Latvijas pilsoņi, kuri neatgriezīsies (122)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: emilio labrador, CC BY-SA 2.0

2015. gadā no Latvijas emigrējuši 20 119 cilvēki. Skaitlis par 2016. gadu vēl nav apkopots, taču prognozēts tikpat liels, ja ne vēl lielāks. Kādreizējais iedzīvotāju skaits – 2 miljoni, pēdējā laikā sarūk no gada uz gadu. Jautājums - «Kāpēc viņi aizbrauc?» - šķiet, jau sen ir atbildēts. Savukārt uz jautājumu «Kāpēc viņi nekad neatgriezīsies?» katram ir sava interpretācija. Portāls «Apollo» uzklausīja trīs latviešu stāstus, kuri ārvalstīs dzīvo jau daudzus gadus un par atgriešanos saka: «Nē! Atgriezties neplānojam!»

Ance ir 23 gadus veca meitene no Latvijas, kura savu valsti izlēma atstāt pirms pieciem gadiem, dodoties uz Lielbritāniju. Iemesls? Kā jau daudziem – došanās peļņā. Par Latviju viņa ir skeptiska un atgriezties neplāno.

«Latvijā iestājos augstskolā, bet drīz vien sapratu, ka par to nespēšu samaksāt. Darbu atrast bija neiespējami, jo bez pieredzes nebiji vajadzīgs. Latviju pametu, jo neredzēju tur savu nākotni,» stāsta Ance, kas Latvijā dzimusi un šeit nodzīvojusi 18 savas dzīves gadus. Meitene uz Lielbritāniju devusies, jo tur jau dzīvojuši viņas radi un paziņas. Interesanti, ka lēmumu doties prom pastiprinājusi valodas neprasme, un ne jau latviešu.

«Latvijā man ļoti nepatika, ka visiem tika uzspiesta krievu valoda. Praktiski, ja to neprati, tad darbu dabūt bija vēl neiespējamāk. Dzīvot Lielbritānijā ir daudz citādāk. Esmu pielāgojusies šīs valsts kultūrai un tuvākajā laikā plānoju pieņemt angļu pilsonību,» teic Ance.

Uz jautājumu - «Vai kādreiz dzīvē plāno atgriezties dzimtenē?», Ance vien nosmaida, piebilstot, ka to neplāno. Viņa savu dzīvi ir «uzbūvējusi» Lielbritānijā, uzsverot, ka te cilvēks var dzīvot, nevis tikai mēģināt izdzīvot...

Tikmēr 26 gadus vecajai Lindai, kura arī pārvākusies uz dzīvi Lielbritānijā, ir citāds skatījums uz emigrāciju. Jaunā sieviete Latviju nenosoda, un prom braukusi, lai dzīvē rastu pārmaiņas. Tomēr arī viņa atgriezties Latvijā neplāno.

«Uz Angliju atbraucām pirms sešiem gadiem, dzinulis lidošanai uz šejieni bija vēlme tikt prom no ierastā, tiekties uz labāku dzīvi un iespējām. Tādas šeit arī guvām – abi ar vīru izmantojām iespēju studēt, atradām labus darbus. Lai gan sākums nebija viegls, gadu pat dzīvojām piecu istabu dzīvoklī kopā ar vēl trīs ģimenēm, tagad jau viss ir nokārtojies. Varam atļauties īrēt paši savu mājokli un audzināt divas meitiņas.»

Linda stāsta, ka par Latviju ir labas atmiņas un cik vien tas ir iespējams, ar visu ģimeni dzimtene tiek apciemota. Tomēr atgriezties Latvijā uz dzīvi Linda negribētu.

«Bērni iet Anglijas skolā, un redzu viņiem labākas iespējas gan studiju, gan darba ziņā šeit, nevis Latvijā. Anglija tagad ir mūsu mājas, un es nezinu, kam būtu jānotiek, lai tas mainītos.»

Arī Kristofers pārcēlies uz dzīvi svešumā. Viņš dzimteni nolēma iemainīt pret Lielbritāniju darba stagnācijas dēļ. Dzīve Latvijā neesot bijusi tāda, kādu vīrietis bija iztēlojies. Garas darba dienas, maza alga un visapkārt valdošā neapmierinātība bija solis pretī jaunai dzīvei Londonā.

«Sākotnējais plāns bija aizbraukt uz pieciem gadiem. Mainīt savu dzīvi un pašam sevi, paplašināt redzesloku un studēt. Tas arī izdevās, iestājos filmu studijās, atradu darbu. Lielbritānijā saskatu daudz iespēju un varu teikt, ka man šeit patīk dzīvot.»

Kristofers Lielbritānijā dzīvojis trīs dažādās pilsētās, bet par savām mājām tagad dēvē Londonu. Viņš neslēpj, ka svešinieka sajūta ir apslāpēta, lai arī ik pa laikam uznākot emocionāla vēlme atgriezties Latvijā uz palikšanu.

«Tomēr nav vēlme atteikties no esošajām ērtībām un atkal doties nezināmajā. Ja padomāju, kā dzīve izvērstos Latvijā, rodas neskaidrība un vēlme atgriezties pazūd. Runājot par «Brexit» situāciju, ja notiks tā, ka gluži vai dzīs ārā no Anglijas, apsvēršu iespēju doties uz Īriju vai Kanādu. Jātur acis vaļā, lai neuzkāptu uz tā paša grābekļa, uz kura uzkāpu, kad dzīvoju Latvijā»

Par plašajiem emigrācijas procesiem uztraukts arī demogrāfs Ilmārs Mežs. Vairāk nekā 20 tūkstoši aizbraukušo ir satraucošs skaitlis, atzīst demogrāfs. Emigrācija tādos tempos varētu novest pat pie latviešu tautas iznīkšanas.

«Tas ir vairāk nekā 1% no kopējā iedzīvotāju skaita. Ja kādam liekas, ka tas ir normāli, tad pēc 100 gadiem te vairs nebūs neviena cilvēka, ņemot vērā, ka cilvēki arī mirst vairāk, nekā piedzimst,» atzīst Mežs.

Demogrāfs uzsver, ka emigrācija notiek faktiski no jebkuras valsts, taču citur aizbraukušo procents ir desmit reizes mazāks: «Ja no Latvijas izbrauktu divi līdz pieci tūkstoši gadā, tad to varētu uzskatīt par procesu, par kuru nevajadzētu īpaši satraukties.»

«Šādā veidā mēs zaudējam savu nākotnes resursu. Emigrējušo starpā nospiedošais vairākums ir gados jauni cilvēki, un tie ir cilvēki, kuri jau šodien ir nepieciešami Latvijas ekonomikai. Nākotnē nebūs nedz viņu darba roku, nedz prāta spēju, nedz šajās ģimenēs dzimušo bērnu. Līdz ar to tā jau draudošā novecošanās Latvijā notiek divas reizes straujāk. Ja tik strauji mainās strādājošo un pensionāru savstarpējās proporcijas, tad sociālajam budžetam būs lielas problēmas,» komentē Mežs.

Viņš uzsver, ka emigrācijas mazināšanas plānā lielas pūles būtu jāiegulda valdībai, un tieši emigrācijas un dabiskā pieauguma apjomam būtu jābūt reālajam rādītājam, novērtējot valdības darbu. Tomēr daudzi joprojām dzīvo ilūzijās, ka kādreiz jau aizbraukuši atbrauks atpakaļ...

Komentāri (122)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu