«Ja es kļūtu par mocekli, vai paglābtu savu ģimeni no uguns?»

Šodien, 21.februārī, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā Mārtiņš sēdīsies uz apsūdzēto sola. Mārtiņš ir viens no diviem līdz šim zināmajiem Latvijas jauniešiem, pret kuriem Drošības policija (DP) uzsākusi kriminālprocesus par dalību Sīrijas konfliktā teroristiskās organizācijas «Daesh» rindās. Bargākais sods paredz mūža ieslodzījumu.

No bikla, klusa, mazliet neveikla dīvaiņa, kurš aizraujas ar hip hop mūziku un jūsmo par naivu animācijas seriālu, Mārtiņš vienas vasaras laikā vidusskolas pēdējā klasē kļuva par radikālu uzskatu pārņemtu islāmticīgo, kurš interneta forumos slavināja «Daesh» uzvaras un sapņoja pievienoties teroristiem viņu «taisnīgajā cīņā».

Mārtiņš uz Brocēnu vidusskolu atnāca no Blīdenes pamatskolas.

«Izcils vēsturnieks ar asu prātu un stingru pārliecību par savu viedokli,» tā par Mārtiņu saka Brocēnu vidusskolas vēstures skolotāja Laura Miķelsone,

kura trīs gadus mācījusi vēsturi jaunietim, kurš, pabeidzis vidusskolu, devās uz Sīriju, lai piepildītu savu sapni par «taisnīgu Kalifātu» Eiropā, nonāca teroristu treniņu nometnē, vīlās «Daesh» ideālos, bēga un nokļuva Turcijas cietumā, no kurienes tika nosūtīts atpakaļ uz Latviju.

Mārtiņš ir piemērs tam, cik trausla šodien ir robeža starp globālajiem pasaules notikumiem un pašiem attālākajiem Latvijas lauku nostūriem, uzskata Laura Miķelsone, ar kuru kopā mēģinām restaurēt Mārtiņa ceļu pretī Eiropas un visas pasaules lielākajam biedam - teroristiskajam grupējumam «Daesh».

Kā tu raksturotu Mārtiņu?

Gudrs jaunietis, kurš varbūt ne vienmēr savu intelektuālo potenciālu izmantoja skolā. Apķērīgs, viņam patika izteikt savu viedokli, kaut arī tas ne vienmēr saskanēja ar vispārpieņemto. Puisis ar savām īpatnībām, kuru dēļ viņam bija grūti atrast draugus, domubiedrus. Šī iemesla dēļ viņš meklēja dažādas iespējas, kur sevi pierādīt. 10. klasē aizrāvās ar hip-hopu, 11. klasē bija pārņemts ar animācijas filmu seriālu «Mans mazais ponijs» («My Little Pony»).

Ar multfilmu seriālu par krāsainiem zirdziņiem, kura galvenā mērķauditorija ir pirmskolas vecuma meitenes, bet kuram dīvainā kārtā visā pasaulē ir daudzskaitlīgi jaunu vīriešu fanu pulki...

Jā, šī seriāla fanus sauc par «bronijiem». Mārtiņš par «bronijiem» skolā rakstīja pētniecisko darbu. Tā bija pirmā reize, kad mēs par tiem uzzinājām. Izrādās, ka tā ir vesela kustība, tātad atkal sava veida grupa, kam piederīgs Mārtiņš varēja justies.

Nevarētu teikt, ka Mārtiņam būtu bijušas sliktas attiecības ar klasesbiedriem, taču nekādi draugi viņi nebija, līdz ar to viņš meklēja piederību kādai grupai, kas ir normāli. Tā kā viņš bija īpatnēja personība, tad arī atrada no pārējo viedokļa īpatnējākas grupas, kam pieslieties.

12. klasē viņš jau ieradās kā islāmticīgais. Tas bija noticis vienas vasaras laikā.

Kā to pieņēma skolasbiedri un skolotāji?

Man nav tiesību nosodīt ne cilvēka uzskatus, ne reliģisko piederību. Tā kā daudz esmu studējusi par starpkultūru izglītību, mani tas nešokēja. Īpaši, zinot to, ka jaunieši zināmā attīstības posmā iziet dažādus dzīves līkločus. Arī mēs savulaik esam aizrāvušies ar austrumu reliģijām, konfuciānismu, hinduismu. Zinot to, cik ātri Mārtiņam mainās aizraušanās, es to neuztvēru nopietni.

Sākumā viņš to izrādīja diezgan atklāti - katru dienu noturēja lūgšanas. Ne gluži visiem redzamā vietā, bet skolas lielajā zālē aiz skatuves aizkariem, pie kāpnēm. Kad klases un skolas biedri par to sāka smieties, viņš lūgšanu laikā vairs nenāca uz skolu. Skolā viņš parādījās tikai ap pusdienas laiku.

Mārtiņš drosmīgi aizstāvēja savu ticību. Stundās, kad pieskārāmies šai tēmai, viņš nebaidījās izteikt savu viedokli. Visa skola jau bija pieradusi pie viņa dīvainībām un fakta, ka viņš katru gadu aizrāvās ar kaut ko īpatnēju, tāpēc tas arī nelikās nekas īpašs. Ar šo es nekādi negribu teikt, ka ticība ir dīvainība.

Par kādām dīvainībām vēl ir runa?

Viņš ģērbās citādāk nekā citi. Kad pieņēma islāmu, audzēja bārdu, kāda nu tajā vecumā tā varēja būt. Viņam bija savdabīgs runasveids, kas gan nebija izkopts, bet drīzāk iedzimts. Viņš atšķīrās no vienaudžiem ar saviem uzskatiem, stingrību uzskatos. Lai arī ar ko viņš attiecīgajā brīdī nebūtu aizrāvies, viņš bija ārkārtīgi pārliecināts.

Viņa argumentus bija grūti apgāzt, kaut vai par animācijas seriālu... Nebija mums tādu zināšanu par «ponijiem», lai mēs strīdētos pretī.

Lai cik mums nešķistu dīvaini, ka jauni vīrieši aizraujas ar krāsainu zirdziņu (tā nebija tikai multenīšu skatīšanās, bet vesela radošu izpausmju darbnīca internetā – sākot ar mūzikas sacerēšanu un beidzot ar seriāla tēlu «uzlabošanu»), viņš varēja nosaukt pasaulē populārus cilvēkus, kas arī ar to aizrāvās, un mums vienkārši vairs nebija, ko teikt. Es pie sevis nodomāju «Kāds ārprāts!», bet lai nu būtu. Tā kā Latvijā ar šo «fenomenu», cik saprotu, īpaši neviens neaizrāvās, viņa domubiedri bija interneta vidē – dažādu pasaules valstu jaunieši, līdz ar to arī viņa angļu valodas zināšanas bija ļoti labas.

Paralēlā dzīve internetā?

Jā, bet atšķirībā no citiem jauniešiem, kuri internetā aizrāvās ar datorspēlēm, viņš meklēja cilvēciskus kontaktus.

Un radošas izpausmes?

Viņš vispār bija vairāk radošs, nekā eksakts. Mārtiņam nepatika matemātika, bet ļoti labi padevās humanitārie priekšmeti. Viņš daudz skatījās dokumentālās filmas par vēsturi, zinātni. Manuprāt, viņš internetu izmantoja jēgpilni.

Mārtiņš ļoti šķiroja priekšmetus, kurus mācījās. Laikam jau ģimenē viņam bija ieaudzināta pretestība pret visu krievisko. Viņš demonstratīvi nemācījās krievu valodu. Taču bija priekšmeti, kuri, kā viņš uzskatīja, viņam bija nepieciešami. Viņš nemācījās atzīmes dēļ.

Kas viņš, tavuprāt, ir - sava laika upuris, nelaimīgu sakritību un situāciju ķīlnieks vai tomēr sirdī ļauns terorists?

Es viņā neredzu teroristu. Man šķiet, viņš ir apmaldījies vērtībās un dzīvē. Negribētu tagad nevienu vainot – pamatskolu, vidusskolu vai ģimeni, kaut nenoliedzami sava loma tajā visā ir arī audzināšanai ģimenē.

Pieļauju, ka pusaudža gados viņa iedzimtais runas defekts izstūma Mārtiņu no vienaudžu grupas. Šī neiederības sajūta radīja vispārēju apjukumu.

Mārtiņš nebija fiziski attīstīts jaunietis, un man nav skaidrs, kā viņš izturējis «Daesh» apmācību nometni. Mārtiņš ir pārāk naivs un ātri aizraujas ar visu netradicionālo, meklējot savu vietu pasaulē, līdz ar to viņu ir viegli izmantot. Apstākļu sakritības dēļ viņš tagad ir tur, kur ir.

Daudz runāts par mūsdienu sabiedrības izļodzīto vērtību sistēmu, kas jauniešus padara par tukšiem kausiem, kuros var ieliet jebkādu saturu. Vērtību sistēmas ieaudzināšana tomēr būtu ģimenes uzdevums, skola to var tikai pieslīpēt...

Bet vai mums valstiski ir svarīgas vērtības? Ģimene nerodas no nekurienes. Satiekas divi cilvēki ar savām vērtībām, un tad ir jautājums – cik viņi ir stipri savā vērtību sistēmā, jo no ārpuses jau neviens nepalīdz tās stiprināt.

Varbūt pēdējo gadu laikā sākts domāt par to, kas ir mūsu valstiskās vērtības. Pat, ja valsts tās ir definējusi, reālajā dzīvē tās neizpaužas. Ja ģimene redz, ka no ārpuses netiek turētas godā tautas vai valsts vērtības, tad visās jomās valdošā vilšanās mūsu vērtību sistēmu grauj.

Es piekrītu, ka ģimene ir šo vērtību pamatdevēja, taču ģimeni vainot es gluži negribētu. Sabiedrība kopumā ir vīlusies savās vērtībās. Piekrītu tiem, kuri saka, ka Eiropas sabiedrībā iestājies vērtību vakuums, jo Eiropa vienmēr balstījusies uz kristīgajām vērtībām, un arī tās šobrīd brūk. Tikmēr pārējās reliģijas nāk ar spēcīgu ticību, kas stiprina viņu vērtības. Mēs zaudējam.

Manuprāt, pienācis laiks pārskatīt demokrātiju - vai mēs pārāk neizplūstam mūsu tiesībās. Šobrīd esam tik «brīvi», ka nespējam vairs nekam organizēti stāvēt pretī.

Lai ģimenē veidotos vērtību sistēma, tai jādod bērnam laba izglītība, jāatrod laiks ar viņu kopā apmeklēt kultūras pasākumus, kopīgi jāsvin svētki. Cik ģimeņu šodienas ekonomiskajā situācijā to var atļauties? Visbiežāk – ja vecākiem ir laiks, viņiem nav naudas, lai bērnus kaut kur aizvestu. Ja ir nauda, nav laika, jo viņi strādā.

Ja daļa bērnu Latvijā nav redzējuši jūru vai bijuši Rīgā, par kādām vērtībām mēs varam runāt?

Pēdējā laikā nozares profesionāļi aizvien vairāk runā par to, ka «izglītības uzdevums ir mācīt šķirot informāciju, mācīt kritisko domāšanu, lai saprastu, kurā brīdī tekstam uzticēties, kurā – nē, saskatot mēģinājumus manipulēt. Šeit runa ir ne tikai par «Daesh», bet arī par «viltus ziņām» un «alternatīvajiem faktiem», dažādiem viltus portāliem, kuri pasniedz sagrozītu informāciju. Cik lielā mērā mūsu skolas šodien iemāca kritisko domāšanu?

Protams, to vairāk dara vēstures, valodu skolotāji. Arī skolotāju pratība analizēt pasniegto informāciju nav augstā līmenī. Mums neviens īsti nav mācījis, kā to darīt.

Ja skolotājs ikdienā neskatās, nelasa, neklausās maksimāli daudz informācijas avotu, vai viņš to var iemācīt skolēnam? Noteikti – nē! No skolas visu laiku kaut kas tiek pieprasīts, taču jautājums – cik skolotājs ir apmācīts to darīt. Vēstures stundās līdz devītajai klasei es vienmēr mēģinu izdiskutēt, kas jauns noticis pasaulē politikā, ekonomikā un kultūrā.

Ir ļoti grūti, jo, pirmkārt, ziņas bērni skatīties negrib. Otrkārt, viņi paziņo, ka «mamma mājās ziņas skatīties neļauj», jo neesot ko par politiku interesēties. No manis tas prasa lielu piepūli, lai viņi vismaz zinātu, kas notiek, kur nu vēl salīdzinātu un analizētu. Pratība kritiski šķirot informāciju ir ļoti zemā līmenī, jo skolēni notic jebkuram ziņu kanālam.

Mārtiņš nebija vienkārši islāmticīgais, bet kļuva par radikālu uzskatu un sazvērestības teoriju piekritēju. Lūk, Mārtiņa ieraksts vienā no lielākajiem pasaules musulmaņu interneta forumiem: «Eiropas savienība ir Illuminati. Mums neko no viņiem nevajag. Mums ir nepieciešams Kalifāts, kas pakļaujas Šariātam». Vai vēstures stundās izpaudās šie uzskati?

12. klasē – jā. Pirms tam viņam bija savs viedoklis, bieži mums tas nesaskanēja, taču tas nebija radikāls. Reiz biju uzaicinājusi uz skolu latviešu karavīrus, kuri dienējuši misijās Afganistānā. Arī Mārtiņš apmeklēja šo tikšanos.

Viņš neko nejautāja pašiem karavīriem, taču pēc tam mums bija vēstures stunda, un Mārtiņš bija kā zvērs, kurš izlaists no krātiņa. Viņš kliedza, vai es vispār apzinos, ko esmu izdarījusi, un vai es zinot, ko šie karavīri dara ar mierīgajiem iedzīvotājiem Afganistānā.

Es toreiz pie sevis nodomāju, ka puisis salasījies interneta portālus, kuros dominē cits viedoklis. Pārējie klasesbiedri lielām acīm skatījās, kas notiks tālāk. Es teicu: «Mārtiņ, paliksim katrs pie sava viedokļa. Es cienīšu tavējo, tu – manējo. Mēs šo konfliktu vairs neturpināsim.»

Tā bija pirmā reize, kad sapratu, ka viņš ir ļoti labi informēts no viena skatu punkta. Ja viņš būtu bijis fiziski attīstīts, es varētu sākt domāt, ka viņš varētu pieslieties teroristiskām vienībām. Viņa ārējais veidols neļāva pat pieļaut domu, ka viņš ko tādu varētu izdarīt.

Bez NATO un Eiropas Savienības, vai bija vēl kādi jautājumi, kuros Mārtiņa uzskati krasi atšķīrās?

Par sieviešu lomu vēsturē.

Viņš uzskatīja, ka sievietēm ir sava vieta, un viņām nebūtu jānodarbojas ar lietām, ar kurām tām vēsturiski nav jānodarbojas. Viņš uzskatīja, ka Kārlis Ulmanis bijis labs valsts vadītājs ar to, ka veicis apvērsumu. Ka demokrātija Latvijai bijusi nepiemērota valsts iekārta. Tā mēs abi cīnījāmies.

Mums katram ir savi informācijas kanāli, kuriem uzticamies. Tie informācijas kanāli, kam uzticas manas paaudzes cilvēki, noteikti nav jauniešu kanāli. Jauniešus piesaista ekstrēmāki, radikālāki informācijas kanāli, kuri spēlējas ar citiem faktiem, kas bieži vien ir aplami. Taču, ja jaunietis ir tik ļoti pārliecināts par to, ko lasījis, tad ar viņu strīdēties ir ļoti grūti, jo viņš citus uzskatus vienkārši nepieņem.

No vienas puses tas ir labi, jo tā jau ir tā kritiskā domāšana – viņš savu viedokli izveidojis no kaut kādas informācijas. Taču skolēnu šodien ļoti grūti virzīt uz ilgtspējību, lai viņš neaizrautos ar mirkļa vājībām, bet savu viedokli būvētu uz stabiliem pamatiem.

Šobrīd jaunieši ir ļoti nepastāvīgi savos uzskatos, jebkurā brīdī var parādīties kāds ekstrēmāks fakts, kuram viņi atkal noticēs. Ja mēs neiemācāmies zināšanu pamatus, neko tālāk vairs nav iespējams uzbūvēt. Arī vērtības jābūvē uz zināšanu pamatiem.

