Laika periods no 13.-27.janvāra Latvijā ir ļoti īpašs. Šajā laikā norisinās dažādi atceres pasākumi par godu visiem, kuri piedalījās un krita Barikādēs - cīnoties par Latvijas neatkarības saglabāšanu. 1991.gadā PSRS praktiski «gruva pa visām šuvēm», un par to lielākoties jāpasakās Perestroikas periodam. Cenšoties vēl saglābt to, kas vēl glābjams, PSRS vadība «aizmirsa» par demokrātiskajiem procesiem PSRS un sāka uzbrukumus Baltijas valstīm cerībā, ka tās atgriezīsies totalitārās valsts sastāvā.
Asiņainie 1991.gada janvāra notikumi sākās jau naktī uz 13.janvāri, kad Viļņā iebrauca Padomju armijas tanku un bruņumašīnu kolonna. Kā liecina hronikas apkopojums laikrakstā «Latvijas jaunatne», plkst. 1.30 naktī ielenca Lietuvas televīzijas ēku, un jau stundu vēlāk tika pārtraukti televīzijas raidījumi, un vēlāk tiek pieprasīts pārtraukt Kauņas TV translācijas, kas gan nenotiek.
Kopumā uzbrukumiem Viļņai gāja bojā 13 cilvēki, un apmēram 140 cilvēku tika ievainoti.
Latvijā šajā dienā jau dienas pirmajā pusē tika sasaukta parlamenta ārkārtas sēde, un jau ap pulksten diviem 11.novembra krastmalā sākās Vislatvijas manifestācija, savukārt visās Rīgas skolās uz laiku tika atceltas mācības.
Protesta manifestācijā piedalījās aptuveni 600 – 700 tūkstoši cilvēku, kuri protestēja pret Padomju savienības agresiju kaimiņvalstī. Apzinoties, ka arī Rīgai draud briesmas, Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Romualds Ražuks aicināja cilvēkus celt barikādes. Latvijas iedzīvotāji to arī darīja – tika būvētas barikādes ar mērķi aizsargāt Augstāko Padomi, Ministru padomi, Televīzijas ēku Zaķusalā, Radio ēku Doma laukumā, Rīgas telefona un telegrāfa centrāli, kā arī Rīgas tiltus. Paralēli Rīgai, barikādes tapa arī citās Latvijas pilsētās – Liepājā un Kuldīgā.
13.janvārī Baltijas valstu Augstāko Padomju priekšsēdētāji cīnījās par starptautisku atbalstu – ANO ģenerālsekretāram Peresam de Kualjaram tiek lūgts izveidot starptautisku komiteju, kas nekavējoties ierastos Baltijā, lai iepazītos ar situāciju, kamēr Krievijas PFSR Augstākās padomes priekšsēdētājs Boriss Jeļcins aicināja no Krievijas teritorijas dienestā iesauktos karavīrus neiesaistīties akcijās pret civiliedzīvotājiem.
Tikmēr cits noskaņojums valdīja Latvijas Komunistiskajā partijā – tur komunisti pieprasīja valdības demisiju un varas nodošanu Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejai. Plēnumā izskanēja aicinājumi sākt gatavot bruņotu sacelšanos un prasība ieviest PSRS pārvaldi Latvijā, praktiski atjaunojot okupācijas varu Latvijā.
Nākamajā dienā, 14.janvārī notikumi Baltijā tika pamanīti arī ārvalstīs – NATO nosodīja Padomju armijas spēka pielietošanu Lietuvā, vērtējot to kā iebiedēšanas taktiku pret Baltijas valstīm. Tikmēr Maskavā Jānis Peters tikās ar Mihailu Gorbačovu, klātesot PSRS AP priekšsēdētājam Anatolijam Lukjanovam. PSRS augstākie vadītāji piekrīt, ka situācija ir bīstama un uzsver, ka risinājums jāmeklē sarunu ceļā. Peters pēc sarunas gan izteicās, ka cerības nav vērts lolot – PSRS Latviju neuztver kā ārvalsti.
Nedaudz vēlāk Baltijas kara apgabala virspavēlnieks Fjodors Kuzmins izteica ultimātu LR AP priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam, kuram bija jāatceļ visi Latvijas Republikas likumi un lēmumi, kas ir pretrunā ar PSRS un LPSR konstitūcijām. Tā kā ultimāts netika pildīts, jau šīs pašas dienas pēcpusdienā sākās uzbrukumi Rīgai.
