu neliecina...

Viņu arguments ir, ka krievu ģimenes balstās vecāku autoritātē, kurai nedrīkst likt šķēršļus, pat, ja tā ir jānodrošina ar žagaru palīdzību.

Bet cietēji jau jebkurā gadījumā ir bērni, kuri paši nav izvēlējušies šādus dzīves apstākļus vai audzināšanas modeli.

Protams, protams. Es domāju, ka šajā gadījumā problēma lielā mērā ir tajā, ka nav īsti prasmju un zināšanu, kā šādos gadījumos rīkoties. Bija nesen arīdzan «Aizliegtā paņēmiena» eksperiments, kur bija salīdzināta mūsu policistu un norvēģu policistu rīcība. Parkā sēdēja meitene ar acīmredzamām vardarbības sekām uz sejas. Mūsu policija atbrauca, pajautāja, vai viss kārtībā, meitene atbildēja, ka viss kārtībā, «es te paslīdēju un sasitos», un policisti devās prom. Savukārt norvēģu policisti pie meitenes teju pielipa un nelaida vaļā, kamēr nebija pārliecinājušies, ka draugs nav vardarbīgs, ka viņa netiek sista. Kas attiecas tieši uz policiju, tas daļēji nāk no pareizas apmācības, taču kopumā izriet arī no kopējām sabiedrības prasmēm, kuras mums ir vai nav. Kad mēs dzirdam, ka tuvumā histēriski raud bērns, vai mēs iesim pārbaudīt, vai kas nav noticis, vai arī neliksimies ne zinis, jo tas nav mūsu bērns?

Ir arī otra lieta, kas jau ir vispārcilvēcisks psiholoģisks faktors, proti, ka

brīdī, kad redzam, ka mēs esam vienīgie, kas var iet palīgā, tad palīdzēšanas iespējamība palielinās. Savukārt, ja apkārt ir vēl citi cilvēki, kuri varētu palīdzēt, tad šī iespējamība ir daudz mazāka. Tāpēc arī apdzīvotās vietās, kad notiek kādi vardarbības akti, neviens īpaši nesteidzas palīgā – gan jau, kāds cits palīdzēs. Tas ir pierādīts eksperimentos.

Protams, ka var uzdot jautājumus par to, ko darīja vai nedarīja sociālie dienesti, bet godīgi sakot, man liekas, ka šajā gadījumā drīzāk runa ir par negadījumu un nelaimīgu apstākļu sakritību, nevis par dienestu nolaidību. Lai arī ģimene kategorizējās kā riska grupa, proti, vīrietis ar sodāmību un vardarbības vēsturi, nabadzība un saspiestība, bet notikušais, ka viņi vienā dienā nopirka narkotikas un pārdozēja, nebija tendence. Tie nebija «līdz kliņķim» nolaidušies narkomāni. Apstākļi bija daudzmaz labvēlīgi, turklāt tādi pie mums ir daudziem.

Otrā gadījumā ģimene tika atzīta par labvēlīgu, tāpēc uzskats, ka vajadzēja iejaukties sociālajam dienestam un vest šo meiteni kaut kur prom... 12 gados pie mums vēl tiek uzskatīts par bērnu, taču 12 gados cilvēks jau ir pastāvīgi spējīgs rīkoties un par sevi parūpēties. Es nedomāju, ka bija nepieciešams pakļaut šo ģimeni kādiem institucionalizētiem procesiem. Vairākumā gadījumu, kad bērnu izņem no ģimenēm, ir runa par vecāku sodīšanu, ne tik daudz par to, lai nodrošinātu bērnam labāku dzīvi.

Un šādi mēs sodām vecākus – atņemot viņiem bērnus. Ja vecāki uzvedīsies labi, tad varēs dabūt bērnus atpakaļ. Tam nevajadzētu būt sodam, bet gan pasākumam tikai un vienīgi bērnu interesēs. Ja bērnu izņem no ģimenes, tad pats šis izņemšanas fakts jau ir pietiekami traumatisks, nemaz nerunājot par pārējo, kas tam seko.

Ko tad mums no šiem gadījumiem būt jāmācās priekšdienām, lai nebūtu atkal jārunā par to pašu neko kādā citā reizē?

Es domāju, ka lielā mērā pie vainas ir mūsu nevēlēšanās domāt sabiedriskās kategorijās. Es negribētu vainot tajā latviešu postpadomju domāšanu, ka mēs šādi neprotam domāt. Uzskats, ka katrs pats savas laimes kalējs mūsdienu pasaulē vispār ir ārkārtīgi spēcīgs. Ja tev dzīvē neveicas, tad pats pie tā esi vainīgs. Tev ir vienkārši jāizmaina sava domāšana, jānopērk pašizaugsmes grāmata vai jāaiziet uz kursiem, jāsakārto sevi, un tad jau viss būs kārtībā.

Alternatīva pieeja šim jautājumam – skatīties plašāk, proti, sabiedriskās kategorijās. Kāpēc ir daļa cilvēku, kuriem dzīvē neveicas vai neizdodas izrauties no nabadzības? Respektīvi, ir jārunā sociālās kategorijās un jācenšas sabiedriskiem līdzekļiem to mainīt, nevis domāt, ka mēs katrs atsevišķi to varēsim izdarīt. Arī šajos traģiskajos gadījumos daudz svarīgāk būtu runāt par nabadzības, sociālās nevienlīdzības un atstumtības izraisītām problēmām, ne tik daudz meklēt, kāpēc tieši šajos konkrētajos gadījumos cilvēki rīkojās tā, kā viņi rīkojās.