Mana kolēģe stāsta, ka viņai «uzbrukušas» divu bērnu mammas, kuras nesaprot, kāpēc bērnam mūsdienās jāmācās reizrēķins, esot taču telefoni, kur visu var izrēķināt. Tad jau sanāk, ka pietiek ar divu klašu izglītību – lasīt māki, rakstīt māki, pārējo atradīsi telefonā!

Ko darīt?

Jāstrādā ar vecākiem. Par savu skolu varu teikt, ka mēs to varētu darīt vairāk, jo patiesībā skolotāji baidās no vecākiem.

Ir tik daudz iestāžu, kur par skolotājiem var ziņot, tiklīdz vecākiem kaut kas nepatīk – ne tāds kontroldarbs, ne to bērnam prasa, kaut ko ne tā skolotājs pasaka. Ne jau vienmēr kontrolējošās iestādes nostāsies vecāku pusē, bet jebkura kontrole ir nepatīkama. Rezultātā mēs sākam piekāpties vecāku vēlmēm, kļūstam no viņiem atkarīgi.

Mums vienmēr bijis ērtāk domāt, ka starp terorismu un Latviju, jo sevišķi Latvijas laukiem, ir milzīgs, nepārvarams bezdibenis. Cik trausla patiesībā ir šī robežšķirtne?

Domāju, ka ļoti trausla. Tā kā mēs esam Eiropas nomale, mums šķiet, ka līdz mums jau tas nenonāks, esam sev iestāstījuši, ka esam drošībā. Taču arī mums ir pietiekami daudz dīvaiņu, kurus interesē dažādas ekstrēmas izpausmes. Latvieši karo Donbasā, domāju, ka viņu tur ir vairāk, nekā mums zināms. Mēs esam pārāk neuzmanīgi, nepievēršam uzmanību nopietniem signāliem.

Ja tagad mums skolā parādītos tāds Mārtiņš, mēs tam noteikti pievērstu uzmanību.

Vai ar Mārtiņu strādāja skolas psihologs?

Skolas psihologs ar bērnu strādā tikai tad, kad bērns lūdz palīdzību. Ja viņš būtu bijis absolūti izstumts, ja klasesbiedri pret viņu būtu kaut kā vērsušies, tad psihologs iesaistītos. Taču klasē viņš vismaz ar puišiem sapratās salīdzinoši labi, pilnīgi viens viņš nebija.

Ar meitenēm viņš nekomunicēja, jo jau pirms pievēršanās islāmam uzskatīja, ka tas ir «zemāks slānis».

Katrā klasē ir kāds, kuram ir kādas komunikācijas grūtības ar pārējiem - ja tas pašu skolēnu īpaši netraucē, psihologs neiejaucas.

Mēs nekad nezinām, ko gaidīt no «klusajiem ūdeņiem», kas nekur neiesaistās. Par viņiem jāuztraucas visvairāk, jo mēs īsti nezinām, kas īsti nodarbina viņu prātus, un šādu bērnu kļūst aizvien vairāk.

Mārtiņš ir viens no diviem līdz šim zināmajiem Latvijas jauniešiem, pret kuriem DP par dalību Sīrijas konfliktā uzsākusi kriminālprocesus. Vai Mārtiņš ir unikāls Latvijā? Vai pieļauj, ka kādā lauku skolā šobrīd ir vēl kāds jaunietis, kurš glorificē džihādu un tic, ka ar mocekļa pašnāvību var glābt ģimeni no Elles ugunīm?

Mārtiņš bija izglītots jaunietis. Viņš islāmā atrada sev tuvas vērtības, daudz lasīja, par to domāja. Es pieļauju, ka varētu būt pusaudži, kam varētu kļūt interesants «kariņš». Ja viņi nav stabili savos uzskatos, šādi jaunieši ir viegli pakļauti ietekmei. Es pieļauju, ka varētu būt vēl citi jaunieši, kuri par to vismaz domā, ja ne gluži dara, kā Mārtiņš.

Jau esot apcietinājumā Latvijā, Mārtiņš izteicies, ka ir vīlies «Daesh» ideoloģijā, viņš neesot varējis iedomāties, ka tā ir tik nežēlīga. Vai tu tam tici?