14.50 OMON uzbruka Vecmīlgrāvja tilta sargiem, atklājot uguni pret barikāžu dalībnieku mašīnām, sitot cilvēkus, draudēja ar ieročiem un aplaupīja viņus. Vakarā notika uzbrukums pie Brasas tilta, kā arī Vecmīlgrāvī. Dienas laikā tiek sadedzinātas 17 automašīnas. OMON uzbruka arī milicijas skolai Zeļļu ielā, piekaujot kursantus un nolaupot ieročus.
Nākamajā dienā notika Interfrontes mītiņš ASK stadionā Rīgā, Krišjāņa Barona ielā, kurā piedalījās ap 10 000 cilvēku. Šeit tika paziņots par varas pārņemšanu republikā. Mītiņā tika pieņemta Vislatvijas glābšanas komitejas (VSGK) rezolūcija par varas pārņemšanu komitejas rokās. Komiteja apsolīja sastādīt jaunu valdību.
Neskatoties uz to, ka PSRS Augstākājā padomē tika diskutēts un nosodīts notiekošais Latvijā un Lietuvā, īstā asinsizliešana sākās 16.janvārī – tad OMON uzbrukumā Vecmīlgrāvja tiltam tika nogalināts Roberts Mūrnieks, un ievainoti divi cilvēki. Tālāk sekoja uzbrukums Brasas tiltam, kā arī Politiskās izglītības namam, pie kura sprāga bumba. Par OMON noziegumiem tika informēts arī Gorbačovs. Ņemot vērā uzbrukumu turpinājumu, tika pieņemts lēmums būvēt aizsardzības mūrus, lai bloķētu svarīgākos Rīgas objektus.
Latvijas Komunistiskās partijas izveidotā Streika komiteja deklarēja pretējo – Latvijā atdzimstot fašistisks režīms un komunistu optimismu vairoja fakts, ka Rīgā 17.janvārī ieradās PSRS AP deputātu delegācija Anatolija Deņisova vadībā. Neraugoties uz nospiedošo Latvijas neatkarības aizstāvju vairākumu, delegācija paziņoja, ka Latvija atbalsts PSRS Prezidenta pārvaldes ieviešanu un uzsvēra, ka «situācija nav tik dramatiska, kā par to tiek vēstīts».
Arī notikumi pasaulē bažas par Latvijas nākotni pastiprina – ASV uzsāk Kuveitas atbrīvošanas operāciju «Tuksneša vētra», un bažas ir tādēļ, ka pasaules uzmanība tiks pievērsta šai operācijai, un tās aizsegā, PSRS netraucēti varēs uzbrukt Rīgai.
Naktī uz 18.janvāri OMON turpināja pastrādāt noziegumus – tika aizturēti un piekauti pieci Īpašo tautas brīvprātīgo kārtības sargu vienības dalībnieki. Divas dienas vēlāk Maskavā notika demonstrācija Baltijas aizstāvībai, kurā piedalījās 100 000 cilvēku. Tika izteikta prasība pēc Gorbačova, Dmitrija Jazova, Borisa Pugo, kā arī VDK priekšnieka demisijām, tikmēr šīs dienas vakarā OMON un nezināma kaujas grupa uzbruka Iekšlietu ministrijai. Šajā kaujā tika nogalināti divi milicijas darbinieki, kā arī operatori Andris Slapiņš, Gvido Zvaignze un skolēns Edijs Riekstiņš. Uzbrukumā bija daudz ievainoto. Kritušie un ievainotie bija arī uzbrucēju rindās, un pēc kaujas OMON devās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēku.
Par šo uzbrukumu tika ziņots Latvijas sūtnim ASV Ojāram Kalniņam, un šis ziņojums tika translēts daudzās ASV telesabiedrībās. Kalniņš nekavējoties devās uz ASV Valsts departamentu.
22.janvārī PSRS augstākās amatpersonas noliedza jebkādu savu līdzdalību notikušajā Lietuvā un Latvijā. Gorbačovs paziņo, ka «visi notikumi ir asas krīzes un cilvēktiesību pārkāpumu sekas», bet Pugo noliedza, ka būtu devis rīkojumu OMON uzbrukumam Iekšlietu ministrijai.
25.janvārī Barikāžu aizstāvju vairākums devās mājās, un Latvijā iestājās relatīvs miers, kas ilga vien līdz 19.augustam, kad PSRS apvērsuma – Augusta puča dēļ Latvijā tika izsludināta «X Stunda».
Barikādes janvārī bija ļoti nozīmīgs pagrieziena punkts Latvijas vēsturē, kas ļāva saglabāt tikko atgūto neatkarību. Lai arī vēlāk iedzīvotājus gaidīja jauni pārbaudījumi, barikādēs Baltijas iedzīvotāji pierādīja sev un pasaulei, ka ir sīksti, un noziedzīgu režīmu patvaļa tos nesalauzīs, bet gan padarīs stiprākus...