Uz šo jautājumu nevaru viennozīmīgi atbildēt, esmu sevi pieķērusi, ka savos 50 gados, neskatoties uz milzīgo pieredzi, vērojot Krievijas televīzijas ziņas, kur, piemēram, stāsta par Krievijas un Ukrainas konfliktu... ja es skatītos tikai un vienīgi šo televīziju, man nerastos ne mazāko šaubu, ka tā ir taisnība, jo šie žurnālisti to dara profesionāli un ar milzīgu pārliecību.

Es ticu tam, ka Mārtiņš vienkārši nesaprata, ko dara. Iekļauties atpakaļ mūsu sabiedrībā viņam būtu ļoti grūti. Laikam līdz galam personīgi es viņam nevarētu noticēt...

Mārtiņš noliedz, ka būtu iesaistījies karadarbībā. Kā tev šķiet, vai viņš būtu spējīgs pavērst ieroci pret cilvēku?

Domāju, ka nē. Vismaz trīs gadu laikā, kamēr viņu mācīju, neredzēju viņā nekādas agresijas pazīmes.

Āzijas studiju profesors Leons Taivāns pazīstams ar ļoti skaļajiem izteikumiem. Piemēram, «Jāsaprot, ka ir sācies karš, tas notiek Eiropas pilsētās, un Eiropa ir bezspēcīga šī kara priekšā». Patiesībā ir vēl kāds cits karš, kas notiek par jauniešu prātiem. Kā turēties pretī?

Medijiem jāmācās sniegt pozitīvu informāciju. Jādod iespēja cilvēkiem noticēt, ka patiesībā mēs dzīvojam brīnišķīgā vietā. Lai mums rodas vēlme cīnīties par šo vietu. Otrs – ļoti domāt par izglītību, skolu kā tādu un skolotāja prestiža celšanu.

Skolu programmās būtu jāiekļauj, kā strādāt ar medijiem, interneta resursiem, kā šķirot informāciju. Pagaidām ļoti nenopietni uztveram arī interneta drošību. Izglītība būtu jāvirza uz nākotni, nevis uz šodienu. Kāpēc privātkompānijās ir modernāki datori nekā skolā? Vajadzētu būt otrādi. Mēs cilvēku mācām nākotnei, nevis tagadnei, kura tad, kad viņš no skolas izies, jau būs pagātne.

Šodien atkal modē ir revolūcija (Donalda Trampa uzvara ASV kā nostāšanās pret sistēmu, «Brexit», kā sistēmas uzvara). Vai jaunieši Osamā bin Ladenā un «Islāma valsts» dibinātājā Abu Musabā az Zarkavi nemeklē to, ko viņu tēvi savulaik Čegevarā – spēcīgus līderus, kas cīnās pret šķietamu ļaunumu, netaisnību un sistēmu?

Visas pasaules problēma ir vilšanās valstu vadītājos, savos likumos. Demokrātiskās vērtības aizgājušas pārāk tālu. Gadu simtiem esam cīnījušies, lai tās izcīnītu, un tagad tās pavērsušās pret mums pašiem. Vilšanās veicina agresivitāti. Tādā ziņā revolūcija atkal ir «modē».

Ir jaunieši, kuri ļoti aktīvi aizstāv sociālisma idejas un atgriežas jūsma par PSRS. Tā ir paaudze, kura dzimusi gadsimtu mijā. Cik lielā mērā tu saskati draudus šajā fenomenā?

Pirms 15 gadiem man ļoti reti gadījās kāds skolēns, kurš teiktu, ka gribētu dzīvot padomju laikos. Tagad liela daļa skolēnu, kuri nemaz nenojauš, kas tie padomju laiki tādi ir (to nenojauš arī viņu vecāki), runā par to, cik labi toreiz bija. Ja Latvijā radīsies kustība, kas iestāsies par šādām vērtībām, domāju, ka ļoti daudz jauniešu tai pievienosies. No šādiem cilvēkiem, kuri var noliegt mūsu neatkarību, būtu jābaidās vairāk nekā no potenciālajiem teroristu atbalstītājiem.

Kā tev šķiet, vai personīgi tu izdarīji visu, lai nenotiktu tā, kā notika ar Mārtiņu?

Protams, ka nē. Es to neuztvēru nopietni. Tagad, protams, viss būtu citādāk.